Dāvis Eņģelis: Noklausījos jūsu jaunāko albumu "Himna", un iedomājos, ka ļoti būtisks šādā albumā ir tieši kora pienesums. Himna ir slavinošs dziedājums. Koris dzied kopēju, svinīgu himnu, un tam pretstatā ir daudz personīgākas, intīmākas dziesmas, kur tikai jūsu balss. Kā nonācāt pie idejas to visu salikt vienā albumā?
Sāra Braitmena: Ja man jāatsauc atmiņā albuma iedīgļi, jāsāk ar to, ka piedalījos Kosmosa programmā Krievijā. Beigās es tomēr nedevos uz Starptautisko Kosmosa staciju – dažādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar mani vai atkarīgi no manis.
Atgriezos ierastajā dzīves ritējumā, bet jutos nedaudz kā nosviesta uz zemes. Man atkal vajadzēja sazemēties.
Mans producents teica: tu esi ieguvusi jaunu, lielisku pieredzi, tas ir īstais brīdis, lai sāktu ierakstīt jaunu materiālu. Viņš vaicāja, ko es vēlētos darīt. Atbildēju, ka nevēlos neko tehnoloģisku, neko bīstamu. Treniņu laikā es nesekoju līdzi tam, ko raksta mediji, un, atgriežoties atpakaļ, man tas viss šķita diezgan distopiski. Visi runā par valdību, cilvēki ne ar ko nav apmierināti.
Teicu, ka vēlos daudz skaistas balsis, kaut ko pacilājošu un pozitīvu.
Pēc šīs sarunas mēs nolēmām, ka jaunajās dziesmās jāiesaista koris. Sākām pētīt, kādu kori mēs vēlētos, kāda kora skaņa vislabāk piestāvētu manai balsij, meklējām kora repertuāru. Nonācām pie idejām, kuras var dzirdēt jaunajā albumā. Tajā ir gan senākas dziesmas, gan mūslaikos rakstītais, arī garīgās dziesmas. Un visskaistākais, ka to izdevās pārvērst par koncertu, par ko jūtos ļoti pacilāta.
Ar šo programmu jau esmu uzstājusies Dienvidamerikā, ASV, Kanādā, Japānā. Publika visur ir bijusi ļoti atsaucīga, man šķiet, ka esmu saņēmusi labākās recenzijas, kādas par mani jebkad rakstītas. Tāds īsumā ir stāsts par jaunā albuma tapšanu.
Tīmeklī lasāms, ka albuma tituldziesmu jūs vēlējāties ieskaņot jau pirms 30 gadiem, kad to dzirdējāt progroka grupas "Barclay James Harvest" ierakstā. Vai jums ir vēl citas līdzīgas dziesmas, kuras jūsu fani vēl nav dzirdējuši jūsu sniegumā, bet kuras jūs kādreiz vēlētos ieskaņot, varbūt kādā albumā nākotnē?
Tādu dziesmu un ideju laikam ir gana daudz, tikai nav pienācis īstais brīdis tās īstenot. Tā nu tās sēž un pēkšņi kādā brīdī kā impulss pie tevis atgriežas.
Albumu "Himna" jūs ieskaņojāt divu gadu nogrieznī. Vai šajā laikā jūs uzzinājāt kaut ko jaunu par savu balsi?
Laikam par virzienu, kurā mana balss dodas. Tas sevišķi raksturīgi sieviešu balsīm – balss mainās, un līdz ar to mainās repertuārs. Tas gan nenozīmē, ka jāiet prom no tā, ko jau dari. Drīzāk tas nozīmē, ka vari pievērsties repertuāram, kas tev nebija pa spēkam agrāk. To var teikt par dziesmām ar dziļāku vēstījumu, jo ir uzkrāta ievērojami lielāka dzīves pieredze.
Kļūstot vecākai, es izbaudu pārmaiņu procesu, kurā mana balss iegūst bagātāku skaņu.
Tas nozīmē, ka varu pievērsties repertuāram, kas paģēr pilnīgāku balsi, dziļāku vēstījumu. Šīs pārmaiņas patiesībā sniedz lielu gandarījumu. Strādāju ar vokālajiem pedagogiem dažādos stilos, un jūtu, ka nākotnē es apgūšu vēl kaut ko jaunu.
Ir grūti runāt par mūziku, ietērpt vārdos dzirdēto. To paturot prātā: jums ir unikāla balss; vai esat lasījusi vai dzirdējusi kādu aprakstām jūsu balsi tādā veidā, kas jums licies sevišķi precīzs vai vienkārši skaists, poētisks?
Jā, tā bijis daudz reižu. Es gan nevaru jums atstāstīt, tieši kas tie bijuši par vārdiem, un
ir cilvēki, kuriem mana balss nepatīk. Un arī tas ir labi. Jo nevar izpatikt visiem.
Ar to mēs, mākslinieki, esam interesanti. Man šķiet, ka lielākajai daļai mākslinieku piemīt unikāla balss.
Mēs visi esam dažādi. Mūsu balss ir kā identitātes zīme, kā pirksta nospiedums. Laikam tāpēc zvēru pasaulē, kurai piederam arī mēs, māte starp citām skaņām vienmēr atpazīs sava bērna balsi.
Esmu par to runājusi ar vokālajiem pedagogiem, kuriem vokāla mācīšana ir sirdslieta. Viņi saka, ka tieši tas ir brīnišķīgi darbā ar dziedātājiem – mums katram ir sava balss, kas no sevis var sniegt kaut ko citādu, kurai jāpārvar savi izaicinājumi. Ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēkus tā aizrauj balss, kāpēc esam gatavi pirkt biļetes uz koncertiem, lai tikai dzirdētu kāda balsi.
Atceros, pirmo reizi jūsu balsi dzirdēju vairāk kā pirms 20 gadiem, kad mana mamma VHS kasetēs skatījās Endrū Loida Vēbera operas, arī "Operas spoku". Šo atmiņu ainu pārfrāzēju jautājumā: vai esat savu mūziku ieskaņojusi analogajā tehnikā, piemēram, vinila platēs? Vai jūs par to interesējaties?
Esmu domājusi par to, ka būtu interesanti radīt albumu, atgriežoties pie analogās tehnikas. Kad skatāmies vecākas filmas, tām piemīt dziļums un graudainums, kas tām piešķir sevišķu skaistumu.
Un man šķiet, ka digitālajā laikmetā esam no šī skaistuma kaut ko pazaudējuši. Nesaku, ka tas ir slikti, tā vienkārši ir cita faktūra.
Un es dodu priekšroku vecajām faktūrām, skrāpējumiem, nenoteiktībai, jo tajā sajūtu vairāk emociju.
Vai jums vēl ir VHS kasetes ar saviem operierakstiem?
Pavisam noteikti. Man tās būtu jāatrod. Zinu, ka arī citi tās joprojām glabā.
Novembrī dzirdēsim jūs Rīgā. Vai varat, lūdzu, īsi pastāstīt par koncertu?
Man patīk dziedāt savus hitus, un nācies vilties, aizejot uz citu mūziķu koncertiem, kur viņi spēlē tikai visjaunāko materiālu, nepievēršot uzmanību tam, kas viņus padarījis atpazīstamus.
Tāpēc es vienmēr atskaņoju savas vislabāk zināmās dziesmas, kuru dēļ cilvēki mani zina. Līdzās tam es dziedāšu apmēram pusi no jaunākā albuma dziesmām.
Šajā koncertā esmu ievijusi muzikālas vinjetes, kas klausītājiem dos iespēju sajust kaut ko jaunu manās dziesmās. Viena ir klasiski operiska, cita moderni seriāla. Līdzās orķestrim un ansamblim būs liels koris, kas kopskaņai piešķir cilvēcisku aspektu. Būs gaismas, kas atspoguļo mūzikas garīgās un dramatiskās šķautnes. Tas būs ļoti skaists, labi pārdomāts priekšnesums.
