Diena sākusies

Mākslas kurators Seržs Soroko: Nepiekrītu, ka īstai mākslai jābūt depresīvai

Diena sākusies

Dot otram labāko. Saruna ar Mārtiņu Meieru un Reini Suhanovu

Tikšanās slēgtajā dārzā. Saruna ar senās mūzikas pētnieci Laini Taboru

Satikšanās slēgtajā dārzā. Saruna ar senās mūzikas pētnieci Laini Taboru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 2 mēnešiem.

"Kad devos studēt uz Romu, paralēli studijām biju baznīcas mūziķe, un man bija ļoti svarīgi saprast, kāpēc mēs dziedam to, ko mēs dziedam, kā izvēlēties repertuāru konkrētai svētdienai. Katoļu baznīcas tradīcija ir ļoti, ļoti bagāta. [..] Man tas ir personiski ļoti īpaši, ka es šo mūziku varu dziedāt arī šodien, dievišķajā baznīcā un liturģijā, kur tas ir autentiski," uzsver Laine Tabora, viena no vokālā ansambļa "Schola Cantorum Vox Iubilantis" dziedātājām. Ar viņas gādību un ierosmi šis ansamblis piedzimis pirms pieciem gadiem, lai toreiz dziedātu gregorisko mūziku Latgales ērģeļmūzikas dienu koncertā. 

6. augusta vakarā "Schola Cantorum Vox Iubilantis" kopā ar ērģelnieci Ilzi Reini un saksofonistu Ainaru Šablovski, kura pārziņā šoreiz būs duduks, uzstāsies Rīgas Doma 35. ērģeļmūzikas festivāla noslēgumā – Viduslaiku dziedājumu nakts koncertā, piedāvājot mūziku no 9.,10. un 12. gadsimta.

Koncerta nosaukums – "Hortus Conclusus" jeb "Slēgtais dārzs" – norāda uz vienu no Bībeles noslēpumainākajām grāmatām – "Zālamana Augsto dziesmu" un "perfektās sievietes" jeb Jaunavas Marijas tēlu, kam būs veltīti lielākā daļa koncerta dziedājumu.

Sarunas gaitā Laine Tabora iepazīstina ne tikai ar savu "Schola Cantorum Vox Iubilantis", bet arī atklāj sava unikālā un vēsturiskā pētījuma objektu, kam ir visciešākā saikne ar Latviju.

Inga Žilinska: Laine, jūs dziedat un esat ansambļa vadītāja. Vai jūs var saukt par diriģenti vai drīzāk par atskaņojuma vadītāju? Kā jūs pati to procesu dēvētu? 

Laine Tabora: Interesants un ļoti loģisks jautājums, jo šāda veida ansambļos, arī viduslaiku mūzikas ansambļos, diriģents nediriģē – viņš vada. Bet viņš ir tāds pats dziedātājs kā pārējie ansambļa dalībnieki. Jā, esmu vadītāja, bet dziedu arī ansamblī.

Koncertam ir dots nosaukums "Hortus Conclusus" jeb "Slēgtais dārzs". Kas ir aiz šī slēgtā dārza durvīm, un kas slēpjas zem šī nosaukuma?

Nosaukums aizgūts no vienas no Bībeles grāmatām, kas ir ļoti noslēpumaina grāmata – "Zālamana Augstā dziesma" jeb "Dziesmu dziesma". Šī koncerta iecere ir satikšanās: klausītājs ir aicināts ielūkoties šajā slēgtajā dārzā, kas ir pilns ar ziediem, krāsām, smaržām. Un, ja pārzinām "Dziesmu dziesmas" saturu, mēs dārza centrā satiekam iemīlējušos pāri – līgavu un līgavaini.

Šis stāsts, "Dziesmu dziesma", nav gluži mīlestības stāsts, bet tas ir iemīlējušos dialogs. Tas ir dialogs starp līgavaini un līgavu, un arī šajā koncertā būs daudz dialogu.

Vienbalsība, daudzbalsība, instrumenti, ērģeles, armēņu pūšaminstruments duduks, balsis, monodija – vienbalsīgs dziedājums un arī viduslaiku daudzbalsība. Būs dažādi dialogi, ko sastapsim šajā noslēpumainajā dārzā.

Šis epitets – slēgtais dārzs – daudzos viduslaiku domātāju darbos tika izmantots, lai aprakstītu ne tikai divu iemīlējušos cilvēku attiecības, bet tas bija arī veids, kā analoģiski norādīt uz Dieva un cilvēka attiecībām – respektīvi, Dieva un dvēseles jeb Dieva un Viņa radības attiecībām, mīlestību.

Vēlākajos gadsimtos, sākot ar 12. gadsimtu, daudzi komponisti un teologi liturģiskajā mūzikā izmantoja "Dziesmu dziesmas" tekstus. Mēs bieži vien esam redzējuši, kā vēlīnās renesanses un agrīnās gotikas gleznās tiek attēlots dārzs. Un parasti šajā dārzā ir sieviete, kas ir Madonna, Jaunava Marija jeb Dievmāte Marija. Analoģiski šīs sievietes-līgavas tēls ticis izmantots viduslaiku dziedājumos, lai aprakstītu perfekto sievieti. Perfektā sieviete bija Dievmāte, Jaunava Marija. Vairākos liturģiskajos Marijas svētku dienu dziedājumos tiek izmantoti "Dziesmu dziesmas" teksti. Un šajā koncertā klausītājiem būs iespēja dzirdēt tieši šos Marijas svētku dienas dziedājumus.

Par tekstu un idejisko stāstu tātad skaidrs. Bet kuri autori to tērpuši mūzikā, kas ir šie dziedājumi, no kurienes tie nākuši un cik seni tie būs, ko dzirdēsim Rīgas Domā?

Lielākā daļa no dziedājumiem ir vēlīno viduslaiku dziedājumi no 13. un 14. gadsimta. Skanēs arī gregoriskais korālis kā tāds – būs septiņi antifoni ar "Dziesmu dziesmas" tekstiem, kas ir no vissenākajiem manuskriptiem – 9. un 10. gadsimta.

Koncerta centrā ir viena sekvence, kas ir tāds poētisks darbs, ko uzrakstījis viduslaiku dzejnieks Abelardo. Viņš ir vienīgais, kura autorību mēs zinām.

Bet viss pārējais repertuārs, ko dziedās ansamblis, ir anonīms. Nezinām, kas bija autori, bet, visticamāk, tie bija klosteru mūki, kuri apcerēja Bībeles teksta vārdu un ietērpa mūzikā.

Bet kā šī mūzika ir pierakstīta? Ja tas ir 9. un 10. gadsimts, no mūzikas vēstures zinām, ka tas bija neimu raksts. Kā jūs to lasāt, kā tulkojat, un cik precīzi tobrīd mūks varēja fiksēt savu muzikālo ideju, lai to šodien izlasītu? Cik precīzs nošu raksta tulkojums mūsdienās vispār iespējams?

Liela atšķirība, protams, ir dziedājumiem, kas rakstīti 9. un 10. gadsimtā, no tiem, kas rakstīti vēlāk, 12., 13. un 14. gadsimtā. Ja pirmajos rakstītajos mūzikas manuskriptos atrodam neimas, vēlākajos gadsimtos ir arī nošu līnijas un kvadrātnotācija uz tām. Kvadrātnotācija – tie ir nošu augstumi; neimu pierakstā nošu augstumu nav – tur ir tikai melodijas ritms. Bet tas ir pavisam vienkārši izskaidrojams: dziedātāji melodiju zināja no galvas, un vajadzība pierakstīt sākās tad, kad viņi saprata: šī tradīcija sāk zust, sāk zust interpretācija, kurā brīdī nots ir garāka vai īsāka. Tāpēc teikto sāka pierakstīt. 

Mēs izpildām šos dziedājumus pēc iespējas tuvāk neimām, ņemot vērā vārdu ritmu, kā arī konkrētos akcentus konkrētiem vārdiem, pēc iespējas pietuvinoties autentiskajam [izpildījuma stilam]. Protams, mēs nezinām, kā tas ir skanējis.

Tāpēc ļoti daudz tajā visā ir interpretācijas, un interpretācija ir vēsturiski balstīta rokrakstos.

Lai šādas neimas lasītu, jums noteikti ir jāpārzina latīņu valoda, lai tekstu pēc iespējas precīzāk spētu iztulkot un zinātu katra vārda daudznozīmību. Vai tā ir?

Jā, protams, tas ir ļoti svarīgi. Latīņu valoda – tie pārsvarā ir svētie raksti, Bībele, Bībeles teksti, un valoda praktiski nemainās. Kad ar ansambli ikdienā gatavojam projektus, strādājam ar šiem tekstiem, tulkojam, meklējam to, ko konkrētais vārds sevī nes un ko tas atspoguļo. Lielā mērā neimas ir tās, kas parāda konkrētā vārda akcentu vai nozīmi, jo tā var būt pati vienkāršākā psalmodija vai rečitācija, bet ir svarīgi, kāds vārds tajā ir izcelts. Tātad tam bija liela nozīme, ja jau tas izcelts. 

Mūziķus, kas tolaik komponējuši, mēs zinām tikai kā anonīmus komponistus: psalmus, kurus viņi diendienā dziedāja, zināja no galvas. Vienas nedēļas laikā viņi izdziedāja visu psalmu grāmatu. Un viņi bija ne tikai komponisti, bet arī vārda interpretētāji. Viņi meditēja ar šo vārdu, viņi caur mūziku atklāja teksta nozīmi.

Arī importējot kaut kādā ziņā, jo bieži vien var redzēt, ka vienam un tam pašam dziedājumam dažādos klosteros likti citi akcenti uz konkrētiem vārdiem. Tā nebija gluži manuskripta kopēšana, tas bija arī individuāls darbs ar tekstu.

Tas nozīmē, ka to autentiskumu uz šodienu pārcelt gandrīz pat nav iespējams, jo arī tajā brīdī, 9. un 10. gadsimtā, šie dziedājumi skanēja atšķirīgi? 

Tieši tā. Tas ir izaicinājums!

Mēs atrodam to, kas mums liekas interesants un pievilcīgs, un tad mēģinām ieiet tajā muzikālajā pasaulē, kādu mūki tobrīd juta un izdzīvoja.

Kā šajā kontekstā iekļaujas armēņu instruments duduks?

Tas būs ļoti interesanti... Esam sieviešu vokālais ansamblis, un arī ērģeles spēlēs Ilze Reine. Bet duduku spēlēs mūsu vienīgais vīrietis šajā koncertā – Ainars Šablovskis, un tas ļoti labi iederēsies šajā koncertprogrammā. Tas ir kā līgavaiņa tēls. Mēs, sievietes, atspoguļojam līgavas tēlu, ērģeles atspoguļo ziedu, krāsu un smaržu dažādību, kas valda dārzā, bet duduks būs līgavaiņa tēls. Ņemot vērā, ka duduks ir armēņu tautas instruments, domāju, ka tas dos austrumniecisku un eksotisku krāsu.

"Schola Cantorum Vox Iubilantis" Doma baznīcā 2019. gada 21. novembrī
"Schola Cantorum Vox Iubilantis" Doma baznīcā 2019. gada 21. novembrī

Jūs minējāt, ka "Schola Cantorum Vox Iubilatis" ir sieviešu ansamblis. Cik ir šī ansambļa dalībnieču, vai šis skaits ir mainīgs? Un kādā veidā jūs darbojaties – vai kā pastāvīga vienība vai kā projektu ansamblis? 

Lielākoties darbojamies kā projektu ansamblis. Mēs, ja tā var teikt, dzimām pirms pieciem gadiem, tas arī bija saistībā ar ērģeļu festivālu – tās bija Latgales ērģeļu dienas. Toreiz mani aicināja piedalīties vienā no ērģeļu dienu koncertiem ar gregorisko mūziku, un nodomāju – solists gluži nedzied gregoriku, šie dziedājumi vairāk ir ansambļa dziedājums. Vienmēr tā ir bijis. Protams, tur ir vieta solo dziedājumam, bet tas parasti ir ansambļa ietvaros. Piedāvāju, ka varu pieaicināt interesentus, kas gribētu dziedāt šo mūziku, un tad mēs šajā koncertā uzstāsimies kopā. Un tā arī dzima šis ansamblis.

Lielākoties mēs esam sešas dziedātājas, bet skaits, atkarībā no projekta, var mainīties. Manuprāt, šis ir ļoti optimāls skaitlis šādai mūzikai, sevišķi, ja tā ir vienbalsīga.

Jo, kā jau mūziķi zina, dažreiz vienbalsību ir visvisgrūtāk dziedāt, it sevišķi jau gregoriku, kas ir tik ļoti ornamentēts un brīžiem virtuozs dziedājums. Mēs darbojamies projektveidīgi: biežāk tās ir baznīcas un bieži vien koncertējam kopā tieši ar ērģelēm. Esam uzstājušās Šveices ērģeļu festivālā, arī tepat Latvijā.

Vai visas ansambļa dalībnieces ir studējušas dziedāšanu un senās mūzikas interpretāciju? Jūs pati arvien vēl studējat Romā, Sakrālās mūzikas institūtā, un studējat tieši gregoriku. Cik no ansambļa dalībniecēm ir izglītotas tieši šajā specifiskajā – gregorisko dziedājumu jomā?

Ansambļa dalībnieces ir mūziķes, bet ne visas ir izglītotas tieši senajā mūzikā. Kaut gan vairākas no dalībniecēm ir studējušas seno mūziku, piemēram, Dārta Paldiņa un Aija Veismane-Garkeviča. Bet tā ir vēlāka mūzika nekā gregorika. Lielākoties šīs senās mūzikas apguve saistās ar mūsu mēģinājumu procesu, kurā dziedam no senajām notācijām, strādājam ar šo materiālu, apgūstam to un analizējam, diskutējam par neimām. 

Noteikti daudz šajā procesā nozīmē jūsu priekšā dziedāšana. Un pārējo mācīšanās pēc dzirdes.

Jā. Tā arī viss autentiskais repertuārs savulaik tika apgūts.

Bieži vien viduslaiku klosteros kantors bija liturģiskā ansambļa vadītājs, un tikai viņam bija ļauts ieskatīties grāmatā. Neimas, kuras redzam vissenākajos rokrakstos, faktiski ir diriģenta žests, kādā veidā jānotiek mūzikas plūdumam un ritmam.

2019. gadā, kad "Klasikas" studijā tikāties ar manu kolēģi Marutu Rubezi, minējāt, ka šobrīd strādājat pie doktora disertācijas, kas saistīta arī ar Latviju. Vai varat atklāt, kas ir jūsu pētījuma objekts un kādā veidā tas saistās ar Latviju?

Mans pētījumu objekts ir ļoti ciešā un tiešā saistībā ar Latviju, precīzāk, ar viduslaiku Rīgu. Pētu 15. gadsimta manuskriptus no Rīgas cisterciešu sieviešu klostera, kas savulaik atradies Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas vietā. Šobrīd tas, kas saglabājies no klostera, ir vien dažas sienas un klostera pagrabs. 15. gadsimtā, zviedru laikos, klostera baznīca nodega, un tās vietā tika uzcelta jauna baznīca. Maz kas ir saglabājies no oriģināla. Šie manuskripti, kas ir cisterciešu mūķeņu privātās lūgšanu grāmatas, šobrīd neatrodas Latvijā, jo 1621. gadā tie kā kara laupījums tika aizvesti uz Zviedriju un šobrīd atrodas Upsalas bibliotēkā. Domāju, ka ir arī ļoti labi, ka tā notika, jo, ņemot vērā vēstures līkločus, kādiem esam gājuši cauri, ļoti iespējams, ka Latvijā līdz mūsu dienām tie nebūtu saglabājušies.

Mēs nezinām, cik daudz no šīm grāmatām atrodas vēl citās bibliotēkās. Vienai grāmatai ir ļoti skaidri zināma piederība – tā piederējusi pēdējai klostera mūķenei Annai Notkenai, kas bija reāla vēsturiska persona. Bet pārējām grāmatām īpašuma ierakstu nav. Un arī šis īpašuma ieraksts ir vēlāks – to pēc viņas nāves pierakstīja jezuīti, kuri bija pārņēmuši šo klosteri. Bet tā liturģija, ko redzam klostera manuskriptos, ir skaidri redzams, ka tai bija saistība ar ar šo klosteri, ar viduslaiku Rīgu. Tur redzama viduslaiku tekstu lokālā tradīcija, piemēram, svēto piemiņas dienas, kas tika svinētas Rīgā, un tas lielā mērā sakrīt ar "Rīgas misāli". Tāpat ir vairākas svēto piemiņas dienas, kuras bija tieši raksturīgas, un zināms, ka tās tika svinētas šajā klosterī un ne Rīgas katedrālē. To mēs zinām pēc citiem vēstures avotiem. Un šajos manuskriptos atklājas, ka tiešām – šeit tika svinēti svētki un piemiņas dienas, un tas liecina par to, ka pavisam droši varam teikt, ka šīs grāmatas ir no šī klostera. 

Kas vēl ir šajās grāmatās? Vai tās ir lūgšanas, dziedājumi, arī kādas dzejas rindas, varbūt kādi vizuāli apskatāmi zīmējumi vai arī skicējumi? 

Pirms mēneša biju Zviedrijā un kārtējo reizi turēju rokā šīs lūgšanu grāmatas. Turot rokā šo vairāk nekā četrsimt gadu veco grāmatu, pārņem ļoti interesanta sajūta. Iedomājos, kā to savās rokās turēja kāda cisterciete te, Rīgā, Livonijā. Grāmatas ir maza izmēra, tādas kā lūgšanu grāmatiņas mūsu vecmāmiņām vai vecvecmāmiņām. Tur ir daudz mazu, ielīmētu lapiņu, ar roku rakstīti lūgšanu pieraksti: te ir ne tikai latīņu valodā, bet arī viduslejasvācu valodā rakstītās lūgšanas. 

Tā bija valoda, kurā tobrīd runāja Rīga?

Jā! Šīs mūķenes, kuras sauca par dziedošajām māsām, bija no augstdzimušām ģimenēm, un tā bija viņu sarunvaloda. Latīņu valodā, protams, visi lūdzās un dziedāja. Tas, ko vēl var minēt, šīs lūgšanu grāmatas nav muzikāla rakstura manuskripti. Tās ir privātās lūgšanu grāmatas, kas nenozīmē, ka māsas, no tām dziedot vai lūdzoties, nedziedāja kopā korī. Ir liturģijas teksti, kas pat ļoti identiski sakrīt ar lūgšanu grāmatām, bet ir lietas, kas atšķiras un liecina par to privāto izmantojumu. Dažās lūgšanu grāmatās sastopama arī notācija un mūzika, kas arī ir mana pētniecības interese, jo pētu tieši šī klostera liturģiju un mūziku.

No 14 grāmatām tikai piecās ir sastopamas lapas ar muzikālo notāciju, bet muzikālais materiāls, ko tajā atrodam, sniedz ļoti daudz! Zinot, ka mums nav daudz liecību par tālaika muzikālo tradīciju Rīgas klosteros, tas jau ir kaut kas!

Tas ir ļoti interesanti... Ir daudz dažādu pētniecības jautājumu, kuri rodas pētniecības procesā un uz kuriem, iespējams, mēs nevarēsim atbildēt ar simtprocentīgu pārliecību. Bet varam izvirzīt kādas hipotēzes.

Kāds būs šī pētījuma galamērķis? Vai tā būs kāda taustāma grāmata, vai tas būs kāds koncerts, vai tā būs tikai disertācija, kura nebūs domāta publiskai lietošanai?

Ļoti ceru, ka varēšu dot savu ieguldījumu, atklājot šīs vēstures lappuses arī plašākai publikai, ne tikai liturģijas vēstures vai liturģiskās mūzikas speciālistiem, jo arī šobrīd top un tiek izdoti vairāki zinātniskie raksti rakstu krājumos. Domāju, ka būs ļoti interesanti jebkuram to palasīt. Kā disertācija tā lielākoties ir teorētiska analīze, šo grāmatu salīdzināšana ar citām tradīcijām, apraksts par to, ko māsas lūdzās, kāda bija liturģiju ikdiena un arī mūzika, protams, izejot tikai no šīm dažām grāmatām, jo tā nav visa kolekcija un bibliotēka, kas māsām pavisam noteikti bija. Ir arī doma par koncertiem, koncertmeditācijām.

Lai gan muzikālais materiāls nav liels, teksti tur ir. Un ir arī citi cisterciešu manuskripti no tās pašas tradīcijas, no tā paša laika, piemēram, Ziemeļvācijā, no kuras, visticamāk, arī pirmās cisterciešu mūķenes tika uzaicinātas un pārcēlās uz Rīgu. Šobrīd strādāju pie tā, ka mēs varētu izveidot tādu kā meditāciju koncertu, ļaujot klausītājam ielūkoties arī šajos klostera mūros un dzirdēt, kā tas toreiz varēja skanēt – 15. gadsimta Rīgas klosterī! 

Kā īsti cisterciešu kustība atšķīrās, piemēram, no luterāņu tradīcijas? Cik lielas atšķirības bija liturģijā?

Cistercieši ir katoļu ordenis, kas radies vēl pirms reformācijas.

Šis cisterciešu klosteris Rīgā pastāvēja visu laiku, arī pēc reformācijas, jo šeit bija jaunavas no augstdzimušām ģimenēm, tāpēc tas netika aizslēgts, netika aizskarts, kamēr pārējās katoļu kopienas pēc reformācijas no Rīgas tika izraidītas. Šis klosteris bija vienīgā katoļu sala Rīgā.

Protams, tradīcija cisterciešu ordenim ir tāda pati kā citiem katoļu ordeņiem – kā franciskāņiem vai dominikāņiem: liturģija latīņu valodā, savukārt protestantu tradīcijā redzam, ka lielākoties viss tika tulkots un dziedāts tautas valodā. Mēs redzam, ka arī Rīgas klosterī māsas lūdzās lejasvācu valodā, bet liturģija tika dziedāta latīniski.

Vai pati arī vadāt kādu baznīcas kori vai kādu citu ansambli, kas saistīts ar liturģisko dziedāšanu?

Jā, ikdienā ļoti daudz darbojos ar baznīcas koriem, ansambļiem, arī gregoriskās mūzikas ansambļiem, kas dzied šo mūziku baznīcā, no kuras šī mūzika arī nākusi. Sakrālās mūzikas institūts, kurā studēju, sagatavo profesionālus mūziķus tieši baznīcas mūziķa kalpojumam. Mana ikdiena ir ļoti saistīta ar šo sfēru. Man tas ir ļoti svarīgi arī tīri personīgi! Esmu studējusi ne tikai liturģisko mūziku, ne tikai gregorisko korāli, darbojos ne tikai pētniecībā, kas mazāk saistīta ar baznīcu, bet tieši ar vēsturisko gregoriskā korāļa un liturģijas daļu.

Kad devos studēt uz Romu, paralēli studijām biju baznīcas mūziķe, un man bija ļoti svarīgi saprast, kāpēc mēs dziedam to, ko mēs dziedam, kā izvēlēties repertuāru konkrētai svētdienai.

Katoļu baznīcas tradīcija ir ļoti, ļoti bagāta, tā ir gadsimtiem ilga, un teksti, ko atrodam 9. gadsimta manuskriptos, ir vēl senāki [par tajos fiksēto mūziku]. Un šie teksti tiek dziedāti arī šodien! 

Šī tradīcija ir nemitīga, nepārtraukta, tāpēc man tas ir personiski ļoti īpaši, ka es šo mūziku varu dziedāt arī šodien, šajā dievišķajā baznīcā un liturģijā, kur tas ir autentiski. Tai tur ir īstā vieta. 

Vai ir kaut kas muzikāls, kas jūs pēdējā pusgada laikā ir patīkami iepriecinājis?

Tas ir mans pēdējais brauciens uz Zviedriju, kur piedalījos ar savu lasījumu Viduslaiku un renesanses mūzikas konferencē. Tas bija tieši tur, kur glabājas šie manuskripti – Upsalas Universitātē. Vienā no konferences vakariem mums bija vakariņas Upsalas pilī, kur kā viduslaikos bija salikti gari galdi, un mūs apkalpoja sveču gaismā. Viss bija ļoti autentiski. Un pārsteigums – bija noorganizēta arī dzīvā mūzika ar senajiem instrumentiem. Mūzika, kas rakstīta 17. gadsimta Zviedrijā. Šī autentiskā mūzika ar autentiskajiem instrumentiem autentiskā vietā... Neviens jau īpaši neklusēja un neklausījās arī tajā laikā, mūzika bija fons. Kaut gan mums ļoti gribējās klausīties un filmēt. Tā bija ļoti, ļoti autentiska un interesanta pieredze.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti