„Šis ir manifests mīlestībai. „Mīlestības vārdā” ir gan ļoti izteiksmīgs vārdu savienojums, gan, protams, atsauce uz [psihoterapeita un seksologa Jāņa Zālīša 1981.gada] grāmatu, kura bija ļoti aktuāla laikā, kad radās tā paaudze, kas šodien būs uz skatuves,” koncerta ideju skaidro Jānis Šipkēvics.
Arī koncerta muzikālo ietvaru veido šajā laikā tapušas dziesmas – no „Pērkona” līdz „Jaunam mēnesim” un „Čikāgas piecīšiem”, ko jaunās skaņās izpildīs šodienas jauno mūziķu paaudze.
Tieši „Čikāgas piecīšu” 1989. gada koncertu Mežaparkā Jānis Šipkēvics un otrs koncerta idejas autors Gatis Mūrnieks sauc par savu etalonu mīlestības un sirds siltuma ziņā, kuram gribētos tuvināties arī šī vakara koncertā. Lai gan abi bijuši pārāk mazi, lai tolaik koncertu piedzīvotu klātienē, tas atstājis spilgtu iespaidu vecāku stāstos un vēlākos ierakstos.
„Šī grupa bija ne tikai mūziķi, bet arī mīlestības un brīvas nākotnes vēstneši. Un tā sajūta, ko viņi sasniedza, bija kaut kas, ko ir ļoti grūti pieredzēt lielos, vērienīgos koncertos mūsdienās,” stāsta Šipkēvics. Tādēļ koncerta scenogrāfija veidota no koka, ar viensētas un silta pavarda sajūtu domās.
Koncerta idejas autori daudzkārt uzsver tieši mīlestības lielo nozīmi Latvijas nākotnes veidošanā un atzīst – ir sajūta, ka pašlaik mīlestības mums ir par maz.
„Tādas ieinteresētas, dedzīgas, kaislīgas, kopīgas sajūtas trūkums ir pati galvenā problēma, kādēļ latviešiem ir grūti sadarboties, satikties vienam ar otru.
Viņi jūtas neērti, paskatoties viens otram acīs. Viņi jūtas mazliet izbiedēti, ja viņiem pieskaras. Un tā varbūt ir tā galvenā doma un novēlējums – lai latvietis jūtas droši savu tuvāko cilvēku lokā.
Un tas attiecas ne tikai uz ģimeni, bet arī uz mums kā tautu. Lai mēs varam justies tā, ka Latvija ir droša un silta vieta, kur varam radīt, mīlēt, mīlēties un strādāt,” saka Šipkēvics.
Atgriežoties pie domas par mīlestības piepildīto atmosfēru „Čikāgas piecīšu” 1989.gada koncertā un tās trūkumu šodien, Mūrnieks teic: „Pa šo laiku mēs esam redzējuši pasauli un atkal atgriežamies pie jautājuma, kāpēc mums jābūt tieši šeit. Kāpēc ir svarīgi būt Latvijā, būt latvietim? Man šķiet, ka to nevar saprast citādi, kā sajūtot klātbūtni ar citiem cilvēkiem. Un tuvāku cilvēku kā savu tautiešu savā zemē mums nevar būt. Es vairāk nekā četrus gadus dzīvoju un strādāju Maskavā un varu to apliecināt.”
Šo koncertu veidotāji vēlas īpaši veltīt jaunajām paaudzēm, kuras pašlaik vēl tikai veidojas, aug un dzimst, jo tieši viņi būs tie, kuri veidos Latvijas nākamo simtgadi un svinēs tās svētkus.
„Šī paaudze nepieredzēja tos laikus, pret kuriem latviešu tauta cīnījās. Un mēs viņiem nevaram pārmest, ka viņi piedzima brīvā Latvijā un pilnīgi citos apstākļos. Mēs nevaram likt viņiem justies vainīgiem, ka viņi par to neizjūt smagumu. Taču, protams, priecāsimies, ja viņi spēs novērtēt to kā lielu vērtību. Tas ir galvenais, ko es varētu šīm jaunajām paaudzēm novēlēt – izjust brīvību kā lielu priekšrocību. Sajust brīvību arī tad, kad tu esi brīvs. Un tas ir sarežģīts uzdevums, līdzīgi kā ieraudzīt baltu zaķi baltā sniegā. Tie abi tur ir, bet nav grūti to nepamanīt,” saka Šipkēvics.
Koncerta radošā komanda ir idejas autori Šipkēvics un Mūrnieks, libreta autors Marts Pujāts, scenogrāfs Didzis Jaunzems, režisors Viesturs Meikšāns, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un tērpu mākslinieki “MAREUNROL’S”. Uz skatuves kāps tādi mūziķi kā Alise Joste, Lorete Medne, Armands Birkens no „Čikāgas piecīšiem”, Renārs Kaupers, īpaši šim koncertam apvienosies arī vokālā grupa „Cosmos”.
