Piektdien, 30. septembrī, pulksten 19.00 Santu Vižini redzēsim uz Lielās ģildes skatuves tepat Rīgā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 97. sezonas atklāšanas koncertā, kur viņa kopā ar igauņu vijolnieku Robertu Traksmanu un LNSO diriģentes Kristīnas Poskas vadībā izpildīs Volfganga Amadeja Mocarta skaņdarbu "Sinfonia Concertante" vijolei, altam un orķestrim. Šajā vakarā skanēs arī Krista Auznieka opuss "Crossing" un Antona Bruknera slavenā Septītā simfonija.
Ar Santu Vižini aprunājāmies par darbu "Concertgebouw" orķestrī, par Latviju un to, kas tad īsti ir māju sajūta. Tāpat noskaidrojām, kādai mūzikai Santa Vižine dod priekšroku ikdienā (un to, ka ne visi akadēmiskie mūziķi pie pusdienu galda klausās akadēmisko mūziku), kāpēc nevajag baidīties un kāpēc altiste ir mazliet apvainojusies uz Mocartu.
Baiba Santa Vanaga: Kāds ir tavs šī brīža mēģinājumu grafiks ar Amsterdamas Karalisko "Concertgebouw" orķestri?
Santa Vižine: Kā parasti. No rītiem – mēģinājumi un nedēļas beigās koncerti. Šonedēļ ir nedaudz vairāk darba, jo, pirmkārt, man visu laiku ir jāspēlē Mocarts, ar kuru braukšu uz Latviju. Ir jāatvēl laiks, lai vingrinātos. Bet ar orķestri šonedēļ spēlējam Mālera Devīto simfoniju, kurai nekad nepietiek laika – ir sajūta, tā paliek arvien sarežģītāka un sarežģītāka. To mēs spēlēsim šovakar un rītvakar, bet sestdien ar orķestri lidojam uz Budapeštu, kur atskaņosim iepriekšējās nedēļas programmu ar Ivanu Fišeru. Tur ir sarežģītie Bartoka skaņdarbi un Bēthovena Piektā. Septembris ir iznācis tāds pasmags. Altu vispār nelieku malā, gandrīz guļu ar to vienā gultā.
Un kā jūs atklājāt orķestra jauno sezonu?
Devītajā septembrī bija atklāšanas koncerts. Izdomājām iziet ārā. Orķestrim uzlika skatuvi Vesterparkā. Publika varēja bez maksas nākt klausīties – tā bija kā dāvana klausītājiem, jo tomēr esam amsterdamieši. Mūsu jaunā vadība izdomāja, ka varētu uztaisīt tādu kā brīvdabas festivālu. Un sanāca ļoti labi – skatīties atnāca kādi pieci tūkstoši klausītāju. Lietū. Pati gan biju brīva no šīs nedēļas, bet skatījos līdzi un klausījos. Un kolēģi, kas koncertā piedalījās, pēc tam stāstīja, ka no skatuves bija diezgan foršs skats – pēkšņi parādās lietussargu palags uz pāris minūtēm un tad atkal izzūd. Atklāšanas vakarā viennozīmīgi bija svētku sajūta.
Kā mūziķi vispār sagaida jauno sezonu? Mums ir bijuši trīs interesanti gadi.
Mēs pēc pirmā lielā lokdauna diezgan ātri atsākām strādāt. Pēc tam īsti nebijām pavisam aizvērušies ciet, visu laiku ierakstījāmies un saviem koncertiem veidojām video translācijas. Protams, spēlēt ar publiku ir pilnīgi cita pieredze. Jā, šī ir ļoti gaidīta sezona, ļoti piepildīta. Domāju, ka visi ir priecīgi – gan mūziķi, gan publika vēlas beidzot aiztaisīt to kovid-grāmatu ciet, lai gan tas nekur, protams, nav pazudis. Bet vismaz tagad zinām, kā ar to tikt galā.
Esi sadarbojusies arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – 2021. gadā kopā ieskaņojāt Tālivalda Ķeniņa "Canzona Sonata" altam ar orķestri. Kāda bija šī sadarbība, un vai satikties ierakstā ir citādi, nekā satikties koncertā?
Sajūta noteikti ir citādāka, bet ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vienmēr ir forši – kad man bija 18 gadi un biju tikko beigusi skolu, vienu sezonu nospēlēju tur. Šajā orķestrī strādā arī abi mani profesori, draugi, paziņas. Vienmēr jauki atbraukt mājās un ar draugiem uzspēlēt.
Un kādi bija priekšnosacījumi un sarunas par to, ka tu varētu spēlēt arī orķestra sezonas atklāšanā?
Tas bija ļoti vienkāršs lēmums. Man pajautāja, vai gribu spēlēt, un es atbildēju: "Jā!" (smejas)
Vai esi sadarbojusies arī ar jauno vijolnieku Robertu Traksmanu?
Ar Robertu tikšos pirmo reizi – trešdien. Bet sociālajos tīklos jau iepazināmies, apmainījāmies ar štrihiem, ar partitūrām un tamlīdzīgi. Mūziķu virtuve. Domāju, ka būs forši – viņš izklausās ļoti apņēmīgs, mērķtiecīgs, ļoti patīkami satraukts un kopumā ļoti patīkams, vismaz pēc viņa ziņām spriežot.
Mocarta "Sinfonia Concertante" jau esi atskaņojusi Latvijā kopā ar Evu Binderi.
Jā! Un Eviņai, starp citu, šodien ir dzimšanas diena! (intervija norisinājās 22. septembrī – aut. piezīme) Savukārt man bija vakar. (smejas) Tas bija ļoti jauks koncerts ar Evu un manu mīļo "Kremeratu", un pie tam pāris kolēģiem no simfoniskā orķestra. Tā bija pirmā reize, kad šo skaņdarbu atskaņoju. Un tas ir fantastisks darbs – tur ir tik daudz humora, emociju. Galvenais, neuztvert to pārāk nopietni.
Ja varam teikt, kāds vismaz nedaudz bija Mocarts, man šķiet, ka viņš bija pilnīgi traks. Bet vārda vislabākajā nozīmē.
Ja runājam par Mocartu: kādas ir tavas attiecības ar viņa mūziku?
Varētu teikt, man ar Mocartu ir "love-hate" attiecības. Esmu nedaudz dusmīga uz viņu, jo viņš tā arī neuzrakstīja alta koncertu. Domāju, ka vienkārši nepaspēja – parasti komponisti līdz alta koncertam izaug. Bet viņš no šīs pasaules aizgāja diezgan jauns. Ļoti, ļoti žēl par to. Esmu pārliecināta, ka viņš būtu tādu uzrakstījis. Nevar jau dusmoties, ja viss pārējais ir debešķīgi skaists, ko Mocarts savā dzīvē ir izdarījis. Mēs joprojām spēlējam, meklējam jaunas lietas, un labākais ir tas, ka tādas arī atrodam. Mocarta mūzika ir absolūti bezgalīga, vienmēr var izķeksēt kaut ko jaunu, ko līdz šim nebiji pamanījis.
Un par citu mūziku runājot – kas tev ir tuvs?
Ja runājam par spēlēšanu, man ļoti tuvs ir Brāmss – viņš, varētu teikt, ievibrē manas stīgas kādā īpašā veidā. It sevišķi runājot par viņa kamermūziku. Orķestrī, jāatzīst, esmu liels Mālera fans. Man patīk arī kārtīgi iebliezt Šostakoviču. Tur ir mūsu sāpe, ko mēs ļoti labi zinām. Kādreiz to vajag izsāpēt un izbļaut ārā, lai iekšā nekas nepaliek. Bet klausos pārsvarā elektronisko mūziku vai džezu. Kaut kad atpakaļ bija atnākusi arī mana roka fāze. Starp citu, nesen spēlējām koncertu ar Deimonu Olbērnu, kurš ir grupas "Gorillaz" dziedātājs. Es viņu pazinu kā solistu no grupas "Blur". Un tad atpakaļ atnāca manas "Blur" dienas, kad n-padsmit gados klausījos visus viņu albumus. Jā, tāpēc varu teikt, ka klausos pilnīgi visu, kas ir kvalitatīvs. Neiedalu mūziku mīļākajos žanros un neesmu no tiem, kas mājās klausās tikai akadēmisko mūziku.
Likās, esmu tāda viena, kam atskaņošanas sarakstos ir viss, ko var iedomāties, un pat kaut kas tāds, ko citiem varbūt labāk nerādīt…
Šķiet, ka tīņu gados bija pat "Cannibal Corpse" mirklis, to mans tētis mūžam pieminēs. Lieki piebilst, ka viņš nebija par to priecīgs. (smejas)
Man šķiet, ka savos tīņa gados klausījos "Tokio Hotel"…
Jā, bija tāda grupa. Es pat savulaik biju uz koncertu grupai "The Rasmus" no Somijas. Tāds emo roks.
Viņi taču šogad piedalījās Eirovīzijā! Bet ja tomēr atgriežamies pie akadēmiskās mūzikas – kā ir ar skatuves partneriem? Vai ir kāds kolēģis, ar ko ķīmija uz skatuves ir nenoliedzama? Profesionalitāte ir profesionalitāte, bet arī emocionālas sadarbības faktoru uz skatuves nevar izslēgt.
Protams, tā ir! Tas nenoliedzami ir mainīgi, diezgan daudz atkarīgs, ko tu spēlē, kuru no žanriem izpildi. Tāpat – vai tā ir solo muzicēšana, ansambļa muzicēšana vai būšana orķestrī. Orķestrī tās priekšējās rindas ir diezgan nemainīgas, tāpēc diezgan labi pazīstu šos cilvēkus, un ar viņiem ir ļoti viegli saspēlēties. Protams, ir brīži, kad īpaši jāsaskatās vai jāsaskaņo lietas, bet principā sadarbojamies bez vārdiem. Kur man šobrīd ir visērtāk – tā ir "Camerata RCO". Tur mēģinājumos pat nerunājam un vienkārši spēlējam, un sūtām viens otram signālus ar ķermeņa valodu. Ar šiem mūziķiem esam kārtīgi saspēlējušies. Līdzīgi bija ar "Kremerata Baltica", kad jau biju savas personīgās karjeras vidū šajā sastāvā – vairs nevajag runāt, vajag spēlēt, un tu saproti, ko otrs dara. Protams, kamermūzikā ir vieglāk, jo tur ir mazāk cilvēku, bet simfoniskajā orķestrī galvenais ir tas, kas tev stāv priekšā un diriģē. Un šim cilvēkam jāatdod visa sava uzticēšanās. Jā, no saviem priekšējiem krēsliem varam kaut ko nedaudz kontrolēt, bet diriģentam, tāpat kā pircējam, vienmēr ir taisnība. "Customer is always right". (smejas)
"As well as the conductor". (Tāpat kā diriģentam – no angļu val.)
Tieši tā!
Spriežot pēc tā, kur atrodies šobrīd, nekautrēšos izteikties, ka esi pieredzējusi orķestra mūziķe. Regulāri atrodies uz skatuves arī kā kamermūziķe. Ko tev nozīmē būt solistei orķestra priekšā?
Tā ir citāda pieredze. Tas nenotiek pārāk bieži, bet man ļoti patīk šis saviļņojums. Prieks, ka spēlēju Mocarta dubultkoncertu, jo tomēr nebūšu viena. Citādi būtu nedaudz lielāks stress. Šo Mocarta darbu varētu nosaukt par lielformāta kamermūziku. Bet, protams, tas ir citādi. Man parasti saka, ka neizskatos uztraukusies, bet es esmu un par to ļoti priecājos.
Negribu sagaidīt to dienu, kad ietu uz skatuves bez uztraukuma – man šķiet, ar to pazudīs kāda svarīga dzirksts.
Nenoliedzami, ir cilvēki, kas stresā ļoti daudz zaudē, kuriem tā ir kā slimība. Bet man, par laimi, tas ir veselīgā līmenī. Orķestrī tas, jāsaka, ir minimāls. Solo ir citādi. Varbūt ne uztraucoši, bet precīzāk būtu – satraucoši. Svarīgi ir mierīgi elpot, atrast savu centru, stabili nolikt kājas uz zemes un spēlēt. Ja proti spēlēt – ej un spēlē. Ja neproti – ej vingrināties!
Tu brauc uz Latviju. Gribētu teikt – uz mājām. Ko tev nozīmē vārds "mājas", un kas ir tava māju sajūta?
Man ir divas mājas, un tieši tā šobrīd jūtos. Man ir māju sajūta, kad ierodos Rīgas lidostā un ieraugu purvus un mežus, un Baltijas jūras līci. Bet tad, kad pēc garas tūres atgriežos Amsterdamā, man ir otru māju sajūta. Arī šeit ir uzbūvēta kaut kāda dzīvīte pa šiem pieciem gadiem. It kā maz – bet ir kaut kas savs, kaut kas neatkarīgs, un tas ir tas, kas padara mani ļoti laimīgu šeit. Arī mans dzīvesbiedrs ir holandietis. Otrās mājas ir šeit, savukārt mājas ar lielo "M" ir Latvijā. Nezinu, vai tās ir divas vienlīdzīgas situācijas, bet es arī nevaru salīdzināt ābolus ar apelsīniem.
Mājas ir tur, kur esi tu pati.
Jā, un šīs divas valstis ir tās, kurās jūtos patiesi komfortabli, jo dzīves laikā esmu bijusi diezgan daudzās vietās. Manā telefonā pat ir aplikācija, kurā ir saskaitītas, ja nemaldos, 62 valstis, kurās esmu bijusi. Es varētu dzīvot Latvijā un varētu dzīvot Nīderlandē. Un ir ļoti paveicies, ka to arī daru.
Zināms, ka Nīderlandē ir ļoti multikulturāla vide. Cik ļoti tajā visā var sajust latviešus?
Latviešu visvairāk ir Hāgā, un katru reizi, kad braucu uz turieni pastaigāties gar jūru, iziet pa pilsētas centru vai nospēlēt kādu koncertu, vienmēr dzirdu latviešu valodu. Amsterdamā, šķiet, pa visiem šiem gadiem latviešus esmu dzirdējusi vienu reizi. Bet Hāgā ir diezgan daudz latviešu, kas dzied koros, rīko svētkus, tai skaitā Jāņus. Uz Hāgu esmu braukusi arī balsot. Vienmēr var atrast savējos. Savukārt Amsterdamā dzīvo man ļoti tuva latviešu draudzene, ar kuru mēs gatavojam auksto zupu un pelmeņus.
Mana latviskā sajūta nāk no ēdiena un maziem sīkumiem – mājās uz palodzes stāv Saules zīme, šad tad savā garderobē iepinu latviešu aksesuārus, un cilvēki pat nezina, kas tas ir. Tīri iekšējai labsajūtai.
Un katru reizi, kad uzvelku kaut ko, kas ir ražots Latvijā, un, ja kāds man par to izsaka komplimentu, vienmēr piebilstu, ka tas ir no manas valsts. Mēģinu reklamēt, kā vien iespējams. Jāatzīst, ka mani kolēģi bija iemīlējušies Latvijā, kad bijām atbraukuši uz Jūrmalas festivālu. Joprojām visi saka, cik laba uzņemšana un kādi cilvēki, un kāda kolosāla daba, un jūra, un priedes! Ļoti gaida, kad varēs braukt atkal.
Un vai tu Amsterdamā komunicē holandiešu valodā?
Pārsvarā sarunājos angliski, bet mācos arī holandiešu valodu. Saprotu aptuveni 90% no tā, ko man saka, bet šad tad galvā sākas valodu putra un pazūd vārdi, ko vēlos teikt, tāpēc bieži atbildu angliski. Arī ar savu topošo vīru mājās diezgan bieži komunicējam holandiski. Domāju, ka drīz varēšu komunicēt brīvi arī tā. Bet, ja godīgi, pēc tā absolūti nav vajadzības – visi tev atbildēs angliski, pat 90 gadīga vecmāmiņa uz ielas.
Par tavu profesionālo ceļu runājot, – uzreiz pēc augstskolas beigšanas kļuvi par "Kremerata Baltica" mūziķi, kas ir brīnišķīgs orķestris, un uzreiz pēc tam uzvarēji konkursā uz vietu "Concertgebouw" orķestrī. Nedomāju, ka tā ir vienkārši veiksme. Kas, tavuprāt, ir nospēlējis lomu šajā ceļā ?
Tiešām nezinu, jo man ir ļoti grūti sevi no malas novērtēt. Zinu tikai iekšējo stāvokli, kas notiek manā galvā. Šķiet, ka tiešām neatlaidīgi gāju un mēģināju iešaut vistālākajā punktā. Un tad vienkārši skatījos, kur nolaižos. Tu iešauj zvaigznēs un tikai tad vari pateikt, kurā līmenī būsi.
Man šķiet, cilvēki sāk ar pašu mazumiņu, bet iesaku uzreiz šaut uz visaugstāko punktu, kur tu gribi nonākt. Pēc tam labāk samierināties ar to, kur esi, nevis nožēlot, ka kaut ko palaidi garām vai neizdarīji.
Augot Rīgā, bija tāda sajūta, ka Berlīnes filharmonija vai tas pats "Concertgebouw" ir Holivuda. Kā es vispār varētu runāt ar šādiem cilvēkiem, kas es tāda esmu, lai varētu ar viņiem vispār komunicēt? Nezinu, kurā vecumā šis šķērslis izzuda un izdomāju, ka pieteikšos konkursam. Vienkārši būs vai nebūs, ko zaudēt? Daudzi studenti baidās – pat nezinu, no kā. Varbūt tas ir baltiešu pieticīgums, kas nāk ārā. Tāpēc visiem no sirds iesaku – uzreiz šaut vistālākajā punktā un tad skatīties, kur tā bulta nokritīs.
Noteikti nokritīs tālāk nekā tad, ja vispār nekur nešausi. Bet domāju, ka visvairāk bail ir gluži vienkārši kļūdīties. Bet kļūdas jau ir tikai daļa no procesa.
Protams, blakus šaušanai ir arī ļoti daudz jāvingrinās. Tāpat jāuzklausa kritika, ko tev saka cilvēks ar pieredzi. Man bija ļoti smieklīga atklāsme – jau stipri lielā vecumā pati sev uzdevu jautājumu: "Kāpēc man visi pedagogi saka vienu un to pašu?" Tāpēc, ka tu visu laiku pieļauj vienu un to pašu kļūdu, stulbene tāda! (smejas) Pieņem kritiku un labojies, kamēr vēl aparāts ļauj kaut ko labot.
Kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?
Pirmkārt, ļoti gribu nākamvasar Latvijā apprecēties! To mēs tagad plānojam. Bet atgriežoties pie profesionālās intervijas – mani burtiski vakar uzaicināja par altu grupas koncertmeistari Londonas simfoniskajā orķestrī uz vienu nedēļu decembrī. Tad novembrī Amsterdamā spēlēšu Brāmsa sekstetu ar mūsu jauno galveno diriģentu Klausu Mekeli, kurš ir arī čellists. Ļoti, ļoti gaidu šo notikumu. Ir daudz foršu projektu ar "Camerata RCO" un pasakainu baritonu Matiasu Gērni. Ar viņu izpildīsim Šūmaņa, Šūberta, Volfa un Brāmsa dziesmu aranžējumus, kas veidotas tieši mūsu ansamblim. Tad nāks ārā disks, ko ierakstījām ar Barbaru Henigenu – Mālera Ceturto mazam sastāvam. Daudz kas interesants priekšā. Ir iespēja, ka man būs jāspēlē Dobrinkas Tabakovas darbs altam ar stīgu orķestri Amerikā. Dzīvoju mierīgi dienu no dienas, un pati sevi nekur netaisos pārdot, nereklamējos.
Bet piedāvājumi tāpat nāk.
Ir bijis laiks, kad esmu tā darījusi un prasījusi: "Ļaujiet man kaut kur uzspēlēt!" Vēl joprojām sapnis ir nospēlēt Pētera Vaska Koncertu altam. Vasks vispār ir starptautiski atzīts meistars.
Lai arī viņa mūzikas valoda ir universāla, tajā ir pilns ar latvisko.
Un ļoti labi, ka tā! Lai pasaule par mums uzzina.
