Sadaļas Sadaļas

Sekojot pirmatnējam impulsam. Saruna ar Kristapa Vanadziņa trio

Kristapa Vanadziņa trio apvienojušies trīs no šobrīd aktuālākajiem, aktīvākajiem profesionālajiem mūziķiem – pianists un komponists Kristaps Vanadziņš, kontrabasists Jānis Rubiks un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds. Ar maijā gaidāmā albuma “The Love Garden Has Owergrown” repertuāru trio veldzēs klausītājus 14. februārī – tiešsaistes koncertā no “Lielā dzintara” koncertzāles Liepājā.

Pianists un komponists Kristaps Vanadziņš latviešu mūzikā aktīvi darbojas kopš 2008. gada. Šajā laikā Vanadziņš izdevis trīs albumus (“The New trio” (2008), “Himalaj” (2011), “Piano Improvisations” (2016)). Koncertos un ierakstos spēlējis visdažādākajos – džeza un arī popa sastāvos, tajā skaitā ar esošajiem trio biedriem kontrabasistu Jāni Rubiku un bundzinieku Rūdolfu Dankfeldu. Trio šādā veidolā savas aprises ieguvis 2018. gada sākumā. Digitālajā sarunā ar Vanadziņa trio mūziķiem spriežam par to, kā no impulsa top kas lielāks. “Katras mūzikas izcelsme ir vēl dziļāka par tās šķietamo starta punktu,” saka Vanadziņš.

Profesionāļi ar dvēseli

Pirms sākt runāt par džezu, jārunā par to, ka Vanadziņa trio mūziķi ir augstas raudzes profesionāļi. Lielas skatuves arēnā, vidējas skatuves koncertzālēs un mazi salona koncerti desmit klausītājiem – tas viss šiem mūziķiem ir labi zināma ikdiena. Kā šī lielā darba pieredze atšķirīgos kolektīvos papildina personīgās spējas un bagātina trio?

“Šis džeza trio noteikti ir sirds darbs, kura koncertus gaidu kā tās nedēļas lielāko notikumu. Kas attiecas uz popmūziku, piemēram, šo pieredzi trio ietvaros izmantojam, strādājot ierakstu studijā,” saka Rūdolfs Dankfelds.

“Mūziķa profesijai ir amatniecības aspekts, kas nozīmē to, ka tev ir jābūt profesionālim un jāmāk izdarīt kāds zināms lietu daudzums noteiktā laikā. Ja tev ir sistēma, kā īsā laikā apgūt jaunus skaņdarbus, kā uz skatuves sakārtot savu skaņu – ilgtermiņā skatoties, tas viss mūs katru ir padarījis par labāku, attapīgāku un izveicīgāku mūziķi. Ja man būtu jānošķir trio no darba pavadošajā sastāvā, man ir sajūta – trio mēs katrs esam solists. Ja pavadošajā sastāvā mums katram ir sava funkcija, tad trio mēs visi trīs esam prožektoru gaismā un tā ir mūsu katra personīgā meistarība, spējas un dvēsele, kas tajā brīdī tiek atklāta klausītājiem," saka Jānis Rubiks.

“Jā, profesionāļi un profesionālisms – tie ir īstie atslēgas vārdi. Pirmkārt, muzicēt ir mūsu darbs.

Un, lielos mēros domājot, – mūzikai nav žanru. Ja kāds grib naudu pelnīt ar mūziku, tad viņam ir daudz kas jāzina un jāmāk nospēlēt faktiski viss,” pauž Kristaps Vanadziņš.

Vanadziņš turpina: “Laiks pierāda katram mūziķim piemītošo kapacitāti – vai ir spējīgs spēlēt ilgtermiņā. Tev ir jābūt labam psihologam. Sākot ar pašmotivāciju – vēlmi darīt dažādas lietas labi un patiesi. Un tad arī spēju motivēt un iedvesmot arī citus. Tā ir kombinācija starp meistarību, starp tehnoloģisko un intelektuālo – no kurienes esi nācis, cik plašs ir tavs skatījums par mūziku, un tad ir psiholoģiskā daļa, jo ne katrs ir gatavs darīt paralēli darīt daudzas lietas, turklāt – vienlīdz labi.

Ja mēs par trio – Jānis ļoti labi ieskicēja, ka trio ir trīs solisti, trīs balsis. Trio ir vislielākās skaņa ar vismazāko cilvēku apjomu.”

Nokāpt no Himalajiem

Kad pieminu albumu “Himalaj”, kurš tika izdots pirms desmit gadiem, Kristaps Vanadziņš ar smīnu saka: “Citi nekad nenokāpj no Himalajiem, paliek. Mums tas veiksmīgi izdevies desmit gados,” un piebilst – lai arī šajos gados ir piedzīvotas būtiskas pārmaiņas, izpratne par lietām kardināli mainījusies, rokrakstā ir lietas, kas ir saglabājušās no šiem laikiem. “Liricisms un melodija – tā bija jau toreiz, un joprojām ir vienojošais šim trio,” Vanadziņu papildina  Rūdolfs Dankfelds, kurš arī piedalījies albuma “Himalaj” ierakstā.

Savukārt Jānis Rubiks saka: “Pirms desmit gadiem es vēl mācījos Rīgas Doma kora skolā un vēl pat nespēlēju kontrabasu. Toreiz vēl kā klausītājs klausījos albumu “Himalaj”. Tā man bija ļoti mīļa un aizraujoša mūzika, pa šiem desmit gadiem ceļš ir mūs savedis kopā! Ir notikusi vajadzīgā muzikālā attīstība, lai mēs varētu spēlēt kopā.”

Jautāts, kādēļ trio ir viņa uzvārdā, Vanadziņš saka: “Es esmu tas intelektuālais vācējs. Es salieku notis, izdomāju noskaņu. Paveicu intelektuālo bibliotekāra darbu.

Kad mēs esam trijatā, mēs par to aizmirstam. Mēs nepieejam mūzikai intelektuāli.

Un te ir atbilde, kādēļ tieši šie cilvēki. Kad viņi spēlē – viņi nav intelektuāļi. Mūzika ir balstīta uz refleksiem, tā ir pirmatnēja. Es vienmēr saku – kaut ko nezināt vienmēr ir labāk, nekā visu zināt. Un tā, manuprāt, ir vienīgā spēlēšanas jēga, jo īpaši runājot par trio – tas ir vienīgais process, kā tu vari radīt, neesot intelektuālis un ļaujoties saviem refleksiem.”

Pirmo impulsu par trio formātu Vanadziņš esot guvis bērnībā – no Ahmada Jamala trio ieraksta, un muzicējis šādā sastāvā jau iepriekš. Ideja par konkrēti šo trio pie Vanadziņa atnāca, daudz nedomājot – 2018. gada 1. janvāra rītā atverot acis. Ja pavisam konkrēti, tad: “Es impulsu apzinājos 2018. gadā, kad aizbraucām uz Ameriku un izbraucām džeza ceļu. Šis ceļojums mani ļoti iedvesmoja. Es sapratu, ka neviens nespēlē tā, kā to daru es,” atklāj Vanadziņš. Tajā gadā viņš klausījies Erola Gārnera, Oskara Pītersona daiļradi un citus “stride” tehnikā spēlējošus pianistus, iedvesmojoties no viņu attieksmes, spožuma un dzīvesprieka.

2018. gadā mūzikas namā “Daile” Vanadziņš veidoja koncertprogrammas – salona vakarus, kurus uzmanības centrā bija Ņūorleānas džeza mantojums. "Šajos salona vakaros gūtā pieredze noteikti ir atstājusi zināmu vēsturisko un tradīcijas garšu mūsu trio saspēlē un estētikā,” pauž Rubiks. "Tu nekad nezini, kur ceļš attīstīsies, un tas ir pats interesantākais," viņu papildina Vanadziņš, kurš novērtē mijiedarbību visdažādākās situācijās – savstarpējā komunikācijā, starp lietām, idejām un tā tālāk.

Aizvadīto trīs gadu laikā Vanadziņa trio dažādām tēmām veltīti salona mūzikas koncertvakari notikuši arī grāmatnīcā “Robert’s Books”, un Vanadziņš ir sniedzis arī solo koncertus, kuros, piemēram, izspēlējis klausītāju portretus.

Vanadziņa trio nav iespējami aizvietotāju mūziķi, jo tas pilnībā izmainītu visu skanējumu.

Rūdolfs Dankfelds pārvalda skrupulozi niansētas ritma nokrāsas, ar kurām iekrāso un rada paliekošu atmosfēru, savukārt Jānis Rubiks savā meistarībā ir uzmanīgs un rūpīgs mūzikas elementu savienotājs, rūpējoties par mikroklimatu. Kristaps Vanadziņš ir apveltīts ar smalku, dziļu melodijas, harmonijas izjūtu, viņš mūzikai ļaut uzdzirkstīt cēli un vienlaikus mirklim raksturīgā burvībā.

Tiešsaiste – jauni spēles noteikumi

Pirms maijā gaidāmais albums “The Love Garden Has Overgrown” tiks publiskots, šo repertuāru Vanadziņa trio koncertā varēs dzirdēt jau 14. februārī, kad mūziķi uzstāsies tiešsaistes koncertā Liepājā, koncertzālē “Lielais dzintars”. Spēlēt video kamerām dod savas priekšrocības. Kristaps Vanadziņš stāsta:

"Šī koncerta skatuve būs speciāli būvēta ne cilvēkiem, bet tieši kamerām.

Ja koncertā skatītāji ir pieraduši redzēt kopainu, tad video tiešraidē tie būs 80 procenti tuvplāni – tā ir pilnīgi cita specifika. Tu saki, ka gribi tuvumā. Arī mēs gribam būt tuvāk, bet šeit ir jautājums par iespējām, kas šobrīd mums ir liegtas, un alternatīvu meklēšanu. Nav balts vai melns, kā daudzi saka – ja tas nav dzīvajā, es to neklausīšos. Ir daudz dažādi veidi, kā kaut ko organizēt iespēju robežās, un ir svarīgi saprast, ka tehnoloģijas var būt draugi. Jāpieskaras arī tēmai par noskaņošanos. Ja tu aizej uz koncertu, tur viss tiek izdarīts, lai tevi noskaņotu. Ir vajadzīgā fona atmosfēra, tev ir satraukums, gaidot māksliniekus – tas viss palīdz atbrīvoties un pievērsties koncertam. Tādā tiešraižu laikmetā tas viss ir jādara pašam.

Varbūt tāpēc cilvēki neizbauda tiešraides koncertu, jo nav tam sagatavojušies.

Mums tiešraides koncerts bieži asociējas ar tādu ielūrēšanu datorā, garām ejot, darot paralēlas lietas. Klausītājam pašam ir jāsagatavojas – jāpārbauda sava aparatūra, lai skaņa būtu efektīvāka. Kaut kādā ziņā tiešraides koncertu mājas apstākļos var būt iespējams baudīt labākā kvalitātē nekā koncertzālē. Kur labāku dienu kā Valentīndienu atmosfēras uzburšanai mājas apstākļos! Uzburt svētku noskaņu un nosvinēt mīlestības svētkus, kas ir reizi gadā, lai tev atgādinātu, ka tu esi ar kādu kopā. Un, būsim godīgi, tiešraides koncerti savā ziņā ir nākotnes formāts. Neizbēgami mēs esam tur, kur mēs esam. Nesen dzirdēju labu teicienu, kas man lika aizdomāties – kad telefons bija ar vadu, tad mēs bijām brīvi. Tagad spēles noteikumi ir mainījušies."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt