Mana mūzika

Edgara Šubrovska mūzikas panorāma

Mana mūzika

Atgriezt pilsētā prieku. Saruna ar Mārtiņu Staķi

Sēnes, makšķere un aizmirstās notis. Vijolniekam Sandim Šteinbergam - 50

Sēnes, makšķere un aizmirstās notis. LNSO vijolniekam Sandim Šteinbergam – 50

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Pirms pāris dienām sapņoju, ka spēlēju Brāmsa Vijoļkoncertu. Aizspēlēju to līdz kadencei un pēkšņi aizmirstu tekstu – nevaru vairs neko atcerēties. Un tad sāku runāties ar publiku: neatzīstos, ka esmu aizmirsis nošu tekstu, bet saku, ka vienkārši kaut ko ļoti gribu viņiem pateikt," nesen nosapņoto LR3 raidījumā "Mana mūzika" atstāsta Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra I vijoļu grupas koncertmeistars, kādreizējais orķestra "Kremerata Baltica" koncertmeistars vairāk nekā 15 gadu garumā, divkārtējais Lielās mūzikas balvas laureāts un nu jau gandrīz leģendārā klavieru kvarteta "RIX" mūziķis Sandis Šteinbergs. Gan "Kremeratai", gan klavieru kvartetam "RIX" šogad jubileja, un 22. aprīlī jubileja ir pašam Sandim Šteinbergam – piecdesmit.

Līdzi ņēmis sev tuvākās mūzikas izlasi, intervijā "Klasikai" viņš stāsta gan par sev tuviem mūziķiem un eksotiskiem koncertbraucieniem, gan aizmirstām notīm un dzimto Rojas pusi, kur atpūšas, mūziku neklausoties, bet labprāt sēņojot. 

Ieva Zeidmane: Vai var teikt, ka bez piecpadsmit ar pusi gadiem orķestrī "Kremerata Baltica" tu būtu cits mūziķis?

Sandis Šteinbergs: Tas ir labs jautājums… Jā,

šādu laiku pavadot kamerorķestrī "Kremerata Baltica", es daudz ko ieguvu – daudz ko iemācījos, varbūt arī daudz ko pārņēmu savā ikdienas dzīvē, pieredzē. Tā ka – ja es tur nebūtu bijis, domāju, ka noteikti būtu savādāks mūziķis.

Jau desmit gadus tur vairs nespēlēju, bet domāju, ka tas noteikti bija liels ieguvums manā dzīvē.

Gidonu Krēmeru uztver kā savu skolotāju?

Protams.

Esi kādreiz arī analizējis un prātojis, kas Gidona Krēmera spēlē ir tās īpašības vai nianses, kas tevi uzrunā?

Pirmkārt jau Gidona interpretācijas ir ļoti pārdomātas. Domāju, ka viņš ir tāds mūziķis, kurš vienmēr nāks ar savu vēstījumu, ar savu individuālo spēli, kādu varbūt mēs ne īpaši labi pazīstam. Bet vispār – kā kurā skaņdarbā. Ir arī skaņdarbi, kuros viņš varbūt nemaz tik milzīgu iedziļināšanos neieliek, bet viņam vienkārši tas kaut kā sanāk. Bet zinu jau Gidona piegājienu jaunu skaņdarbu apgūšanā – tas ir ļoti liels, ilgs process.

Toreiz, spēlējot orķestrī, reizēm likās – ir taču jau gana labi noslīpēts, izdarīts un koncertos jau nospēlēts, bet Gidons bija tas cilvēks, kurš vienmēr lika mums [pie bijušā] atgriezties it kā no jauna, ar jaunām izjūtām, un vienmēr iedeva tam kādu svaigumu – jebkurā skaņdarbā, jebkurā opusā.

Tādā ziņā viņa radošā doma un ideja nebeidz dzīvot. Man liekas – varbūt vienīgi tad, kad Gidons guļ – tad varbūt viņš par to nedomā, lai gan esmu pārliecināts, ka viņš visu laiku domā par to, kā padarīt kādu skaņdarbu interesantāku, pievilcīgāku. Ne velti ir vesela plejāde dažādu komponistu, tostarp jauno autoru, kurus viņš parādījis sabiedrībai kā nevienam nezināmus, bet tagad jau viņi ir slaveni. Tādi ir arī daži no latviešu komponistiem. Domāju, ka viņš ir kā vēstnesis arī jaunajiem komponistiem.

Sandis Šteinbergs Gidona Krēmera vadītā kamerorķestra "Kremerata Baltica" sastāvā 2006. ga...
Sandis Šteinbergs Gidona Krēmera vadītā kamerorķestra "Kremerata Baltica" sastāvā 2006. gadā Rīgas Domā

Vai arī tev pašam ir svarīgi iedziļināties skaņdarbā līdz sīkākajām niansēm?

Man gribētos teikt, ka es to mēģinu, bet

ir arī atsevišķi darbi, kuriem tuvojos ar savādāku piegājienu – varbūt sākumā tik daudz neiedziļinos mūzikas saturā, lai šis skaņdarbs man ir kā noslēpums, kuru tikai spēlēšanas laikā varu atklāt.

Ne vienmēr gribas iedziļināties, ne vienmēr pārdomāt ar prātu, bet tīri emocionāli ļauties tam skaņdarbam.

Sajušanas nianse droši vien izriet arī no mūziķiem, ar kuriem tu spēlē kopā.

Protams, es neesmu baigais individuālists. Man ļoti patīk atrasties arī kolēģu, labu  mūziķu, sabiedrībā un spēlēt gan orķestrī, gan arī kamermūzikā. Kolēģu plecs un atbalsts man ir svarīgs.

Sandis Šteinbergs un Jānis Maļeckis
Sandis Šteinbergs un Jānis Maļeckis

Kas tevi vieno ar Tomasu Cētmairu un Brāmsa Vijoļkoncertu, kura finālu esi izvēlējies raidījumam?

Viņš varētu būt viens no maniem favorītiem vijoļspēlē – lai gan, protams, Gidons un Cētmairs ir atšķirīgi mākslinieki. Cētmairu pirmoreiz sastapu "Kremerata Baltica" turnejā – mums bija tāds interesants abonementa koncerts, kurā Mocarta vijolkoncertus izpildīja dažādi solisti. Piemēram, Gidons spēlēja Mocarta Piekto vijolkoncertu, Vadims Repins – Trešo, un Tomass Cētmairs – Ceturto. Tā bija interesanta satikšanās, jo mēs, orķestra mūziķi, pirms tam paši bijām rakstījuši savas vēlmes, ar kuru no solistiem mēs gribētu kopā muzicēt. Jā, mēs bijām tādā priviliģētā pozīcijā, ka Gidons mums ļāva izvēlēties, ar kādiem solistiem mēs gribētu spēlēt, un šeit nu bija tas rezultāts.

To vijolnieku, kurus gribējāt redzēt savā priekšā, bija daudz?

Mums bija liela daudzveidība, bet – līdz ar to, ka tika skaitītas balsis, no tiem, kurus bijām izvēlējušies, tika izvēlēti vislabākie.

Un par ko bija tava balss? 

Noteikti par Cētmairu! Viņš ir ļoti oriģināls mūziķis – vairāk tāds iekšēji koncentrēts, nekādās lielās sarunās ar mums viņš neielaidās, vienkārši nāca, nospēlēja un izdarīja savu lietu ļoti profesionāli un arī interesanti. Kāpēc izvēlējos tieši Brāmsa Vijoļkoncertu? Tāpēc, ka pirms pāris dienām sapņoju, ka pats spēlēju tieši šo koncertu, aizspēlēju līdz kadencei un pēkšņi aizmirstu tekstu – nevaru vairs neko atcerēties. Un tad sāku runāties ar publiku – to atceros vēl tagad – ka ļoti atvainojos publikai. Neatzīstos, ka esmu aizmirsis tekstu, bet saku, ka vienkārši kaut ko ļoti gribu pateikt klausītājiem… Vispār kaut kā pēdējā laikā ļoti daudz sapņoju – nezinu, ar ko tas izskaidrojams. 

Tas jau klasisks mūziķa sapnis… Vai tā tev bijis arī dzīvē? 

Tā gluži ne. Bet tas, ka notis ir aizmirstas un nākas skriet tām pakaļ, vai arī uzej uz skatuves un nav paņemtas īstās – tas noticis diezgan bieži. Tad tev jāatvainojas publikai un tad, protams, ir interesanti – zālē ir vai nu klusums, vai smiekli. Mums pašiem tā ir diezgan stresaina situācija, bet, ja esi uz skatuves, tev jāizliekas, ka tas viss ir tā – starp citu…

Ir arī daži "eksemplāri", kuri, piemēram, uznāk uz skatuves ar instrumentu, bet aizmirsuši lociņu: grib skaņoties, bet lociņš palicis alta vai vijoles kastē. Tad gan ir smieklīgi.

Ar to atcerēšanos ir tā, ka es tagad mazāk spēlēju skaņdarbus no galvas – vairāk esmu ar orķestri saistīts, bet nu – tos darbus, kurus savulaik esmu iemācījies no galvas, tos laikam atcerēšos visu mūžu ļoti labi, tikai pirms tam atkārtojot. Tagad jau praktiski visi skaņdarbi, kas tiek apgūti, tiek spēlēti no notīm.

Turklāt mūsdienu mūzikā taču gadās visādi pēdējā brīža jaundarbi, kuru atskaņošanā vajag spēt iziet no situācijas gods godam, pat ja notis ir priekšā...

Mūsdienu mūzika vispār ir atsevišķa sfēra… Negribu teikt, ka viss top pēdējā brīdī, nē. Čaklākie komponisti varbūt visu ir sarakstījuši godīgi.

Bet man liekas, ka radošais process notiek tieši tajās pēdējās minūtēs – kad mūziķim jau jāiziet uz skatuves. Ir tādi komponisti, kas tajā brīdī atnes vēl pēdējās nošu lapiņas, un tad tu mēģini kaut kādā veidā sagrābt to skaņdarbu…

Bijis daudz šādu stresa situāciju, bet reizēm tie skaņdarbi beigu beigās izdodas ļoti labi.

Sandis Šteinbergs dzimtajā Rojas pusē
Sandis Šteinbergs dzimtajā Rojas pusē

Sarunās esi stāstījis par savu bērnību. Esi nācis no Rojas puses. Šīs saknes joprojām tev svarīgas un aktuālas?

Jā, tur vēl joprojām dzīvo mani vecāki – braucu uz turieni pietiekoši bieži. Tur ir mana dzimtā skola, mūzikas skola, kas vēl aizvien darbojas. Tas man ir tāds atspēriena punkts – tramplīns, no kurienes atbraucu uz Rīgu.

Atrodoties Rojā, neesmu saistīts ar mūziku, jo praktiski tur nekādu mūziku neklausos. Kaut kādā veidā tur atpūšos mazliet savādāk. Tur ir cita veida mūzika – var pastaigāt pie jūras, ir viļņu šalkoņa un putni dzied.

Tur arī vairāk ir praktisko darbu – ļoti reti līdzi ņemu instrumentu. Agrāk spēlēju tur arī pa vasarām, bet tagad cenšos darīt tā: ja man ir divas dienas brīvas, nolieku instrumentu, apgriežos par 180 grādiem un daru pilnīgi kaut ko citu, kādas praktiskas lietas.

Laba iespēja izvēdināt galvu!

Tieši tā, izvēdināt galvu un savākt spēkus, vārdu sakot – uzlādēties.

Un savākt lielo zivju lomu, vai ne?

Nu… Es esmu diezgan amatierisks makšķernieks, bet brīvajā laikā man patīk darīt arī to. Arī uz mežu eju, kad ir laiks – vasarā, kad ir sēnes vai ogas. Man patīk vairāk tās lietas – ar sēnēm un ogām. Lai gan arī makšķerēt patīk, ja ir kāda kompānija, jo ko es tā viens... Kaut gan man ir sava makšķere un kaut kā izšmaucu uz to upi. Bet tas ir ļoti reti.

Sēņotāju stāstu gan man ir daudz. Pagājušajā gadā, kad manā apkārtnē sēņu praktiski vairs nebija, uzgāju tādas vietas… Izbraukāju pa mežu ar riteni, un sanāca tā, ka nevienam nekā nebija, bet es atradu ļoti daudz baraviku.

Bija jau septembra beigas, kad sēņu laiks faktiski jau bija beidzies, bet kaut kādā meža klajumā, kas bija ļoti tuvu apdzīvotai vietai, desmit minūšu laikā savācu veselu katlu tikai ar baravikām. Neviens tur pirms manis nebija bijis…

Sandis Šteinbergs bez notīm, bet ar lomu
Sandis Šteinbergs bez notīm, bet ar lomu

Bet par ogošanu mēdz teikt, ka mūziķu pirksti ir tik trenēti, ka mellenes spēj ātri savākt groziņā.

Jā, kādreiz lasījām, bet vairāk brūklenes, jo Rojas pusē, kur mēs dzīvojam, ir vairāk to brūkleņveidīgo ogu. 

Vai bieži kāds ir uzrakstījis skaņdarbu speciāli tev?

Ir gadījies, jā, bet vairāk bijuši tādi situācijas glābšanas brīži, kad varbūt kāds mūziķis saslimst, un tad komponists vēršas [pie manis ar jautājumu] – vai es nevarētu viņu aizvietot. Šāds gadījums bija, kad spēlējām Indras Rišes skaņdarbu: iepriekšējais vijolnieks bija saslimis, un man vajadzēja diezgan ātrā laikā viņu aizvietot – glābt situāciju un spēlēt koncertā.

Bet varu palepoties, ka ir viens īpašs veltījums, ko Arturs Maskats veltījis man un čellistam Reinim Birzniekam – tas ir 1996. gadā uzrakstītais, tagad slavenais "Concerto grosso", kuru mēs kādu laiku neesam spēlējuši,

bet man ir laba ziņa – nākamā gada 31. martā un 1. aprīlī mēs to atskaņosim kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Juhu Kangasu. Un tā būs jau kāda 45. vai 46. reize, kad es to atskaņošu. Ļoti priecājos, ka ne tikai es to spēlēju, – ir daudzi vijolnieki arī ārpus Latvijas, kuriem šis darbs ir repertuārā. Spēlē igauņi, ukraiņi.

Raidījumam tu esi izvēlējies arī duetu ar Vadimu Gluzmanu, un tās ir Pētera Vaska "Vasaras dejas".

Tobrīd atrados Viļņā ar kādu koncertu, kad Vadims man piezvanīja. Disks jau šobrīd ir iznācis – ar Pētera Vaska Vijoļkoncertu un arī Klavieru kvartetu, un Vadims gribēja to papildināt ar tādu kā nelielu astīti, it kā pielikumu – duetu. Viņš piedāvāja ierakstīt "Vasaras dejas". Pētera mūzika man nozīmē ļoti daudz. Atzīšos, aizstāvēju savu maģistra darbu par Pētera Vaska mūziku, es diezgan daudz to esmu arī spēlējis.

Pētera Vaska mūziku diezgan labi izjūtu, un daudzos jaundarbos esmu viņam arī palīdzējis tīri tehniski – ja top kāds jaundarbs, Pēteris mani aicina ciemos, lai palīdzu viņam tīri tehnoloģiski – vai tādu un tādu akordu, piemēram, ir iespējams paņemt, vai tas ir vijolniekam pietiekoši ērts.

Dažreiz es viņam piekrītu, ka kaut kur kaut kas mazlietiņ jāparetina, bet kaut kur es papildinu viņu – ka varbūt kaut ko var pielikt arī klāt. Kā piemēru, kur Pēterim palīdzēju, varu minēt "Vox Amoris", kas tagad tiek bieži spēlēts – tur mums bija diezgan daudz atšķirīgu uzskatu, kamēr nonācām pie kopsaucēja. Bet tas skaņdarbs nav viegls.

Latviešu mūziķi, kas dzīvo ārpus Latvijas, saka – spēlējot Pēteri Vasku, ar viņa mūziku jūtoties kā mājās, kā Latvijā. Tu arī Pētera Vaska mūzikā jūti latvisko kodu?

Ja atrodies ārzemēs, tas kods ir pastiprināts – īpaši tad, ja klausies kādu latviešu komponistu – ne tikai Pēteri.

Šodien, nākot uz sarunu, man garām pagāja tādas personības kā Raimonds Pauls un arī Egils Siliņš. Koridorā sasveicinājāmies. Es tā padomāju – jā, kad biju Amerikā ar Igaunijas orķestri, man gribējās uzlikt kaut ko latvisku, un uzliku Raimondu Paulu.

Tur viņa mūzika skan pilnīgi savādāk. 

Vai varam mazliet atgriezties pie orķestra "Kremerata Baltica" gadiem? Gribu tevi mudināt uz sarunu par ceļošanu. Daudz kur pasaulē esi bijis un spēlējis – tev noteikti ir spilgti iespaidi no dažādām vietām.

Pēdējos gadus daudz mazāk, bet no laika, kad piedalījos "Kremeratas" sastāvos, man ir divējādas sajūtas – mums tā vairāk tomēr bija tāda ceļošana ar mūziku: mēs nebraucām nekādās ekskursijās, mūsu mūzikas tempļi bija lielās koncertzāles un atbildīgi koncerti. Protams, brīvajos brīžos mēģinājām kaut ko redzēt arī ārpus koncertzālēm. Eksotiskās zemes vilina – esam bijuši Dienvidamerikā, Austrālijā. Esam bijuši arī eksotiskos braucienos, kuros neesam bijuši tik daudz noslogoti. Man ļoti patika Brazīlijā, Argentīnā, bijām arī Ekvadorā. Ļoti atšķirīgs klimats ir Brazīlijā un Ekvadorā. Ekvadora atrodas ļoti augstu virs jūras līmeņa, tur ir pilnīgi savādāks gaiss – retināts. Arī Meksikā ir būts. 

"RIX" klavieru kvartets, protams, ir ļoti īpašs ansamblis tavā dzīvē.

Atzīšos – nekad nebiju domājis, ka mēs tik ilgi varētu muzicēt kopā. Tūlīt būs jau trīsdesmit gadu...

Šī vienība tomēr diezgan daudz paveikusi arī ar ierakstiem – esam ieskaņojuši mūziku Latvijas Radio fondiem. Pēdējos gados arī satiekamies, bet, lai cik tas būtu jocīgi, vairāk tiekamies bez instrumentiem! Mums ir savi plāni, bet dažreiz tos izjaukusi pandēmija vai bijuši kādi citi iemesli, kāpēc mēs tik bieži vairs nesatiekamies. Tagad mums ir doma, ka nākamajā gadā saņemsimies un rīkosim savu jubilejas koncertu. Turiet mani pie vārda! Kā tas attīstīsies tālāk, neviens to nezina, bet tas būs tāds labs, trekns punkts, kas pielikts jubilejai. Pagaidām ir mazlietiņ klusāks periods.

Klavieru kvartets RIX Latvijas Radio 1. studijā
Klavieru kvartets RIX Latvijas Radio 1. studijā

Bet tagad tev pašam ir apaļa jubileja. Vai tā saistīta arī ar kādiem muzikālajiem plāniem?

Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet ar muzikālajiem plāniem ir tā, ka nerīkošu speciāli neko, jo man liekas, ka pietiekoši daudz esmu spēlējis: varbūt ne konkrēti jubilejās, bet koncerti ir bijuši. Tagad tā koncertdzīve lēnām sāk atdzīvoties un attīstīties, bet speciāla mana jubilejas koncerta nebūs.

Tavā mūzikas izvēlē ir arī Aivara Hermaņa "Komunālais blūzs" – vai tas saistās ar skolas gadiem Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā un internātu, vai drīzāk ar to aspektu par maigo miegu, ko vēl gribas pagulēt?

Man ļoti patīk Aivars Hermanis kā personība, kā ģitārists. Viņš ir ģitāras celmlauzis Latvijā! Viņā apvienojas zināšanas par stiliem un veidiem, kā spēlēt – viņš kopumā ir enciklopēdiska personība.

Kāpēc izvēlējos "Komunālo blūzu"? Man patika versija, kur viņš viens pats spēlē. Jo labi atceramies, kas ir "Komunālais blūzs" un kāds ir ''Remix'' videoklips. Man vairāk gribējās paklausīties, kā šī pazīstamā tēma skan solistiski.

Tas komunālais aspekts – skolas gadu kopmītņu laiks – arī kaut kā saistās kopā?

Protams! Mums kopmītnēs arī bija savi mazie Hermaņi un savi blūzi, tur gāja diezgan jautri – vairāk gan studentu gados, jo skolas laikā to nevarējām atļauties, mums bija diezgan stingra disciplīna. Bet nu – studiju laikos bija visādi, jā.

Tu pats arī spēlē ģitāru? 

Pāris akordu varu nospēlēt.

Toties man ļoti patīk basģitāra – esmu piedalījies pat pāris kāzās, kur esmu spēlējis basģitāru. Tas bija ļoti interesanti, bet nu – tā mana basģitāras spēlēšana ir diezgan amatieriskā līmenī. Bet pareizos toņus atrast varu.

Pēc vienām kāzām īkšķis bija vienās tulznās, to es ļoti labi atceros. (smejas)

Toties kreisās rokas pirksti ir gana rūdīti!

Jā, tiem vajadzīga biezāka āda, lai stīgas varētu nospiest.

Sandis Šteinbergs kā solists, LNSO un diriģents Risto Josts
Sandis Šteinbergs kā solists, LNSO un diriģents Risto Josts

Vai esi no tiem mūziķiem, kuri, galvu izvēdinot, labprāt klausās pilnīgi cita žanra un cita stila mūziku nekā to, ko spēlē ikdienā?

Jā, tieši tā! Mēģinu uzlikt fonā kaut ko tādu, kam ir forša noskaņa, kas rada labu atmosfēru. Vēl ir kaut kāda fona mūzika, ko es klausos – tāda klusā mūzika, kad mūzika faktiski neskan.

Man, piemēram, pēdējā laikā arvien vairāk patīk Perta mūzika – tā, kas nav ekspresīva, bet ir nomierinoša. Viņam ir tādi atsevišķi skaņdarbi. Man, piemēram, arvien vairāk patīk "Fratres", ko esam spēlējuši dažādās versijās, bet tagad to mūziku sāku uztvert mazliet savādāk.

Arī Kančeli patīk, bet viņš ir kontrastu komponists: viņam ir sava līnija, kurā ir nebeidzams skaņas horizonts, un tad pēkšņi – kontrasti! Kančeli bieži esam spēlējuši ar "Kremeratu". Ļoti interesanta personība. Viņa iekšējais miers, kādā viņš ar cilvēkiem runāja – tāda ir arī viņa mūzika. Bet tad, kad viņš ir emocionāli piesātināts, tas tiek ielikts arī mūzikā. Viņš var būt ļoti emocionāli aizrautīgs mūzikā, to var just: četri piano un uzreiz – četri forte. 

Un kāpēc tavā mūzikas sarakstā ir Musorgska "Izstādes gleznas"?

Biju uz latviešu gleznotājas Intas Celmiņas izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Lēnām gāju pa izstāžu telpu, skatījos gleznas. Man pašam ir Intas dāvināta glezna. Viņas dzīvesbiedrs ir Edvards Grūbe, un mēs, "RIX" kvartets, ar viņiem esam labi draugi – Inta un Edvards nāk uz mūsu koncertiem, bet mēs esam bijuši pie viņiem mājās. Katram no mums viņi uzdāvinājuši pa kādam mākslas eksemplāram. Un tad nu man ienāca prātā, ka varētu noslēgt šo raidījumu ar kādu skaņdarbu, kas radītu tādu kā noslēguma sajūtu, un izvēlējos Modesta Musorgska "Izstādes gleznu" fragmentu "Kijivas vārti". 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti