Uz savu pirmo sadziedāšanos Lielplatones dziesmumīļi sanāca dažus mēnešus, pirms tika dibināta mūsu valsts, bet par kora dibināšanas laiku uzskatāms 1918.gada novembris. Kopš tā laika koris ''Sidrabe'', kurš savu nosaukumu gan ieguva tikai 1983.gadā, gadus skaita vienā solī ar Latviju.
“Protams, tas uzliek tādu lielu atbildību, bet tas noskaņojums mums visiem ir tāds pacilājošs un priecīgs, un mēs tiešām to simtgadi sagaidām ar dziesmu,” pastāstīja kora “Sidrabe” dziedātāja Agita Kalniņa.
Kora pastāvēšanas laikā tam bijuši 15 diriģenti. Četrdesmit sešus gadus to kopā turējusi un iedvesmojusi Zita Kurševa, kas padomju laika repertuāru papildinājusi ar tā saucamajām galda dziesmām, kas nereti bijušas arī ''aizliegto'' sarakstā.
“Deviņdesmitajos gados šīs te galda dziesmas, kas būtībā bija arī leģionāru dziesmas, nebija tik droši dziedamas. Varēja arī manīt, vai tur kāda slepena acs nedzied līdz, bet ļoti uzmanīgi vēro,” atcerējās Kurševa.
Pēc padomju sistēmas sabrukuma “Sidrabē” apvienojušies trīs pagastu dziedātāji. Zemgales senākā kora repertuārā ir dažādu žanru mūzika, un garām netiek laista neviena iespēja muzicēt. Savas pastāvēšanas laikā koris piedalījies visos Dziesmu svētkos. Dziedājis dažādos pasākumos savā un kaimiņu novados. Sadarbojas ar dažādiem komponistiem, un allaž augstu turējis kvalitātes latiņu.
“Mēs dziedam tikai tā un tikai to, ko paši saprotam līdz galam. Mēs nekad nedziedam dziesmu, ja nesaprotam, par ko ir šī dziesma. Mūsu nākotne būs tāda, kāda vispār būs nākotne Latvijas lauku koriem. Tas nevar būt atrauti no Latvijas kopējās situācijas. Šobrīd ir grūti pateikt,” uzsvēra kora diriģents Guntis Pavilons.
Viņš arī norādīja, ka Dziesmu svētki būs kora galvenā vaduguns, kas, par spīti grūtībām, palīdzēs saglabāt kori arī uz priekšdienām.
