Pagrabs

Urbānisms mākslā. Viesi - Ronja Burve, Kristoss Jerolačitiss un Ēriks Caune

Pagrabs

Ģitārists un ceļotājs Reinis Jaunais, ģeniāla mākslinieka būtība un jaunums - viktorīna!

Savu balsi meklējot. Iesildāmies "deciBelam"!

Savu balsi meklējot. Saruna ar jaunajiem komponistiem par mūzikas rakstīšanu un klausīšanos

Latvijas Radio 3 raidījumā "Pagrabs" savus klausīšanās ieradumus un balss meklējumus atklāj trīs jaunie komponisti – Evija Skuķe, Kārlis Rērihs un Andrievs Alksnis, kuru darbi skanēs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rīkotajā mūsdienu mūzikas festivālā "deciBels".

Dāvis Eņģelis: Vai atceraties savus mīļākos komponistus bērnībā un skolas gados?

Kārlis Rērihs: No mūzikas skolas laikiem atceros, ka uz mani lielu iespaidu atstāja Gluka opera "Orfejs", sevišķi Fūriju koris. Tolaik gan ļoti daudzi mani klasesbiedri klausījās rokmūziku, tāpēc pirmie iespaidi vairāk bija no grupām "Queen" un "Led Zeppelin".

Andrievs Alksnis: Nu, tad jau es gandrīz vai varētu būt bijis tavs klasesbiedrs, jo klasiskā mūzika man jaunībā bija pasveša. Nezinu pat, kāpēc – varbūt vide, kurā augu, bija mazliet atšķirīga nekā citiem maniem klasesbiedriem, un šī iemesla dēļ

klasiskā mūzika man ilgi un dikti bija kā svešķermenis – man nepatika to klausīties, un es nesapratu.

No šībrīža viedokļa nevaru pateikt, kāpēc man tā nepatika, bet rokmūzika un viss "nepareizais" – uzrunāja. Tā tas bija līdz kādai sestajai klasei, kad skolā sēdēju pie klavierēm un izdomāju – nē, gribu būt komponists! Tajā brīdī manī kaut kas mainījās un no tā brīža sāku virzīt sevi tālāk ar domu un vēlmi kļūt par komponistu.

Dāvis Eņģelis: Vai nebija tā, ka pēkšņi iepazīsti kādu Bēthovena vai Ramo darbu, kas šķiet kā vistīrākā rokmūzika?

Andrievs Alksnis: Tā bija! Šai ziņā viens no pirmajiem bija Bahs un viņa ritmiskā pulsācija, viņa pieeja mūzikai kā ritmam. Vispār baroka laika mūzika.

Andrievs Alksnis (kreisajā pusē) un Kārlis Rērihs

Komponista individuālā balss

Angļu komponists Džonatans Hārvijs saka tā: "Es nejūtu vēlēšanos meklēt savu balsi, man nešķiet, ka man būtu pašam sava balss, es vienkārši daru šai pasaulē to, ko gribu, izmantojot materiālus, skaņu, ko dzirdu un kas man patīk."

Savukārt latvieša Jāņa Petraškeviča uzskats ir šāds: "Man ir sajūta, ka tad, kad iesāku rakstīt jaunu darbu, es tajā metos iekšā bez īpaši lielas domāšanas. Savā ziņā tas varētu radīt tādas sekas, ka darbi sanāk vienādi. Man pašam par pārsteigumu, tie darbi tomēr bieži ir samērā atšķirīgi, kas nozīmē, ka par spīti vienotam kopsaucējam ir arī pietiekami daudz atšķirīgo motīvu. Es nezinu, vai var runāt par to, ka man būtu komponista balss, bet, ja tāda ir, tad tai patiešām ir dažādi dialekti, dažādas izpausmes."

Dāvis Eņģelis: Vai kāda no šīm domām jums ir tuva kā komponistiem? Kas, jūsuprāt, ir komponists, un kas ir komponista identitāte?

Andrievs Alksnis: Uz šo jautājumu var skatīties no abām minētajām pusēm, jo balss ir tā, ar kuru tu spēj uzrunāt klausītājus un paust savu personisko viedokli. Tieši balss kā elements vajadzīgs komponistam, lai sniegtu klausītājiem ideju – to, kuru autors vēlas izpaust mūzikā.

Dāvis Eņģelis: Vai tev ir izdevies atrast vismaz kādu skaņu no savas individuālās balss?

Andrievs Alksnis: Meklēju. Esmu procesā.

Kārlis Rērihs: Man tāpat – esmu procesā. Par savu balsi spriežu pēc tā, ka brīžos, kad uzrakstu jaunu skaņdarbu, iepriekšējie darbi man šķiet jau nedaudz sveši. Šobrīd studiju procesā tik daudz un intensīvi tiek studēta citu komponistu mūzika, tehniskie kompozīcijas paņēmieni, ka tajā brīdī, kad komponēju, esmu ļoti aizrāvies un domāju – jā, tā ir mana balss, bet nākamajā dienā šķiet, ka tas bijis atkal tikai kāds solītis uz priekšu. Domājot par Ludvigu van Bēthovenu…

Gribētos oponēt Hārvijam, jo man šķiet, ka ideāls komponists ir tas, kurš savas dzīves laikā tomēr atrod savu balsi un nepārprotami ir skaidrs, ka tas ir viņš, kura mūziku tu klausies.

Un ir arī kāda ideja, kurai komponists tic, un mēģina to noslīpēt līdz pilnībai.

Dāvis Eņģelis: Bēthovens ir Bēthovens, bet vai tev šķiet, ka arī mūsdienās to iespējams izdarīt?

Kārlis Rērihs: Ja es tam neticētu, nestudētu kompozīciju.

Dāvis Eņģelis: Evij, kurš no šiem kungiem tev šķiet tuvāks domubiedrs?

Evija Skuķe: Tas ir neiespējams jautājums! Varbūt neviens, varbūt abi vienlaikus. Domājot par to, vai sevi esmu atradusi mūzikā, teikšu godīgi –

baidos no brīža, kad varēšu apgalvot, ka esmu atradusi to īpašo niansi, vienu momentu, kas mani raksturo kā komponisti.

Es to negribu sasniegt. Gribu mūžīgi uz to tiekties, bet neceru, ka to kādreiz savā dzīvē sasniegšu.

Jo ir zināmi komponisti, kuri kādā brīdī ir sapratuši – jā, šis būs mans stils, un visi pārējie skaņdarbi nereti ir tik ļoti līdzīgi, ka tos vairs negribas klausīties. Un es negribu, ka mana mūzika nonāk tādā situācijā.

Evija Skuķe


Dāvis Eņģelis: Bet, piemēram, tas process, ko Jānis Petraškevičs minēja – kad sāc kaut ko rakstīt no jauna un ka pārāk nedomā, kas tas varētu būt, bet kaut kādā ziņā intuitīvi ienirsti tajā, meties iekšā.

Evija Skuķe: Es laikam strādāju pilnīgi otrādi – vispirms ļoti, ļoti, ļoti ilgi domāju par to, ko, kā, kādā veidā, ar kādiem līdzekļiem, un tikai tad, kad man ir pilnīga pārliecība par to, ko es gribu darīt, tikai tad es sāku reāli rakstīt.

Kā vislabāk klausīties mūziku

Komponists un pianists Edgars Cīrulis uzskata, ka mūzikas klausīšanās sakarā svarīgākais aspekts ir izprast šīs darbības nodomu – kāpēc mēs klausāmies, un ko ar to gribam panākt, un atzīst, ka viņam šai ziņā aktuālas trīs kategorijas: komforts, izziņa un dzirdes loka paplašināšana. "Ja mūziku klausos, lai justu komfortu, es to klausos emocionāli un empātiski. Necenšos tajā iedziļināties, lai saprastu tehniskās detaļas, atsevišķus elementus no analītiska skatpunkta – klausos vienkārši kā skaņu, ar kuru vai nu es rezonēju vai nē. (..) Otrs klausīšanās nodoms – izpratne. Tas nozīmē, ka mūzika tiek klausīta analītiski un no tehniskā skatpunkta. Šajā gadījumā klausītājam nav jāveido emocionāla saikne ar mūziku – to var klausīties, pētot kāda komponista stilu vai pat kādu konkrētu instrumentu. Trešais klausīšanās nodoms – dzirdes loka paplašināšana. Nevēlos izcelt nevienu nodomu, taču šis ir svarīgākais gan profesionālim, gan klausītājam, kas nav saistīts ar mūzikas tehnisko aspektu. Šis nodoms paredzēts, lai atbrīvotos no aizspriedumiem un lai paplašinātu savu uztveri, uzzinātu ko vairāk par mūziku.

Visbīstamākā vieta, kur tev atrasties kā klausītājam, ir atrasties ignorancē. Varbūt kaut kur tur, ārā, ir mūzika, kas radīta tieši tev, bet tu par to nezini, jo neesi ieguldījis laiku un enerģiju, lai nonāktu pie tās."

Dāvis Eņģelis: Man liekas, ka sevišķi profesionālajiem mūziķiem tās ir prasmes, kuras ir jātrenē: vismaz es to dažreiz nespēju – kaut vēlētos mūziku klausīties tikai komfortam, kaut kā automātiski to sāku analizēt. Vai jūs saskarties ar līdzīgām problēmām?

Evija Skuķe: Absolūti! Nemāku klausīties mūziku bez analizēšanas, tas iegājis jau tādā autopilotā, ka ir vienalga, kas skan – analizēšanas process ir neizbēgams, un es to nespēju kontrolēt. Reizēm tas ir ļoti kaitinoši.

Kārlis Rērihs: Jā, piekritīšu, ka tas profesionālais kretīnisms ar laiku sāk traucēt tam, lai vienkārši uzliktu mūziku fonā, jo studējot, piemēram, formu, tu automātiski sāc klausīties skaņdarba formu. Tagad, studējot tādu priekšmetu kā elektroakustiskā mūzika – par skaņas apstrādi un ierakstu, tu sāc pat klausīties, kā tas ir ierakstīts, kur varētu būt novietoti mikrofoni un tamlīdzīgi, līdz ar to tas kļūst arvien grūtāk un sarežģītāk. Bet savā ziņā tas palīdz saprast, kura tad ir tā vērtība, kuru vērts vairāk papētīt un iedziļināties.

Tāpat kā ar ēdienu vai vīnu – jo vairāk uzzini, jo lielāka pieredze, jo kļūsti izvēlīgāks.

Un būtībā jau mūsu uzdevums ir būt par tādu kā sietu, kas no lielā kvantuma spēj kaut ko atlasīt un citiem piedāvāt to, kas varētu būt labs.

Andrievs Alksnis: Kolēģiem piekritīšu tikai daļēji, jo man, piemēram, ir tā: ja mūziku klausos izziņas procesa un mācību nolūkos – forma, struktūra, harmonija vai kaut kas cits tajā brīdī ir aktuāls, tad pievēršu simtprocentīgu uzmanību analītiskajai pusei. Bet, ja runājam par tādu lietu kā gaumi, tad reizēm gribas atslēgt smadzenes, un tajā brīdī analīze aiziet otrajā plānā.

Dāvis Eņģelis

Telpa mūzikai un mūzika radiniekiem

Dāvis Eņģelis: Cik būtiski jums ir atrast kādu sevišķu telpu, kur klausīties mūziku?

Kārlis Rērihs: Mūsdienās klusu vietu atrast pagrūti, tāpēc mana klausīšanās telpa ir austiņas – iegādājos tās ļoti labas, būdams ārzemēs. Pārdevējam toreiz teicu, ka man vajag austiņas klasiskajai mūzikai, un tad nu tā būtībā ir mana telpa – klausoties es dzirdu visu, ko un kā es gribu dzirdēt. Protams, ne jau vienmēr mūziku klausos tikai tādā veidā – ja runājam par klausīšanos mājas apstākļos, vairākas reizes esmu izbaudījis visizcilākās kvalitātes audiosistēmu, kuru klausoties, man mute palika vaļā… Pēc tam grūti klausīties datorā vai parastajā mājas kinozālē. Tad jau austiņās tā kvalitāte ir labāka. Vai, protams, eju uz koncertu.

Evija Skuķe: Manuprāt, būtiskākā telpa ir galvā. Ja vari ar savu prātu koncentrēties uz skaņu, tad vairs īsti nav svarīgi, kas notiek apkārt un kur tu atrodies – vai blakus istabā kāds kaut ko urbj vai nē, tas ir sekundāri.

Nesen secināju, ka ļoti bieži mūziku klausos savā galvā, pēc atmiņas, nevis ierakstā, un tad pati varu bez jebkādas piepūles patīt kaut ko uz priekšu, atpakaļ, palaist lēnāk, saspiest ātrāk.

Tas izklausās mazliet pēc šizofrēnijas, bet visi mūziķi, manuprāt, ar to kādā brīdī savā dzīvē saskaras.

Kārlis Rērihs: Tas, ka telpai ir ļoti liela nozīme, jūtu arī pēc tā, ka regulāri braucu uz Talsiem, kur dzīvo mani vecāki – mazpilsētā ir klusāks, mazāk automašīnu, mierīgāk. Apkārt nav tik daudz lietu, kas paņem uzmanību, un kaut kā automātiski bez īpašas koncentrēšanās un piepūlēšanās iespējams sadzirdēt vieglāk un uztvert ātrāk.

Dāvis Eņģelis: Vai jūs esat kādreiz mēģinājuši iepazīstināt savus draugus un radiniekus ar savu klausīšanās pieredzi, un vai tas ir izdevies? Vai varbūt tieši otrādi?

Kārlis Rērihs: Ar radiem un draugiem interese par mūziku man ir salīdzinoši līdzīga, bet, ja kāds kaut ko interesantu atrod un parāda, protams, ir interesanti.

Savai vecmāmiņai pirms kādām pāris nedēļām parādīju grupas "The Killers" koncertu – viņa teica, tas esot viens no labākajiem, ko pēdējā laikā dzirdējusi.

Kā dažādas paaudzes uztver mūziku un vērtē – to īstenībā ir ļoti interesanti salīdzināt.

Andrievs Alksnis: Es to uztveru kā savu misiju – stāstīt un runāt par mūziku, ar ko bieži esmu nokaitinājis savus ģimenes locekļus un radus. Tai pašā laikā pēc zināma laika viņi paši atzīst, ka mūziku viņi klausās un novērtē kaut kā savādāk.

Savai mammai, kurai pieredze laikmetīgajā mūzikā nav tik liela, parādīju Ligeti "Volumine" ar visu partitūru – viņai tas likās ļoti interesanti un spilgti.

Tā es palīdzu, paskaidroju un iepazīstinu ar mūziku cilvēkus, kuri ikdienā nenodarbojas ar mūziku.

Ko viņi piedāvā

Dāvis Eņģelis: Un tagad – neliels tīzeris klausītājiem: ko no jums visiem trim varēsim dzirdēt "deciBelā"?

Andrievs Alksnis: Savā skaņdarbā rādu attiecības starp spokiem un cilvēkiem – kuri tad īsti ir spoki, un kuri – cilvēki, un kā šī pieeja reizēm šķietami nereālo ļauj uztvert kā ļoti tuvu, savukārt šķietami reālo – kā atsvešinātu un aukstu. Galvenā lieta, kas ir starp šīm abām eksistences formām, ir emocijas. To varēsit dzirdēt 12. martā Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Kārlis Rērihs: Līdz ar to, ka beidzamajā laikā manī ir uzplaukusi interese par astronomiju, gluži automātiski mans skaņdarbs stīgu orķestrim, metālpūšaminstrumentu kvintetam un elektronikai, būs stāsts par NASA starpplanētu zondes "New Horizons" ceļojumu uz Plutonu, kura, kā izrādās, bija pēdējā Saules sistēmas planēta, kura nebija nofotografēta un iemūžināta. Pēc tam zonde aiziet izplatījumā, lai nezincik miljonu gadu tur ceļotu. Tas bija mans iedvesmas avots – rakstīt skaņdarbu šādam sastāvam, un arī to varēsit dzirdēt 12. martā.

Evija Skuķe: Savukārt mans skaņdarbs skanēs 13. martā, piektdienā, un to atskaņos fenomenālais Latvijas Radio koris – nevaru vien beigt jūsmot jau par pašu mēģinājumu procesu, tas ir ļoti iespaidīgi. Ļoti sasmējos par to, ka būs trīspadsmitais marts, piektdiena, un manā skaņdarbā ir trīspadsmit valodas, un arī temats tāds mazliet depresīvs – tipiski man. Tas ir salīdzinoši kluss skaņdarbs 10 minūtēs ar nosaukumu "Forte fortissimo". Rolands Kronlaks teica, ka darbs jāraksta sakarā ar Lučāno Berio "A-Ronne", kas arī skanēs šajā koncertā. Tad nu šis ir mans skatupunkts par to. Un ne tikai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti