Saksofonists Kārlis Auziņš: Kāpēc gan tā nevarētu būt vienkārši mūzika?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Saksofonists Kārlis Auziņš ir viens no  autentiskākajiem latviešu jaunās paaudzes mūziķiem. 2018. gadā klajā nākuši vairāki albumi, kur Kārlis ir starptautisku mūziķu sastāvu dalībnieks, un arī  trio “Baltic” albums,  kur viņš spēlē kopā ar ģitāristu Matīsu Čudaru un bundzinieku Ivaru Arutjunjanu.

 Joprojām turpinot aktīvi koncertēt  Eiropā – Nīderlandē, Vācijā, Dānijā un citviet, Kārlis ir atgriezies Latvijā.  

 “Man ir  vajadzīga Latvijas daba. Es apsēžos zālītē, kaut vai tepat Rīgā, nomierinos – esmu mājās,“ saka Kārlis Auziņš, kura dzimtā pilsēta ir Madona.  Tieši tur saksofona skolotāja Andreja Cepīša vadībā Kārlis iepazinās ar džezu un pirmo reizi sācis improvizēt. “Pirmajam skolotājam ir liela nozīme – viņš iemāca uztvert mūziku, gan mūziķu darba kultūru, gan pacietību, kas nepieciešama, lai gūtu panākumus.”

Arī Auziņa, Čudara un Arutjunjana trio deviņu kompozīciju albuma "Baltic” tapšanā būtiska loma ir Latvijas dabai. Kārlis stāsta: “Kad mēs visi bijām Latvijā, mēģinājām Matīsa laukos Bērzgalē. Tas bija foršs process – trenējāmies, peldējāmies ezerā. Apkārt tikai daba, bez Rīgas, kas varētu vilināt citās aktivitātēs. Šādi kopā esam strādājuši vairākas reizes, arī Madonā.”  

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

Auziņam  džezs ir viens no komunikācijas veidiem, bet muzikāli viņa džezu iedvesmo 20. gadsimta klasiskās mūzikas domas dziļums, tautas mūzikas smalkās nianses un iztēles plašumi, veidojot viņa paša autentisko skanējumu. Kārlis saka: “Manuprāt, ka visi nosaukumi rada priekšstatus, kā kaut kam ir jāskan. Kāpēc gan tā nevarētu būt vienkārši mūzika? Idejiski mūzika ir sastapšanās, kas katrā reizē ir ļoti īpaša un atšķirīga. Kā tu to pēc tam nosauc, tas vairs nav svarīgi.”

Mana un Kārļa Auziņa saruna par mūziku ilgst vairākas stundas. Sarunājamies par viņa ceļu pie savas mūzikas, ar kuru, iespējams, personificēties varētu arī citi mūziķi, un stāstu ilustrējam ar konkrētiem pieturas punktiem – retrospektīviem faktiem no Auziņa radošās biogrāfijas.

Džeza mūziku var dalīt pēc stiliem un mūsdienās arī pēc mūzikas akadēmijām. Vai tu piekrīti apgalvojumam, ka mūziķa spēlē var dzirdēt, kuru skolu viņš ir absolvējis?

Jā, noteikti – jo vairāk mūziķis ir skolas sistēmā iedziļinājies, jo vairāk tas ietekmē viņa paša skanējumu. Pats varu salīdzināt Amsterdamas konservatoriju un Kopenhāgenas Ritmiskās mūzikas akadēmiju, kuras savā starpā ir nesalīdzināmas.

Protams, visiem ir skaidrs, ko šīs akadēmijas grib no studentiem. Tā atšķirība ir tāda, ka Amsterdamā ir pieņemts, kā tev ir jāskan. Tur mācoties izej cauri tradīcijai. Amerikas modernais džezs ir viņu estētika, taču vislielākais uzsvars tiek likts uz tehniskajām prasmēm (“crafts”), kas, protams, mūziķiem iedod labus pamatus. Kopenhāgena fokusējas uz to, lai tu atrodi savu balsi. Īpaši maģistra studijās tu vari strādāt pats pie saviem projektiem, ko tu patiesībā gribi darīt. Tu pats visu organizē, bet skola tev palīdz ar zināšanām un padomiem. Kopenhāgenā tu esi spiests meklēt sevi.

Kopenhāgenā tavs skolotājs tevi uztver kā līdzvērtīgu mākslinieku, kamēr Amsterdamā bieži vien tu esi daļa no hierarhijas.

Kopenhāgenā ir kaislība pret mūziku, Amsterdamā ir daudz nobijušos mūziķu un ar prātu izdomāta mūzika, bet šo saku attiecībā uz skolu, nevis skatuvi kopumā.  Protams, ir arī intelektuālie spēlētāji, kas visu izdomā ar prātu. Kādu laiku tā bija, bet tagad mani vairāk interesē intuitīvais, mūsu enerģija. Protams, kopā ar intelektuālo – tur dzimst tas skaistums! Ja tev ir tikai intelekts, bet tu mūzikā neieliec sirdi, tad pazūd daudzas dimensijas.

Tu atceries to brīdi, kad saprati, ka tev ir sava balss?

Es par to daudz nedomāju. Man liekas, ka par to arī ļoti nevajag domāt. Tas būtu tāpat kā es tev, Aiga, jautātu, lai tu atrodi savu balsi. Tu runā, tātad balss tev jau ir. Tev varbūt tikai savā balsī ir vairāk jāieklausās, jāklausa savām sajūtām un sirdij, nevis jādomā, ko kāds cits – skolotājs vai kolēģis – par tevi padomās.

Kur gan citur tu atradīsi savu balsi, ja ne sevī?

Atceros, Kopenhāgenā manu iestājeksāmenu pieņēma pianists Jakobs Anderskovs (Jacob Anderskov). Eksāmens izpaužas šādi – 10 minūtes tu spēlē un 10 minūtes runā ar komisiju, un Anderskovs teica: “Es tavā spēlē dzirdu mūziķus, no kuriem esi ietekmējies un kas arī man patīk, bet kā tu atšķiries no viņiem?” Uz jautājumu nebija viegli atbildēt, jo iepriekš par to nebiju domājis. Viens veids, kā mācīties mūziku, ir kopēšana – transkribējot saksofonistu un pianistu darbus, un tad tu mēģini saprast viņu pieeju mūzikai – gan kompozīcijas uzbūvi, gan sajūtu, gan spēles manieri. Ja tu tikai paliec kopēšanas fāzē, tu vari mēģināt izklausīties kā Koltreins, bet tas neesi tu. Skaidrs, jebkuram mūziķim ir savi iedvesmas avoti, kas veido viņu mūzikas pamatus. Kad šīs ietekmes tiek palaistas vaļā, mūziķis atrod savu skanējumu.

Tavai mūzikai ir tautas mūzikas skanējums. Kā tas veidojies?

Es esmu tam pievērsis pastiprinātu uzmanību – daudz klausījies kā latviešu, tā arī bulgāru un skandināvu un citu tautu folkmūziku, kā arī klasisko mūziku – komponistu Mesiāna, Stravinska, Šostakoviča darbus. Mesiāna mūzika man ir īpaši tuva.

Beidzamos gadus Amsterdamā es sāku attālināties no skolas idejām. Mani sāka interesēt Džons Koltreins (John Coltrane, amerikāņu džeza saksofonists, komponists, inovators – A.L.). Daudz klausījos un daudz transkribēju viņa daiļradi. Arī Koltreina mūzikas beigu periodā ir folkmūzikas ietekmes. Mani piesaistīja folkmūzikas enerģija un intensitāte. Kopenhāgenā pastiprināti sāku apgūt arī skandināvu džeza vēsturi. Jans Garbareks (Jan Garbarek, norvēģu saksofonists) mūsdienās krietni atšķiras no tā mūziķa, kāds viņš bija 60.–70. gados, kad viņš spēlēja kopā ar Kītu Džaretu (Keith Jarrett, amerikāņu komponists, džeza pianists). Tas laiks man ir kā šablons, ar kādu filozofiju vēlos strādāt arī ar savu kvartetu – brīvība kompozīciju spēlē, tā hipiju attieksme.

Vēl mans iedvesmas avots ir bulgāru koris "Mistery of Bulgarian Voices", kurš dzied tautas melodijas lieliskā aranžējumā, kurā izceļas visas nianses. Tas ir tas folkmūzikas aspekts, kas mani saista un ko es vēlos arī savā mūzikā. Folkmūzika ir ļoti spēcīga, tā strādā uz cilvēku, viņam to neapzinoties. It īpaši, kad esi ārzemēs, dzirdot latviešu tautasdziesmu "Tumša nakte, zaļa zāle", tevi pārņem saviļņojums. Dabiski, tas nāk no bērnības. Un vēl "Saule. Pērkons. Daugava" – lai gan tā ir orģinālkompozīcija, tai piemīt liels mistisks spēks.

Man patīk , kad pēc albuma vai koncerta noklausīšanās sajūtu to, cik mēs visi uz pasaules esam savā starpā saistīti. Neesmu reliģiozs, bet uzskatu, ka ir kaut kas augstāks un viss ir  savā vietā – kā lapas kustas, kā skudras skrien – tas ir vienots kopums. Mūzika arī ir kopums. Piemēram, trio “Auziņš–Čudars–Arutyunyan”, mēs esam trīs atšķirīgi mūziķi. Mēs mūziku radām kopā, un šajā procesā esam vienots mehānisms. Man džezs ir interakcija. Tas, kā tu mūziku veido kopā ar citiem mūziķiem. Katru reizi skaņdarbs skanēs citādi, jo katru reizi būs atšķirīga komunikācija. Ir tāds saksofonists Tomass Franks, kurš teica, ka mūzika ir vienīgā māksla, kurā visi var sarunāties vienlaicīgi, netraucējot viens otram.

Spilgti atceros, kā iepazinos ar grupu "Mount Meander", kur esmu viens no dalībniekiem. Kad pirmo reizi satikāmies, viens otru tā īsti nepazinām. Kopā bijām sanākuši, pateicoties kopējiem paziņām, lai uzspēlētu. Un jau no pirmās nots sapratām, ka esam uz viena viļņa – mūsu prāts, sajūtas bija viens mehānisms, pazaudējot apziņu par sevis – sava ego esamību – tik ļoti labi mēs skanējām kopā. Un arī vēlāk savstarpējās sarunās atklājām, ka mēs visi domājam  un arī pasauli uztveram līdzīgi.

Tavs brālis ir ģitārists Mārcis Auziņš. Kādā veidā brālis ir ietekmējis tavas izvēles?

Man ar brāli ir labas attiecības. Kad biju jaunāks, viņš man dažreiz iedeva spēlēšanai un arī klausīšanai jaunu mūziku, bet kopumā Mārcis nekad man nav neko uzspiedis. Viņš mani ir atbalstījis ar savu interesi par to, kā man veicas. Īstenībā mēs reti esam spēlējuši kopā. Tas varētu šķist jocīgi, bet tas tā ir noticis tāpēc, ka ilgu laiku esmu dzīvojis ārzemēs. Parasti mēs spēlējam mammas jubilejās. Pēdējo reizi tas notika pavasarī, kad Madonā tika atklāta mammas gleznu izstāde. Brāļu savstarpējā saikne ir forša!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti