Mūzikas autors Kārlis Būmeisters, Kārļa vectēva Jura Būmeistera vārdi, dziesmas atskaņošanā piedalās Kārļa dēls – Edvarts Būmeisters.
Raidījumu “Dzimtaskoks” pamatā ir ļoti personīgs Kārļa Būmeistera dzimtas koka stāsts. Tā šķetināšana aizsākās pēc daudzām pamatīgam sarunām ar mammu, kurās Kārlis centās izzināt sava vectēva, pirmo LR Saeimas sasaukumu deputāta Kārļa Būmeistera dēla, sociāldemokrāta Jura Būmeistera dzīvesstāstu. Un stāsti sāka raisīties brīdi, kad mamma nolēma pastāstīt to, ko bija nolēmusi “nekad nestāstīt”.
Kārļa vectēvs 1980.gadā tika notiesāts par dzimtenes nodevību un izsūtīts uz slēgtāko PSRS stingrā režīma cietumu “Perm 36”. Šajā cietumā vienlaikus atradās arī Gunārs Astra. Ironiskā kārtā šis cietums pārdzīvojis Gulagu nolīdzināšanās akciju Padomju savienības beigu periodā, un tagad – Vladimira Putina pārvaldītāja Krievijā piedzīvo “pārsaukšanu” atbilstīgi mūsdienu politiskajām vajadzībām.
Filmēšanas laikā Kārlis piedzīvoja pārsteidzošus atklājumus arhīvu krājumos un negaidītas atklāsmes sarunās ar vectēva laikabiedriem. Un zināmā mērā tā bija Kārļa atgriešanās pie pirmsākumiem, jo viņa vectēva ieslodzījuma vieta Permā atradās tikai dažus kilometrus no vietas, kur pasaulē nāca viņa vectēvs – laikā, kad Kārļa vecvectēvs, arī Kārlis Būmeisters tur dzīvoja pēc notiesāšanas par revolucionāru darbību.
Mūzikas autors Kārlis Būmeisters, Elzas Stērstes vārdi.
Cik gadu vēl nepieciešams, lai izdzēstu tos pilnīga aizlieguma zīmogus, ko 50 gadu ilgā padomju okupācija uzlikusi? Tas ir dzimtas turpinātāju pienākums. Pienākums ik dienu atgādināt, ka līdzās Rainim, Aspazijai, Akurateram un Skalbem Latvijas literatūras vēsturē būtu liekams arī dzejnieka Edvarta Virzas vārds.
“Es to nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu, kāpēc ne Virza, ne viņa “Straumēni” nav mūsu kultūras kanonā,” tā saka dzejnieka mazmeita, rakstniece, tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure.
Šis ir stāsts par Edvartu Virzu un viņa dzīvesbiedri – dzejniece un tulkotāju Elzu Stērsti. Tā ir dzimta, kuras likteņa līkloči ļauj ļoti personīgi izstaigāt Latvijas vēsturi no valsts dibināšanas līdz neatkarības atgūšanai. Tas ir stāsts par dzejnieku, kura darbi okupācijas gados tika aizliegti pilnībā. Un dzejnieci, kura savu literāro darbību nolika otrajā plānā, atdodot daļu no sevis, pēc pašas vārdiem “dzejniekam ar lielo burtu”. Jo, kā kādā vēstulē savai dzīvesbiedrei raksta E. Virza, “Es nevaru strādāt, ja blakus istabā neskan tavi soļi...”.
Mūzikas autors Kārlis Būmeisters, vārdi - Leonīds Breikšs, “Brīvības pieminekļa balāde”, dziesmas atskaņošanā piedalās Kārļa Jansona mazdēls tēlnieks Matiass Jansons
Trīs pieminekļi, trīs dzimtas vīri – visi tēlnieki, tikai dažādos laikos, un visa pamatā – tēlniecība, kas pārmantota no paaudzes paaudzē līdz pat šodienai.
Kārļa Jansona veidoto Rēzeknes un visas Latgales simbolu – pieminekli “Vienoti Latvijai” jeb tautā zināmu kā “Latgales Māru” padomju okupācijas vara nojauc divreiz. Tēlnieka dēls Andrejs Jansons tēva veidoto pieminekli atjauno tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tieši tāds pats liktenis arī piemineklim Jelgavas atbrīvotājiem - “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”. Divreiz varas iznīcināts arī piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos. Arī tas, pateicoties Andrejam, atkal augšāmcēlās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tagad dzimtas mājās “Siļķes” Cēsu pusē saimnieko Kārļa Jansona mazdēls Matiass. Arī tēlnieks. Viņš saka – šeit nevar nekalt…
Mūzikas autors Kārlis Būmeisters, vārdi – Jānis Akuraters, “Uz kauju”.
Rīgas iedzīvotāji viņa vārdu piemin katru pavasari, kad līdz ar atkušņa šķīdoni pazūd asfalta klājums un gaisa pārvads pār dzelzceļu līdzās stacijai “Zemitāni” kļūst par šķēršļu joslu autobraucējiem. Un diezin vai šāda Latvija bija viņa prātā, kad baltā zirga Anša mugurā tieši pirms 100 gadiem viņš Rīgā ieradās kā uzvarētājs, kuru sagaida ar kaismīgām runām un ziediem.
Pulkvedis Jorģis Zemitāns Latvijas vēsturē nozīmīgs ar notikumiem, kuriem šogad atzīmē simtgadi – Ziemeļlatvijas brigādes izveidošanu, sekojošajām Cēsu kaujām un Latvijas armijas izveidi. Taču arī tajos netrūkst pretrunīgi vērtētu notikumu, kaut vai pirmais būtiskais jaundibinātās Latvijas Republikas konflikts ar Igauniju, kurai Zemitāns bez pilnvarojuma bija apsolījis Valku, kā arī piecus Valkas apriņķa un divus Valmieras apriņķa pagastus apmaiņā pret palīdzību Latvijas atbrīvošanā.
Mūzikas autors Kārlis Būmeisters, vārdi – Leonīds Breikšs, “Latvieša augšāmcelšanās balāde”.
Lūkošanās debesīs un plūšana pret straumi. Četrās paaudzēs šie vārdi raksturo Cālīšu ģimeni.
1906. gadā žurnālā “Dzelme” tiek publicēta deklarācija “Mūsu mākslas motīvi” - latviešu dekadentu manifests. Tā viens no parakstītājiem rakstnieks un žurnālists Eduards Cālītis aizsāk šo dzimtas stāstu – par atļaušanos būt citādākam, par vārda brīvību un cenu, kas šīs brīvības vārdā jāmaksā, jo pret straumi šajā dzimtā peld katrā tās turpinātāju nākamajā paaudzē.
E. Cālīša dēls Maksis vada nacionālo partizānu grupu Kurzemē, mazdēls Ints – nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, padomju laika disidents. Vairākkārt ieslodzīts politieslodzīto labošanas darbu nometnēs, kur debesīs nākas lūkoties vien caur ieslodzījuma vietas sienām. Mācītājs Juris Cālītis pret straumi peld jau neatkarīgajā Latvijā un par to tiek padzīts no paša baznīcas. Savukārt viņa dēls Pauls debesīs nolūkojas ikdienā, pilotējot gaisa kuģus.
Mūzikas autors Kārlis Būmeisters, vārdi – Andrejs Upīts, “607”, dziesmas atskaņošanā piedalās Andreja Upīša mazmazmazdēls Artūrs Strautiņš.
No “Zaļās zemes”, kas no obligātās literatūras sarakstu laikiem joprojām neizdzēšami iespiedusies ikviena skolasbērna atmiņā, līdz skaļam un krāsu pilnam priekšnesumam uz Starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa skatuves. Arī šāds var būt kādas dzimtas stāsts vairāk nekā 100 gadu griezumā.
Andreju Upīti uzskata par vienu no ražīgākajiem latviešu literāriem. Viņa mazmazmazdēls Artūrs Strautiņš savukārt muzicē vienā no mūslaiku Latvijas skaļākajām popgrupām “Triana Park”. Abu izteiksmes līdzeklis ir arī vārds, tikai katram savā laikā un katram ar saviem nolūkiem un mērķiem, katram ar saviem izteiksmes līdzekļiem. Kāds ir vārda spēks un ko ar vārdu var panākt, neskatoties uz laika un laikmeta diktētajiem noteikumiem vai tieši pretēji – atbilstīgi tiem?
