Komponists Pēteris Vasks stāsta: "Es rezonējos ar Vijas Zariņas gleznām, tā viņas tēlu pasaule man ir ļoti tuva, gan mūsu dzimtenes daba tajā bezgalīgajā daudzveidībā un skaistumā, gan arī harmonija, kas man ir svarīga. Tāda, lai mūzikā nebūtu depresija, bezcerība, tāpēc mūzika nav jāsacer, tāpēc nav jāglezno, gluži otrādi. Vijas Zariņas gleznas dod iekšējo enerģiju. Es ļoti bagātinos, to visu redzot un skatoties. [..] Es viņu ļoti sajūtu, man viņa dod daudz pozitīvu enerģiju. Vispār skaisti, ka šeit satiekas mūzika ar mākslu, ka mainās izstādes un koncerti.''
Māksliniecei Vijai Zariņai patīk visi gadalaiki, bet īpaši – ziema un agrs pavasaris, kas jūtams jaunāko darbu ciklā. Gleznojot viņa bieži klausās mūziku, bieži tie ir Pētera Vaska vai Arvo Pērta skaņdarbi.
"Viena lieta ir mīlēt gadalaiku, un otra – mācīties no tās mīlestības uztaisīt to, ko sauc par mākslu. To savu mīlestību, to savu jūtīgumu, redzēšanu, uzlikt uz plaknes un tā, lai viss kopā sanāk.
Un man ir svarīgi, lai tas ir skaisti un harmoniski. [..] Es gleznojot vienkārši esmu laimīga, man patīk tas process, par to parasti mākslinieki nerunā, tur darbnīca, netīras rokas, darba drēbes, un tu esi tāds nemierīgs, jo nezini līdz galam, kā tas būs, kā saliksies. Bet vienkārši, kad tu sāc, tas ir kā elpot, tad viss aiziet," uzsver māksliniece. Vaicāta par kopīgo ar Vaska mūziku, viņa teic: "Tas jūtīgums, kas man ļoti patīk Pētera Vaska mūzikā, un tas trauslais garīgums, ka liekas, ka nevar elpot, ka tā skaņa ir tik trausla. Kad es klausos, citreiz liekas, ka es neelpoju. Un gleznojot es arī, ir tāda sajūta, ka tu aizturi elpu…"
Viens no spožākajiem stīgu kvartetiem "Modigliani Quartet" no Francijas pirmajā koncerta daļā atskaņoja Pētera Vaska jaunāko, sesto, sīgu kvartetu, kas rakstīts Ludviga van Bēthovena 250. jubilejas gadā, tāpēc tajā ieskanas Bēthovena korālis, un bet otrajā koncerta daļā Franča Šūberta pēdējo – piecpadsmito stīgu kvartetu.
"Komponists uzraksta notis, un viņš varbūt dzird to mūziku, bet cits neviens nedzird, un tad nāk mūziķi, kas to dzīvību iedveš skaņdarbam.
Kad sāk skanēt, tad ir ļoti interesanti, cik katrs mūziķis no sevis [ieliek], jo notis var visi nospēlēt, bet ielikt to garīgo, emocionāli temperatūru, tas ir katra mūziķa un katras grupas noslēpums un talants, tas viss ir brīnuma sajūta."
Izstādes kuratore Inese Baranovska pēc koncerta apmeklējuma teica: "Jau klausoties Pētera Vaska mūziku, šo brīnišķīgo, īpaši pēdējā daļa, es ļoti jūtu to, ka šajā nervozajā, turbulentajā laikā māksla ir tas, kas mūs harmonizē. Nevis nomierina, tā nevajadzētu teikt, bet
māksla palīdz stāvēt pāri bailēm un domāt par augstākām garīgām lietām.
Un Vijai šis jauno darbu cikls ir kaut kas tik tīrs, tur nav literārisma vai konkrētības, tas ir esence. Mūsu koda, Latvijas identitātes sajūtas koda esence, tas dzidrums, tieši tas pats, kas valda Pētera Vaska mūzikā."
Koncertu apmeklēja arī mākslinieks Kaspars Zariņš, kurš uzsvēra, ka Viju Zariņu kā gleznotāju un komponistu Pēteri Vasku vieno trauslums jeb nianšu pārzināšana: "Labai mākslai bez tā, ka tu saproti visu kopā, svarīgākais ir nianses. Vaska mūzikai ir ļoti izteikta, ļoti smalka nianse, kas stāsta par dabu, par putniem, un arī Vija mēģina uzgleznot gaismas un gaisa vibrācijas, atspoguļojot Latvijas dabu.
Augstākā vērtība rodas pati, tu jau nevari ielikt ar varu vērtību – ja autors to dara patiesi, ja viņam ir talants un viņš zina, ko grib atspoguļot, tad tā arī tā vērtība."
Festivāla turpinājumā 22. aprīlī pianists Reinis Zariņš atskaņos Pētera Vaska, Artura Maskata un Andreja Selicka darbus, bet noslēgumā 23. aprīlī tagadne sastapsies ar klasiskām vērtībām – Pēteris Vasks līdzās Vīnes dižgaram Ludvigam van Bēthovenam, metot tiltu starp gadsimtiem.
