Latvijas Radio 3 "Klasika" nopūš putekļus no Imanta Kalniņa dziesmu cikla "Cements" ar Ojāra Vācieša dzeju soprānam, jauktajam korim, klavierēm solo un simfoniskajam orķestrim, kas autora darbu sarakstā žanriski tiek dēvēts par kantāti. Pats autors gan atzīmē, ka drīzāk tas dēvējams par dziesmu ciklu, kas Latvijas Nacionālajā operā kopā ar operas simfonisko orķestri, kori, soprānu Inesi Galanti un diriģentu Aleksandru Viļumani pirmatskaņots 1985. gadā. To, ka būtu bijis klāt cikla pirmatskaņojumā, pats Kalniņš gan neatminas.
Un to neatminas arī dziedātājs, komponists un diriģents Jānis Šipkēvics, jo 1985. gadā viņam bijuši vien divi gadiņi...
Kalniņš vienmēr modē
"Nu, kā tas nākas, ka šis Kalniņa darbs bijis tik tālu aizkritis aiz atvilktnēm?!" Shipsea sašutis izsaucas. "Neatminu, ka skolas laikā to būtu dzirdējis. Jūtos ielīksmots satikties ar Kalniņa mūziku, kuru vēl nezinu. Tas ir kā iekšējais pirmatskaņojums tā autora mūzikai, kura darbus lielākoties zinu,” saka Šipkēvics, neslēpjot, ka šajā melodiskajā un silti ritmiskajā Imkas mūzikā viņš saklausa arī paša iemīļoto Prokofjevu un Stravinski.
"Imants Kalniņš būtiski ietekmējis to, kā sajūtu mūziku - klausos to un rakstu. Kā izpaužu domu. Viņš ir mans etalons formas un satura līdzsvarā. Arī muzikāli estētisku principu dēļ viņš ir manā gaumē – ļoti spēcīgi to izjūtu savā rokrakstā.
Imants Kalniņš vienmēr ir modē, viņa mūzika nekad neizkrīt no aprites, neatkarīgi no konteksta.
Ar viņa Ceturto simfoniju esmu izaudzis no vidusskolnieka par pieaugušu vīru. Viņa kormūzikas izpratnei poti iedeva Sigvards Kļava, pie kura studēju diriģēšanu Mūzikas akadēmijā."
"Cementa" tapšana datēta ar 1985. gadu. "Šķiet, ka šobrīd 80. gadi iegūst jaunu aktualitāti – to jūtu skaņās, vizuālajā estētikā, modē," spriež Shipsea. "Tas nav mākslīgi radīts trends, bet gan dabisks cikls, kurā cilvēks iziet cauri savu izjūtu lokiem. Arī "Instrumentu" jaunākais albums "Atkala" noskaņās ir tuvs 80. gadiem. Kopumā jūtama vēlme atgriezties pie saknēm – "Pērkona", "Menueta", Imanta Kalniņa un "Turaidas rozes", kas manā izpratnē ir etalons: ideālais kompozīcijas veidols, tehnika, attieksme. Tās vienkārši ir labas dziesmas."
Cements - tas ir stilīgi
"Un darba nosaukums – tas ir tik stilīgs," sajūsminās Šipkēvics. "Šobrīd cements varētu būt arī hipsteru kafejnīca, blogs vai portāls. Tas ir kas tāds, kas labi izskatītos uz T krekla. Vārds, kam raksturīga daudznozīmība. Cements kā viela, saistviela, urbānas vides būvēšana un darba ļaudis, un cements kā spēcīga java, kas salīmē divus cilvēkus kopā, vai tāds, kurā salīp tauta kā viena vesela," uzskata Jānis Šipkēvics.
Taču izrādās, ka nosaukumu Imants Kalniņš nemaz nav devis pats...
"Valdis Lūriņš Drāmas jeb tagadējā Nacionālajā teātrī veidoja Ojāra Vācieša dzejas izrādi "Kārais lauks", kurai rakstīju mūziku. Un cikls – jo kantātes apzīmējumu neesmu akceptējis! – laika gaitā izveidojies no šīs mūzikas. Nosaukums nāk no Valda. Es noteikti neesmu tā autors,” teic komponists, kuram vārds "cements" ne tuvu nešķiet tik poētisks kā Shipsea.
"Kā pulveris šī viela nav diezin cik poētiska, bet, ja pārceļam filozofijas dārzā… Tad gan tam var piedēvēt skaisto, sasaistošo stiprības efektu. Kaut pats šo nosaukumu neizmantotu," atzīstas Kalniņš.
Vaicāts, ko Ojārs Vācietis viņam nozīmēja tolaik un tagad, komponists neslēpj: "Līdz pat šai dienai Vācietis man nozīmē ārkārtīgi daudz – uzskatu viņu par vienu no mūsu garīgajiem skolotājiem. Par vienu no tiem, no kuriem jāņem piemērs savai pārliecībai.”
Shipsea vīzija
Piecu dziesmu cikls savulaik tika atskaņots grupas "Turaidas Roze" pirmajā programmā. Laika gaitā pienācis klāt "Klavierkoncerts", ko komponists rakstījis kā atsevišķu darbu, un arī vēl citas dziesmas.
Vaicāts, vai būtu priecīgs kādā koncertā "Cementu" dzirdēt nevis "Turaidas Rozes", bet gan kora, soprāna un orķestra atskaņojumā, autors šķelmīgi pasmaida: "Protams, ka būtu!"
Jānis Šipkēvics iesaka ar šo skaņdarbu iesākt kādu aukstu, saulainu rītu, kurā šīs darbs varētu dot rosinājumu doties meklējumos – gan krāsu, gan materiāla, gan formas virzienos.
"Katram tas var iekurbulēt, ietrīsināt kādu stīgu, kas var kļūt ļoti skanīga.
Pat nezinu, kāpēc, bet iedomājos sevi diriģējam šo darbu! Tas būtu mans sapnis.
Ceru, ka liktenis reiz piespēlēs tādu dāvanu,” atzīstas Shipsea.
