Patiesi, albumā ir skaņas, par kurām grūti noticēt, ka tās radītas akustiski. Cik ļoti gan šajā albumā, gan iepriekšējā muzikālajā darbā mūziķis domājis par formu un formveidi? "Domāju, kaut arī ne tīri teorētiski, visvairāk vados pēc intuīcijas. Taču noteikti piedomāju pie tā, kā tas izskatās lielākā mērogā," atzīmē mūziķis.
Uz jautājumu, ko jaunu viņš atradis mūzikas rakstīšanas paņēmienos tieši saksofonam, viņš stāsta, ka atradis jaunus veidus, kā radīt jaunas skaņas, un tas noticis tieši ieraksta procesā, strādājot pie īpašiem mikrofoniem. Par atradumiem un meklējumiem mūziķis saka tā: "Tāpat kā mācāmies gammas un harmonijas, arī meklējumi ir daļa no manas muzikālās valodas, kurus pēc tam var izmantot improvizējot vai vienkārši spēlējot un komponējot."
Viņš piekrīt, ka meklētāja gars esot daļa no viņa rakstura. "Jā, tas ir interesanti – spēlēju saksofonu gadus astoņpadsmit vai deviņpadsmit. Viena lieta ir tas, ko mēs esam pieraduši sagaidīt no saksofona – lai gan arī tur var iet bezgalībā un pētīt to lauku, tas ir nebeidzams process.
Bet mani interesē arī tas, ko šis instruments vēl var sniegt, ko vēl no tā var dabūt ārā, kādas iespējas panākt un kādas skaņu gleznas atklāt. Mani vienkārši interesē, kas tajā instrumentā vēl ir iekšā, un bieži vien pats esmu pārsteigts, kā šis process notiek. Atrodot kaut ko vienu, tu nonāc pie kaut kā cita."
Albuma grafiskā dizaina autore ir "Kim Felecia", kura par savu veikumu stāsta: "Šī glezna simbolizē cilvēka ceļu – arī atdzimšanas ceļu; tā ir kā ceļojums caur kosmosu, dzīvi. Tas ir kāda ceļojuma sākuma un beigu punkts. Sevis atrašana."
Vai var teikt, ka mūzika šajā albumā saistāma ar meditāciju? "Jā, pavisam noteikti," apliecina Auziņš. "Pati mūzika un treniņu process jau vispār ir sava veida meditācija, jo tu fokusējies uz kaut ko vienu un mēģini būt tajā telpā, kur tu radi."
Tajā pašā laikā mūziķis uzsver: "Neesmu no analizētājiem, vairāk vados pēc sajūtām un tā, kas man patīk. Labi jūtu, vai mani kaut kas uzrunā vai ne, un īpaši neanalizēju, vai tas ir "advancēti" - tas man nav sevišķi svarīgi."
Dāņu komponists Karls Nīlsens par savu Sesto simfoniju teicis – rakstīt šo simfoniju bijis kā ielīst katra instrumenta iekšpusē. Vai arī Kārlim izdevies ''ielīst'' savā instrumentā? "Jā, tā varētu teikt," smejas saksofonists. "Bet ar to jau darbs nebeidzas. Turpināšu meklēt, man tas ir svarīgi. Domāju, katram māksliniekam ir svarīgi turpināt darīt lietas uz priekšu un meklēt jaunus risinājumus."
