- Braitmenas kundze, paldies, ka tiekaties ar „Rīta Panorāmu”! Vispirms vēlos jautāt par jūsu jauno koncertprogrammu „Royal Christmas Gala”, jūs ar to uzstāsieties Latvijā. Sniedziet, lūdzu, nelielu ieskatu par to, kas notiks uz skatuves.
- Mums ir jaunas, ļoti skaistas tehnoloģijas, ko izmantosim koncertā. Tomēr ne tikai tas.
Ceļš uz Ziemassvētkiem ir burvības piesātināts, savā ziņā mistisks. Tas ir gan ļoti reliģisks, gan tradicionāls. Un arī patiešām burvīgs, - vēlējāmies šo sajūtu pārnest uz skatuves.
Mums būs orķestris un arī lieliski viesmākslinieki, kas priekšnesumam piešķirs īpašu nokrāsu. Skanēs daudz dažādas dziesmas, gan klasiski Ziemassvētku skaņdarbi, gan citi, tāpēc ceru, ka cilvēki baudīs lieliskus brīžus šajā koncertā.
- Jūsu šovs būs lieliska ieskaņa Ziemassvētkiem, bet, vai varat pastāstīt, kādi ir jūsu ideālie Ziemassvētki?
- Mani ideālie Ziemassvētki ir tie, ko pavadu kopā ar ģimeni. Esmu vecākā no sešiem bērniem. Anglijā Ziemassvētku svinības lielā mērā norisinās 25.decembrī. 24. vakarā dodamies uz baznīcu un 25. svinam. Uz galda ir tītara cepetis un citi svētku gardumi. Protams, dāvanas un eglīte. Daudzas mūsu tradīcijas ir nākušas no Eiropas.
- Vai jūs esat Ziemassvētku cilvēks?
- Jā, esmu gan. Es mīlu Ziemassvētkus. Mēs ar brāli vienmēr jokojam, ka tikko sākas gada otrais mēnesis, mēs jau runājam par Ziemassvētkiem. Man tas ir ļoti nozīmīgs laiks.
- Koncertā piedalīsies arī trīs lieliski operdziedātāji. Viens no viņiem – dziedātājs vārdā Narciss, ir ļoti talantīgs mākslinieks. Interesanti, ka pirms vairākiem gadiem viņš piedalījās realitātes šovā "Romania’s Got Talent" un izcīnīja 2.vietu. Bet es prātoju, kā jūs vērtējat šāda veida talantu šovus? Tie ir ļoti populāri. Bet, vai tā ir vieta, kur piedzīvot slavu un kļūt par zvaigzni, vai varbūt pretēji – vieta, kur piedzīvot slavas ilūziju. Un, ja gaidas netiek piepildītas, tas cilvēku var salauzt.
- Talantu šovi ir bijuši vienmēr – kad biju vēl pavisam maza, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados norisinājās ļoti veiksmīgi talantu šovi. Domāju, ka atšķirība, ko vērojam šodien, ir tā, ka jaunajiem cilvēkiem ir ārkārtīgi lielas cerības un gaidas nepareizajā vietā. Viņi vēlas būt slaveni, būt uz skatuves un vēlas, lai tas notiek nekavējoties. Tas rada milzīgu spiedienu. Savukārt, kad es biju jauna, mūsu ekspektācijas, piedaloties šādos šovos, bija parādīt sevi uz skatuves tik labi, cik vien tas ir iespējams. Tolaik reti kurš kļuva par patiesu zvaigzni. Slava bija tāls sapnis, kas, iespējams, varētu īstenoties, ja cilvēkam ļoti, ļoti paveicas. Tāpēc lielākais gandarījums bija par iespēju pašam izprast savu daiļradi, baudīt prieku, ko nes patiesi smags sagatavošanās darbs, un būt labam – patiešām, patiešām labam. Domāju, ka tas patlaban ir zudis. Jaunieši gaida ko citu. Un tas ir skumji, jo, domāju, ka topošie mākslinieki reizēm patiešām pazaudē savu radošo ceļu.
- Patiesi skumji. Bet par citu tēmu – jūs gandrīz vai devāties kosmosā! Redzēju jūsu treniņa procesa fotogrāfijas, tas izskatījās patiešām, patiešām traki. Vai tas bija liels izaicinājums?
- Tas, iespējams, bija lielākais izaicinājums, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Bet – būt par mākslinieku un diendienā tikt galā ar visu, kas tam nāk līdzi – psiholoģisko un fizisko slodzi daudzu gadu garumā, - gatavošanos kosmosa misijai es ļoti labi izpratu, un tas mani nekādi nenomocīja. Lielākais izaicinājums bija saprast visas tehniskās detaļas. Es nāku no ģimenes, kur viens no vaļaspriekiem ir lidošana. Mans tēvs savulaik vadīja personīgo lidmašīnu, es lidoju, kad biju jauna un vēl pirms tam nodarbojos ar planierismu, var teikt, ka man tas ir asinīs. Fiziskā slodze nebija tik liels izaicinājums kā apmācības process, un arī tas, ka vienmēr jābūt gatavai ārkārtas situācijai – daudzu mēnešu garumā, un tas gan ir nogurdinoši. Bet bija labi, patiešām labi.
- Vai nožēlojat, ka beigās tomēr nedevāties kosmosā?
- Nu, ziniet... atceros, kā treniņu procesā domāju par to, ka lēnām rodas sajūta, ka jau esi to izdarījis, lai arī vēl tikai trenējies: viss, ko dari simulatoros, par ko ir jādomā, rada šo sajūtu. Tāpēc lielu prieku man sniedza gatavošanās.
Dzīvē tā ir ar daudzām lietām – veidošanas, tapšanas process sniedz milzu gandarījumu. Kad izlēmu, ka kosmosā tomēr nedošos... jā, tās bija krasas pārmaiņas, man no jauna bija ar abām kājām un stingri jānostājas uz zemes.
Šodien, par to domājot, nejūtu, ka būtu ko daudz zaudējusi. Tiesa, ja vēlreiz rastos šāda iespēja un tas būtu atbilstošā laika brīdī, domāju, ka, visticamāk, es patiešām dotos kosmosā.
- Šķiet, kosmoss jums ir kas ļoti īpašs. Jūsu albums "Dreamchaser" ir kosmisku motīvu caurvīts. Savukārt, ja palūkojamies teju 40 gadus senā vēsturē, jūsu pirmais singls bija par meiteni, kura iemīlējusies zvaigžņu iekarotājā, un tas bija absolūts hits. Kas tad ir jūsu un kosmosa starpā – kāda īpaša saikne?
- Ar kosmosu ir saistīti daudzi cilvēki, tādēļ viņus tas tik ļoti interesē. Ir gan arī daudz cilvēku, kurus tas neinteresē vispār un nemaz. Tu runā ar viņiem par kosmosu, bet viņiem tas neko neizsaka. Un tas ir skaisti – mēs visi esam absolūti atšķirīgi, un mums ir dažādas intereses. Kosmoss ir tas, par ko interesējos es.
- Es jūs, Sāru Braitmenu, iepazinu, pateicoties "Operas spoka" ierakstam. Kristīnas loma, ko jūs izpildījāt, bija fantastiska. Prātoju, vai jūs joprojām atceraties emocijas, ko piedzīvojāt šī pasaulslavenā mūzikla pirmizrādē? Ar kādām sajūtām kāpāt uz skatuves?
- Jāteic, ka es daudz vairāk satraucos par manu bijušo vīru nevis par sevi, jo viņš taču bija mūzikla autors. Tā kā tobrīd biju viņa sieva, uztraucos par viņa nerviem, par to, ko viņš pārdzīvo, jo tas bija viņa šovs. Es tiešām nedomāju par sevi. Izrādes beigās bija milzīgs atvieglojums, jo mēs to paveicām un visiem patika.
- Tā ir patiesi burvīga izrāde. Mūziklā ir epizode, kurā varone vārdā Karlota – slavena dziedātāja – izlemj uzstāties, kaut gan ir saņēmusi brīdinājumu to nedarīt. Kad viņa sāk dziedāt, atskan tikai biedējošas skaņas. Tās noteikti varētu būt vienas no lielākajām dziedātāju bailēm, - piedzīvot ko līdzīgu.
- Tā patiesi ir. Un šādas situācijas notiek, pat biežāk nekā var iedomāties...
Skaistums tajā, ka esi mākslinieks un atrodies starmešu gaismā, ir tas, ka patiesībā jau nav nekādas bīstamības. Tu vienmēr vari nokāpt no skatuves. Un, ja tas ir noticis pamatota iemesla dēļ, cilvēki piedos. Tas ir pilnīgi normāli.
- Kā jūs cīnāties ar savām bailēm?
- Laikam jau tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Ir jāstājas pretī savām bailēm, jāsaprot, kas īsti tevi biedē. Kad apzinies iemeslus, tev ir iespēja tikt ar to galā. Mākslinieki piedzīvo pastāvīgu emocionālu spiedienu, un tas pieprasa būt godīgam pašam pret sevi. Citādāk izdzīvot nav iespējams. Daudzi radošie cilvēki – dziedātāji, aktieri, kuri gadiem ilgi ir bijuši apritē, viņi patiesībā ir ļoti piezemēti, ļoti vienkārši cilvēki.
- Sarunas noslēgumā vēlos lūgt, vai varat atklāt, kā parasti aizvadāt pēdējās desmit minūtes pirms kāpjat uz skatuves? Vai jums ir kādi rituāli, kāds īpašs veids, kā sevi mobilizējat?
- Es atbrīvojos no visiem sev apkārt. Man ir ārkārtīgi svarīgi, lai būtu pilnīgs miers. Tu radi tādu kā burbuli ap sevi. Kad kāpju uz skatuves, jūtos kā izejot absolūtā gaismā. Mani nekas vairs nespēj aizskart, novērst. Un vienlaikus tā ir ārkārtīgi intīma sajūta. Tas ir svarīgi, lai komunicētu ar skatītājiem. Tāpēc mans rituāls ir – visi, pazūdiet prom!
Paldies par sarunu un gaidām jūs Rīgā!
