Henrieta Verhoustinska: Es palasīju jūsu intervijas un secināju, ka jūsu sadarbībai ir iespaidīgs skaitlis – 35. Vai atzīmēsiet jubileju?
Zigfrīds Muktupāvels: Nebūs 35, ir 36.
Jubileja jau garām.
Zigfrīds Muktupāvels: Es to ļoti precīzi atceros, jo tajā gadā, kad Jānis mani uzaicināja kopā ar viņu muzicēt, es grasījos beigt Liepājas Mūzikas vidusskolu. Tas bija 1985. gadā.
Neraugoties uz jūsu sadarbību, tomēr vidusskolu pabeidzi.
Jānis Lūsēns: Jā, mēs svinējām mūsu satikšanās vairāk nekā 35 gadu jubileju. Protams, man ļoti palaimējās ar Zigfrīdu. Paldies tev!
Vai uz vietu grupā “Zodiaks” bija kastings? Kā Zigfrīds nonāca šai grupā?
Jānis Lūsēns:
Visus liktenīgos pavērsienus manā dzīvē kaut kādā veidā inspirē mana mamma.
Viņa tajā laikā strādāja Liepājas Mūzikas skolā par krievu valodas un literatūras skolotāju. Mēs meklējām Jevgēņija Jevtušenko poēmai “Māte un neitronbumba” atraktīvu izpildītāju, un mamma ieteica šo brīnišķīgo jaunekli, kurš joprojām ir jauns, skaists, talantīgs un nebeidz priecēt publiku.
Ar to sākās tava mūziklu, muzikālu izrāžu komponista ceļš?
Jānis Lūsēns: Jā, tas sākums – lielā maģija manā dzīvē, protams, bija Liepājas teātris, kur debitēju, vēl būdams mūzikas skolas audzēknis, ar mūziku izrādei “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Mans skolotājs Agris Engelmanis mani ievilka teātrī, un ar to sākās visa lielā teātra epopeja. Biju pilnīgi saslimis ar šo vidi, un esmu fascinēts vēl joprojām.
Jāni, kas tev šķiet viskošākais no tava muzikālo izrāžu veikuma?
Jānis Lūsēns: Man ir ļoti grūti izdalīt, jo katra satikšanās ar izpildītāju ir unikāla, bagātinoša, un katrs darbs līdz pirmizrādei un vēl desmit izrādēm tiek pavadīts ar trīsām – vai viss ir kārtībā? Katram ir sava, īpaša nozīme manā dzīvē. Katrā ziņā “Kaupēn, mans mīļais” un Liepājas teātris likās, ka nāca īstajā brīdī, kad teātrim klājās ļoti grūti. Paldies Jurim Bartkevičam par šo pārdrošo ideju, ko mēs, televīzijas raidījumā tiekoties, apspēlējām un nonācām līdz tam, ka Mārai Zālītei jāraksta librets, spēlēs grupa “Līvi”, un tā būs kārtīga roka izrāde.
Katrā ziņā publika bija savādāka tajā laikā, brauca ar lielajiem autobusiem no tālām vietām, pat no Jēkabpils uz Liepāju!
Es personīgi izrādi “Kaupēn, mans mīļais” redzēju septiņas reizes.
Jānis Lūsēns: Lieki piebilst, ka tā suģestējošā sajūta, kad tu vadi izrādi kaut kādā veidā, būtībā ar savu pieskārienu taustiņiem veido izrādes ritmu un liec skatītājiem sastingt savās sēdvietās… Tā ir maģiska sajūta. Domāju, ka māksliniekam nav lielākas laimes, ja to izdodas piedzīvot.
Zigfrīd, laupītāja Kaupēna antagonista Dzejnieka loma ir kļuvusi tev liktenīga. Turklāt – Kaupēni mainās, bet Dzejnieks paliek! Dzejnieks ir Zigfrīds Muktupāvels.
Zigfrīds Muktupāvels: Tā nav. Valmieras iestudējumā bija Marts Kristiāns Kalniņš. Esmu to neskaitāmas reizes teicis,
man ir priviliģēta situācija, ka komponists ar mani ir strādājis daudzus gadus.
Es ļoti labi zinu, ko štata aktieri teātrī domā par tiem, kuri ienāk no malas. Liepājā tas varbūt ir mazliet maigāk, jo liepājnieki mani, nezinu kāpēc, daļēji uztver kā savējo. Man bija privilēģija, jo Jānis zina, ko es varu, ko nevaru. Viņš raksta manai balsij daudzus gadus un pārzina manas iespējas. Nevar izslēgt, ka tas ir viens no momentiem, kas man palīdzēja. Citreiz man iedod notis Juris Kulakovs, un man mati ceļas stāvus, kamēr es izburos… Neviena burta, neko nevar saprast, sveši lēcieni…
Jānim ir skaidrs rokraksts.
Zigfrīds Muktupāvels: Tas nav rokraksts, tas vienkārši tā ir pierasts, un, kā Jānis no 1985. gada deva man ar roku rakstītas notis, tā līdz šai baltai dienai tādas viņš man arī dod. To rakstu es lasu tik labi kā jebkuru “Dienas” avīzi.
Jāni, vai tev ir padomā kāda jauna iecere mūziklam vai rokoperai?
Jānis Lūsēns: Jā, top darbs kopā ar Kārli Vērdiņu, un, Aigara Dinsberga iepriekšējo darbu veiksmīgas producēšanas rezultātā, veidojas jauna komanda jaunam darbam “Zvaigznes bērns” pēc Oskara Vailda stāsta. Kristīne Jurjāne ir piekritusi veidot gan skatuvi, gan tērpus.
Esmu ļoti priecīgs par šo jauno dzejas valodu, kas ienāk manā dzīvē, un ar lielu prieku strādāju pie tās.
Vai jūsu abu sadarbībā būs kaut kas jauns? Vai ir tapis kāds jauns dziesmu cikls?
Jānis Lūsēns: Šajā laikā, šķirstot dzejas grāmatas, protams, ir dažādas idejas. Mums neiznāca parunāt, bet es Zigfrīdu aicināju padomāt par mūsu pirmo un vienīgo kopīgo dziesmu albumu, ko mēs varētu dāvināt saviem draugiem un pielūdzējiem. Par to mēs vēl parunāsim. Zigfrīds katrā ziņā to noteikti negribēs darīt.
Zigfrīds Muktupāvels: Vispār šajā sarunā derētu arī dakteris. Tagad ir ļoti populāri runāt par veselību; ja viens profesionāls ārsts, kas pārzina cilvēka ķermeņa uzbūvi, varētu komentēt, cik ātrā laikā balss saites atrofējas. Ne velti operā cilvēki 50 gados ir pensijā, baletā vēl ātrāk. Man šobrīd šis slieksnis ir pāri, un šis laiks arī nenes nekādas cerīgās ilūzijas. Tas, ka es klaigāju viens pats mājās pret sienu, vedina uz pārdomām, ka laiks tuvojas izskaņai. Tā kā cerības ieraudzīt Jāni un it īpaši skatītājus zālē arvien sarūk, tas vienkārši var izbeigties pats no sevis. Cerēsim, ka tā nebūs…
Jānis Lūsēns: Cerēsim, ka tā nebūs. Par to dakteri runājot, pirmā lieta, ko viņš pateiks, ka ir ļoti svarīga tava ģenētika un struktūra kā tāda. Ir dziedātāji, kuri slimo kopš pirmās dienas, ejot uz skatuves. Atceros, Žoržs Siksna, kad atveidoja Cīpu “Putnu operā”. Viņš vienmēr nāca ar šalli: “Man šodien kaut kā neskan, kaut kas nav labi…” Tā viņš visus tos gadus tur nostaigāja. Varbūt, ka tas ir aizsarggājiens kaut kādā ziņā. Es atceros, ka pa visiem šiem 35 gadiem tikai vienu reizi visā mūsu kopīgajā darbā Liepājas teātrī tev bija 40 grādu temperatūra un tu teici: “Varbūt šo vienu dziesmu izņemam ārā no Ziemassvētku koncerta, to es nepavilkšu.” Tās ir ārkārtīgi augstas spējas, kuras ir reti kuram.
Zigfrīds Muktupāvels: Tu par mani tagad?
Jānis Lūsēns: Nu jā! Arī par Niku Matvejevu droši vien. Tā ir iedzimta lieta, kas ir liela vērtība.
Pirmā tava plate “Disco Alliance” kļuva slavena arī ārpus Padomju Savienības, un to pārdeva 20 miljonos eksemplāru. Zigfrīd, vai tad, kad tu kā vidusskolēns piekriti sadarboties ar Jāni Lūsēnu, vai tu jau biji klausījies šo plati?
Zigfrīds Muktupāvels: Es nevis biju klausījies, bet biju nostāvējis četras stundas rindā pie universālveikala uz ielas, un plate bija nodriskāta lupatās. Atzīšos, man bija šoks. Toreiz mūzika dalījās divās – mūsējā un “firmas”, kā viss pārējais – drēbes, ziepes…
Tas bija pilnīgs sprādziens, un man likās, ka tāds Jānis Lūsēns nedzīvo šajā galaktikā.
Tas, ka viens puika saņem šādu piedāvājumu, to ir grūti aprakstīt. Ja tevi uzaicinātu pasaules kino filmēties galvenajā lomā pēkšņi... Tas bija pārsteigums.
Jānis Lūsēns: Es domāju, ka tu pārspīlē atkal…
Zigfrīds Muktupāvels: Nē, es nepārspīlēju. Šīs sajūtas vairs nav restaurējamas. Kad tu esi padsmit gadu vecumā un tu pēkšņi pārkāp pāri milzīgai aizai.
Jānis Lūsēns: Šīs plates sakarā es gribu pateikt, ka tas noteikti nebūtu iespējams bez tā laika studijas “Melodija” mākslinieciskā vadītāja, skaņu režisora Aleksandra Grīvas, ar kuru daudziem komponistiem ir atvēries ceļš… Viņa caursišanas spējas… Nebūdams komunistiskās partijas biedrs, ar balzamiņiem viņš to dabūja gatavu. Muzikālā vērtība tur ir otršķirīga, es domāju, ka tas ir fenomens kā tāds.
