Ojārs Rubenis: Pieņemu, ka daļa no skatītajiem nezina, un, jāsaka godīgi, es arī nezinu, kā ir radušies jūsu diferencēto grupu nosaukumi savā laikā. Kā radies ir "Kautkaili", kāpēc "Kautkaili" un kāpēc tu neesi šodien kaila?
Kristīne Pāže: Nu gandrīz trāpīji. Tā arī radās – sēžot un meklējot vārdus, kas manā galvā varētu fonētiski labi skanēt. Tas "kails" ir principā tāpēc, ka man ir ļoti svarīgi nemelot, rakstot mūziku, runāt par sev tuvām tēmām, būt atklātai savās izpausmēs. Tāpēc arī tas tā sapņaini... Kaut kaili, ejam, kaut kaili savā būtībā, savā skaņā. Tā tas arī radās. Bet mans dzīvesbiedrs Didzis Bordo, kurš arī spēlē grupā "Kautkaili", vienmēr stāsta bišķiņ citu stāstu par šo nosaukumu.
Proti?
Kristīne Pāže: Proti – Kristīne sēdēja pie klavierēm un rakstīja dziesmu gluži kaila, tā viņš teica: tu kaut kaila tur sēdēji, un vienkārši nebija jautājumu vairs.
Kā savulaik radās "Carnival Youth"?
Edgars Kaupers: Tas bija pirms kādiem vienpadsmit gadiem…
Divpadsmit gadi. Es paskatījos internetā, un es neticēju, ka tu jau esi tik vecs! 2012. gadā ir pirmā jūsu uzstāšanās pieminēta. Es biju šokā.
Edgars Kaupers: Jā, pirms tam vēl bija mēģinājumu un sagatavošanās process. Mēs gājām vienā klasē ar tagad esošo satori.lv redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru. Vēlāk kopā arī strādājām, mēs viņam prasījām padomus – viņš bija jaunais dzejnieks. Nevarējām izdomāt nosaukumu. Mums patika vārds "karnevāls", jo tas apzīmē tādu... Var pievilkt visādus attaisnojumus, ko tas nozīmē. Tie bija svētki, kuros pazūd hierarhija starp karalienēm un zemniekiem, viņi var uzvilkt maskas un satikties. Un tas it kā var arī mūsu koncertos notikt, ka mēs visi kopā vienojamies tajā momentā. No otras puses, karnevāls ir kaut kas ļoti krāsains, daudzpusīgs, tāds kā mūsu mūzika. Mēs gribam eksperimentēt, šaut uz visām pusēm un skatīties, kas sanāk. Un tad pielikām "youth". (smejas)
Kas ir interesanti, jūs, "Carnival Youth", ļoti daudz nodarbojaties ar iepriekšējās, it sevišķi kino mūzikas, spēlēšanu. Man ļoti patīk, ka jūs to darāt, ka nesat jauniešiem kino mūziku, man tas ļoti, ļoti patīk. Man ir dažas mīļas dziesmas, ko jūs izpildāt. Tas ir kā atgādinājums par to laiku, par to labo mūziku, mazliet citās skaņās, tas ir fantastiski. Jūs ļoti daudz esat ņēmušies ar aizvadīto gadu mūziku, kāpēc tāda izvēle?
Edgars Kaupers: Hm… (pēc garas pauzes) Nu tā nebija mana ideja. (visi smejas) Ā, es zinu, kā tas viss notika! Mēs bijām Eiropas tūrē, braucām pa Vāciju, tā bija līdz šim garāka tūre, kāda mums bijusi: sešas nedēļas, kopā ap desmit valstīm…
Paši braucāt tūrē vai kopā ar kādiem?
Edgars Kaupers: Paši. Mēs bijām kaut kur Vācijā, un mums zvanīja no Kannu kinofestivāla, teica, ka "Četri balti krekli" ir iekļauti Kannu kino klasikas sarakstā. Vai mēs varētu... Viņi bija dzirdējuši, ka mēs mākam nospēlēt "Dzeguzes balsi". Mēs "Dzeguzes balsi" bijām spēlējuši pirms dažiem gadiem "Palladium" tādā ļoti ambientā versijā, tādu kārtīgu indie rock. Un, protams, mēs par to visu esam aizmirsuši. Mēs sakām, protams, ka mēs mākam nospēlēt un mēs būsim. Aizbraucām, viesnīcas numuriņā ātri samēģinājām un nospēlējām to dziesmu. Viņi palaida internetā "Dzeguzes balsi", un tā rezonanse bija tik laba no skatītājiem, ka mēs domājām: nu varbūt, ka jāsataisa vēl kāda dziesma no klasikas. Tad sākās izolācijas laiks. Domājām: nu tagad mēs netūrēsim kādu laiku pa pasauli, tā kā uztaisīsim kaut ko latviešiem.
Tu teici indie rock, tas ir kā alternatīvais roks?
Edgars Kaupers: Jā, independent rock, tas apzīmē plašu mūzikas spektru, kaut ko, kas neiekļaujas popā vai rokā, vai džezā, tātad tādos konkrētos konvencionālos rāmjos.
Kristīn, vai tava mūzika arī iekļaujas šī indie rock rāmjos?
Kristīne Pāže: Es savu mūziku neiekļauju nevienā žanrā, ļauju pašam klausītājam izvēlēties, zem kāda žanra viņš to dzird. Bet droši vien arī būtu no tiem independent ārtistiem, kas taisa kaut ko, kas īsti nav popmūzika, tas ir kaut kas starp pop, folk, indie, jā, tāds samiksējums starp žanriem.
Man ir tāds nekautrs jautājums, es atvainojos, jo es nezinu. Jums abiem ir profesionālā muzikālā izglītība?
Kristīne Pāže: Man nav.
Edgars Kaupers: Nē, man arī nav.
Un tas ir, tas jautājums: kā pašreiz rodas mūziķi? It kā agrākos laikos tomēr [bija] profesionāla muzikāla izglītība, tad kaut kāda instrumenta apguve, notis, visas pārējās lietas. Šobrīd mūzika rodas kaut kā, nezinu, no zvaigznēm, no Dieva... Kā viņa nāk... Tā ir problēma vai tā nav problēma, jums kā jauniem cilvēkiem?
Kristīne Pāže: Man liekas, ka mūsdienās tas ir bišķiņ posts, ka jebkurš var būt mūziķis. Tu vari saspaidīt datorā trīs podziņas, un ir gatava dziesma. Tas, manuprāt, nav īsti okej. Bet es esmu viens no tiem māksliniekiem, kas ķer no kosmosa, kā tu saki. Pašmācības ceļā iemācījos gan dziesmu rakstīšanu, gan ģitārspēli, klavierspēli. Viss principā, paldies Dievam un manai mātei, kas man dziedāja, mazai būdamai, pie gultas. Esmu acīmredzot kaut kādā neapzinātā līmenī ķērusi šīs skaņas. Jā, es esmu viens no šiem…
...Autodidaktiem
Kristīne Pāže: Jā, tā sanāk.
Tu droši vien tāpēc, ka Renārs [Kaupers] mājās visu laiku ņēmās, tev nebija variantu... Jums ar bračku.
Edgars Kaupers: Nē, nebija variantu. Mēs ar brāli gājām mūzikas skolā, kora klasē…
Nu bet redz, tomēr jūs mūzikas skolā gājāt, notis pazīstat!
Edgars Kaupers: Līdz kādai ceturtajai, piektajai klasei es gāju, tad man bija balss saitēs mezgli, vairs nevarēju dziedāt, tad trompeti spēlēju vienu gadu. Paralēli gāju ģitāru spēlēt pie privātskolotāja, bet ļoti slinki, vienreiz nedēļā.
Kristīne Pāže: Bet tad teorija ir, kaut kāda bāze.
Edgars Kaupers: Jā, kaut ko es saprotu. Bet var radīt mūziku, balstoties uz intuīciju un gaumi. Nezinu, tā problēma, ka tagad to var darīt visi, varbūt ir tajā, ka konkurence ir lielāka, grūtāk ir tiem īpašajiem izlauzties un tikt pamanītiem. Bet vismaz dodam iespēju, var pamēģināt visi.
Mīļie draugi, kas jūs abus ir savedis kopā?
Kristīne Pāže: Nu? Kā tas gadījās?
Edgars Kaupers: Mūs ir savedis viens pavisam īpašs pasākums. Jau pieminējām latviešu kino mūziku. "Carnival Youth" ar to nodarbojas jau pēdējos divus, trīs gadus. Esam sapratuši, ka ir jāiet tālāk un jāpieliek punkts šobrīd tai programmai. 9. decembrī "VEF Kultūras pilī" divi koncerti, noslēguma svinības "Naivais ku-kū" programmai. Gribam programmu papildināt, [padarīt] īpašāku kā līdz šim, veidojam jaunas aranžijas un arī būs pāris dziesmas kopā ar Kristīni.
Kristīne Pāže: Jā, es arī spēlēju Imanta Kalniņa mūziku, nu jau būs otrā sezona. Mēs satikāmies ar grupu "Ezeri" un Rūdolfu Macatu un savā aranžijā sataisījām Kalniņa koncertprogrammu, svinot viņa 80 gadus. Nospēlējām vairākus koncertus. Bija mana versija dziesmai "Bimini", es pieļauju, caur to jūs izdomājāt mani uzaicināt.
Kuru dziesmu tu dziedāsi?
Kristīne Pāže: Es pati dziedāšu un spēlēšu dziesmu "Bimini" un tad kopā ar puišiem "Viņi dejoja vienu vasaru".
Brīnišķīgi, absolūti fantastisks gabals. Nu ko, man jums vienkārši jānovēl, lai koncerts izdodas!