Koncerta idejas autors – diriģents un dziedātājs Pēteris Vaickovskis, kurš šoreiz spēlēs klavesīnu, atklāj: "Šis būs nu jau kārtējais kamermūzikas vakars Mencendorfa namā, un šoreiz kārta pienākusi mīlas madrigāliem."
16. un 17. gadsimtam tipiskais madrigāls ir dziesma mātes valodā. "Vienalga, kurā valstī tas tika dziedāts, tas skanēja dzimtajā valodā. Un ir vienalga, vai to dziedāja daudzi ļaudis, vai viens vienīgs. Šajā gadījumā tā ir Jolantas solobalss ar instrumentālu pavadījumu,” teic Vaickovskis, kurš vienlaikus ir arī aranžiju autors. "Tās top manā galvā un arī mums visiem kopā – uz vietas spēlējot, dziedot, improvizējot, skatoties, kā vislabāk un interesantāk skan.”
Lai gan šajā mūzikā stingrie parametri ir melodija, teksts un basa līnija, pie kā pieturēties, Jolanta Strikaite-Lapiņa smaida, ka drusku jau atļaujoties kaut ko pielikt klāt tradīciju ietvaros. "Monteverdi gan diezgan konkrēti visu uzrakstījis un spilgti atainojis tēlus, kas jāizpilda – ne ko pielikt, ne atņemt, ja nu vienīgi kadencēs kaut ko parotāsim.”
Dziedātāja neslēpj, ka sarežģītākais darbs bijis iztulkot tekstus: "Jo tikai caur teksta atspoguļojumu tiekam klāt mūzikai, tēlu raksturam."
Kāda tad īsti ir 16. gadsimta kaislība?
"Manuprāt, gan divdesmit pirmajā, gan sešpadsmitajā gadsimtā cilvēks gan mīl, gan nīst diezgan līdzīgi. Jā, mūzikas valoda ir citādāka, neierastāka, nekā izsakāmies šodien, bet tematika ir tāda, ka ļoti labi varu personificēt sevi ar tālaika varoņiem un viņu problēmām,"
uzskata Jolanta Strikaite-Lapiņa.
Interesanti, ka Klaudio Monteverdi laikabiedri viņu krietni kritizējuši par disonansēm. "Viņš ir novators – mūzikai nav vienāds ātrums, nav vienāda harmoniskā valoda – viņš taisa tādus stopkadrus! Pirmo reizi dzirdot, tie šķiet pilnīgi neparedzami. Tas ir interesantākais, ka, viņa mūziku lēnām šifrējot un dzīvojoties, tā ievelk aizvien dziļāk un aizrauj,” teic Pēteris Vaickovskis.
"Senās dziedāšanas manieres jomā šobrīd esmu absolūtā meklējumu procesā – daudz klausos seno mūziku, lai gan pieļauju, ka mūsdienās esam pielāgojušies stilistiski citādi,” atzīst dziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa, kura seno mūziku kā izvēles kursu divus semestrus studējusi Latvijas Mūzikas akadēmijā pie Ilzes Paegles Māra Kupča vadītajā Senās mūzikas katedrā. "Krāsas ir neierastas – brīvība pavadošajā grupā tur savdabīgā tonusā.
Esmu sarašanas procesā ar šo mūziku – ir sajūta, ka radi baroka džezu…
Liela, plaša pasaule – esmu šo grāmatu salīdzinoši nesen atvērusi," viņa saka.
Senās mūzikas pētījumu procesā Pēteris Vaickovskis novērojis, ka cilvēki senos laikos daudz vairāk spējuši atcerēties, un brīvāka arī bijusi attieksme pret dažādajām ietekmēm. "Vācu komponisti ietekmējās no itāļiem un otrādi. Komponisti brauca, mācījās, mērķtiecīgi uzsūca jaunas tehnikas, izteiksmes līdzekļus, arī repertuāru.
Prakse, ka skaņradis no kāda mūziķa aizguva skaņdarbu, kuru pēc tam pats papildināja, pierakstot kādu citu balsi klāt, netika uzskatīta par zagšanu!
Tas bija oficiāli atļauts."
10. novembra koncerta programmā likti divi smagsvari – līdzās Monteverdi skanēs arī Orlando di Laso, kurš, kā atzīst Vaickovskis, būtu pelnījis veselas lielas koncertprogrammas. Taču koncertā skanēs madrigāli – slavenāki un ne tik slaveni. Visi – par mīlestību.
"Orlando di Laso mīlestība ir maiga, ziedoša un pavasarīga, turpretim Monteverdi – izteikti kaislīga,” – tā Jolanta Strikaite-Lapiņa.
Pavadošo grupu kuplinās arī čellists Ainārs Paukšēns un Ieva Nīmane ar flautām un seno fagotu, kas Rīgā skanējis ļoti, ļoti reti.
"Rakets – tas ir mans brīvdomīgs latviskojums no angļu vārda "rocket", taču to mēdz saukt arī par "Wurstfagott",” stāsta Nīmane. "Fagota divmetrīgā gaisa truba šajā versijā ir sarullēta, līdz ar to instruments izskatās kā maza, mīlīga burciņa, bet skan tieši tāpat kā fagots – apbrīnojami zemas skaņas var no tā dabūt ārā!"
Mencendorfa nama vadītāja Ilona Audere atklāj, ka koncerts notiek zālē, kura jau kopš nama uzcelšanas laikiem kalpojusi kā mūzikas telpa – svētku un koncertzāle divdesmit trīsdesmit cilvēkiem. "Šodien tradīciju atjaunojam. Arī telpu sienu gleznojumi rāda daudzus instrumentus – flautas, lautas, arī citus. Ja ticam tam, ko varam izlasīt vēstures avotos, katru nedēļas nogali vai tad, kad bijuši svētki vai vienkārši tumši vakari, ļaudis mājās bieži muzicēja. Daži rakstiski avoti vēsta, ka šajā namā viesojies arī Vāgners. Un droši vien arī tie, kuri Pēterbaznīcā spēlēja, ienāca ciemos. Starp citu, šajā mājā dzīvojis Melngalvju brālības vecākais. Arī Mencendorfa nama uzcēlējs bijis Mazās ģildes vecākais, pēc tam te uzturējušies arī citi Mazās ģildes vecākie, arī ļoti ievērojami vīri."
