Dāvis Eņģelis: Nupat biji Manheimā – ko tu tur darīji?
Jānis Liepiņš: Tur vienmēr esmu darba darīšanās. Manheimas teātrī sezona ilgst līdz pat jūlija beigām un atsākas septembrī. Tā ka faktiski tikai viens mēnesis ir brīvs, un tas ir augusts. Pēdējā izrāde man pašam bija 27. jūlijā, tā bija Pučīni opera "Madama Butterfly". Aizbraucu uz savu pēdējo izrādi, uzreiz atpakaļ jau 28. jūlijā, un tagad notiek mēģinājumi ar Latvijas Radio kori. Manheimā ierobežojumu ziņā bijuši mirkļi, kad bijusi pilnīga apstāšanās un nekas nenotiek, bet jūnija vidū izrādes atsākās. (..) Jūnijā paspēju nodiriģēt jau septiņas, jūlijā – piecas.
Kādā intervijā vēl maijā tu prognozēji, ka varbūt visu vasaru nāksies diriģēt videokoncertus.
Tomēr netrāpīju savā pareģojumā un laikam labi vien ir, jo tas nav formāts, kas ilgstoši man būtu tuvs sirdij. Izrādes notika ar klausītājiem, un tā ir pilnīgi cita sajūta.
Nevarētu teikt, ka šī sajūta bija pilnībā aizmirsta, bet drusciņ tāda ilgošanās pēc tā visa bija. Klausītāji uzreiz rada pilnīgi citu atmosfēru. Cerams, ka tā arī tas turpināsies. Runā jau visādas šausmu lietas par rudeni, skaitļi lēnām kāpj augšā, bet ko nu mēs par slikto.
Vai pa šiem vasaras mēnešiem, staigājot pa Manheimas ielām un komunicējot ar vietējiem, ir kaut kā mainījusies sajūta?
Jā, protams, esmu tur bijis arī mirkļos, kad noteikumi bijuši daudz stingrāki, piemēram, pilsētas centrā bijis jāvelk maskas pat ārā uz ielas. Tagad tā sajūta savā ziņā ir pat sirreāla, jo, ja neskaita to, ka, piemēram, restorānā, ja gribi tikt iekštelpās, ir jāreģistrējas, tad pārējais absolūti ir bez ierobežojumiem. Jā, veikalā jāuzvelk maska, tāpat telpās jābūt maskā, bet uz ielas principā nejūti, ka ziņās stāstītu par pandēmiju.
Tāpēc ir mazliet absurda sajūta, ka uz ielas viss ir labi, bet aizej uz darbu, teātri, un pēkšņi cilvēkiem jāsēž maskās, jāievēro distance gan mūziķiem, gan klausītājiem. Kā divas pasaules.
Tad izej ārā no teātra, un atkal viss ir labi. Dīvaini. Bet laikam tā realitāte šobrīd tāda ir, un ar to jādzīvo.
Kāda ir gaisotne Manheimas teātra radošajā kolektīvā?
Ziemā tā bija diezgan drūma – neredzējām mērķi, kam to darām, tāpēc pareizi vien bija, ka beigās mēģinājumi arī tika pārtraukti.
Lai arī īstermiņā tas varbūt degradē kvalitāti, jo mūziķiem vajag regulāri gan uzstāties, gan arī spēlēt un trenēties, tomēr, ja mūziķis kaut kam gatavojas bez jēgas – tas ir visai demotivējoši. Līdz ar to bija labi, ka ziemā visus palaida vaļā.
Līdz ar to, ka Manheimas teātrī strādājošie darbojas pilsētas pašvaldības paspārnē, bija interesants risinājums, ka daudzi mūziķi tika nodarbināti vakcinācijas centros.
Proti, ja nestrādā teātrī, bet esi tomēr pilsētas darbinieks, tad tev jāstrādā kaut kur citur, ja gribi saņemt savu algu.
Toties gaisotne maijā, jūnijā bija cerību pilna. Kad atsākās darbs, bija jauki. Īpaši labi varēja to izjust, salīdzinot, cik kupls bija orķestris. Ja rudenī bija atļauti maksimums 17 mūziķi, faktiski tikai stīgu kvintets, kuram jānospēlē visa opera, kas ir ļoti smags uzdevums jebkuram, tagad ir jau 32 mūziķi un skan jau baudāmi. Šobrīd ejam uz priekšu un sajūta ir laba.
Ir arī kādi skaidrāki nākamās sezonas plāni?
Saplānota ir visa sezona. Pirmais pusgads būs ar tiem pašiem ierobežojumiem, orķestris nekļūs lielāks. Tā ka šis gads noslēgsies tā, kā iesācies, ja vien rudenī nepaliks sliktāk. Jācer, ka sezonas otrajā pusē un nākošsezon varēs varbūt jau lēnām normalizēties.
Man pašam nākošā sezona iesāksies ar brīvdabas koncertu – uz skatuves ezerā, ļoti skaistā vietā, lai gan ierobežojumu dēļ viss jāpāraranžē, kas ir mocības, un arī mūziķiem jāsēž ar atstatumiem, kaut arī svaigā gaisā.
Un jauniestudējumi?
Man sezona iesāksies ar darbiem, kas aktuāli jau šosezon: tā ir Mocarta opera "Burvju flauta", Pučīni "Madama Butterfly" un Čaikovska "Jevgeņijs Oņegins". No jauniestudējumiem būs viens deju uzvedums ar Mocarta skaņdarbu kompilāciju. Decembra beigās ieplānots "Nabuko", kur komandā jābūt arī kādam cilvēkam no Latvijas – tas būs Oskars Kalniņš pie gaismām. Sezonas beigās man ieplānota Mocarta opera "Bēgšana no seraja". Ir diezgan daudz, ko darīt, un esmu priecīgs, ka būs jauni skaņdarbi, ar ko varēšu papildināt savu repertuāru un paplašināt redzesloku. Nākamo sezonu gaidu ar lielu nepacietību.
Vai arī ar citiem Vācijas kolektīviem tev aktuāla sadarbība?
Šobrīd ieplānoti divi koncerti ar vienu kolektīvu Oldenburgā nākamā gada aprīlī. Visticamāk, tiks atskaņots Pētera Vaska Vijolkoncerts, ko spēlēs Kristīne Balanas, bet otrajā daļā – Čaikovska Ceturtā simfonija. To ļoti gaidu, jo
beidzamajos gados izteikti esmu saistīts ar opermūziku, ar teātri, un katra retā reize, kad tieku pie simfoniskā repertuāra, paver citu [rakursu], tu kaut kā citādāk ķeries klāt mūzikai, citādāk domā, jo nav teksta.
Pagaidām vairāk konkrētu plānu nav, jo arī Vācijā viss ir nestabilitātes ēnā, līdz ar to esmu pateicīgs, ka man ir štata vieta, jo daudziem mūziķiem, kuri ir brīvmākslinieki, klājas daudz grūtāk.
Augustā tevi dzirdēsim Rīgā – divos koncertos Rīgas Domā. Vispirms par pirmo, kas būs 4. augustā ar Latvijas Radio kori.
Šim koncertam vajadzēja notikt jau pagājušā gada oktobrī, bet tad nāca liktenīgais koncerts Cēsīs, pēc kura ļoti daudzi Latvijas Radio kora dziedātāji saslima, līdz ar to tas nevarēja notikt. Bet principā –
tā ir mana pirmā tikšanās ar Latvijas Radio kori. Esmu gan vienreiz ar viņiem jau strādājis, kad piedalījos Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā, kura otrajā kārtā bija iespēja strādāt ar Radio kori, bet tā, ka ar kori kopā iestudētu programmu un diriģētu koncertā – tā tas vēl nav bijis. Tas man ir ļoti patīkami!
Noticis jau pirmais mēģinājums – cerams, ka šoreiz izdosies tikt līdz finišam jeb koncertam. Jāsaka gan, šis nav tikai Latvijas Radio kora koncerts kā solo vienībai, jo jau sākotnēji tas tika plānots ērģeļmūzikas festivāla "Rīgas Doms" ietvaros, līdz ar to galvenā zvaigzne mums ir ērģelniece Ilze Reine. Viņai ir vairāki solo numuri, un tad ir daži numuri, kur mēs satiekamies: būs pirmatskaņojums Georga Pelēča "Te Deum", kas rakstīts koncertam jau pirms gada, bet tā arī nav skanējis. Interesanti ir ar Jēkaba Jančevska skaņdarbu "O lux beata", kas ir ieskaņots, bet nav atskaņots dzīvajā koncertā. Tā ka kaut kādā mērā arī tas būs pirmatskaņojums. Ir vēl Ērika Ešenvalda ļoti skaistais skaņdarbs "Es rakstu" un Andreja Selicka darbs "Dzīvība" – tā ir mana pirmā tikšanās ar viņa mūziku. Pārējos darbus spēlēs Ilze Reine. Manuprāt, ļoti skaista programma. Sen nav nācies būt Doma baznīcā un izjust to atmosfēru, ko sniedz tik liela telpa, kas uzreiz iedod ļoti spēcīgu atmosfēru, noskaņu – gan vienkārši tur atrodoties, gan klausoties mūziku. Ļoti priecājos par šo iespēju būt kopā ar Latvijas Radio kori!
Georga Pelēča jaundarbs rakstīts ērģelēm un korim?
Jā, un arī Andreja Selicka darbs ir ērģelēm un korim, tur būs arī Pētera Vaickovska trombona solo.
Bet ar Orķestri "Rīga" diriģēsi Bahu un Brukneru.
Jā, 10. augustā arī būs koncerts Rīgas Domā, kopā ar Orķestri "Rīga" un Aigaru Reini pie ērģelēm, bet šoreiz skaņdarbi ērģelēm mums vairs nesakritīs, orķestris spēlēs savus solonumurus un Aigars savus. Koncerta nosaukums ir "Bahs. Brukners. Britens". Protams, tie visi ir pārlikumi pūtēju orķestrim, bet interesanti skatīties, kā orķestris spēlēs Bahu, kas oriģināli rakstīts ērģelēm – Fantāzija un fūga. Gaidu, kā tas skanēs ar pūtēju orķestri un kā tas vispār notiks. Baha mūzika man ir ļoti tuva, kaut ar to nav nācies saskarties kopš kora laikiem, kad esmu strādājis vai nu ar kori "Kamēr..." vai Mūzikas akadēmijā.
Baha mūzika vienmēr mani ir fascinējusi – no vienas puses ar savu aprēķinātību, ļoti stingros likumos balstītu rakstības stilu, kas bija tipisks tā laika mūzikai, bet tajā pašā laikā tai piemīt ārkārtīga emocionalitāte, tā spēj ļoti aizkustināt, neskatoties uz to, ka tā ir... matemātiska.
Tā ka šis konflikts manā skatījumā šo mūziku dara pārpasaulīgu. Vēl koncertā būs Bruknera mūzikas pārlikumi. Trīs motetes, kuras man nācies diriģēt ar kori, un Britena Variācijas par Pērsela tēmu, kas faktiski ir ceļvedis simfoniskajā orķestrī. Tas, manuprāt, ir izcils darbs, kas iepazīstina ar visu plašo simfoniskā orķestra spektru. Šajā gadījumā tiks iepazīts pūtēju orķestra spektrs, kā šeit katra grupa strādā un skan. Šī man būs otrā tikšanās ar Orķestri “Rīga” pirmajā reizē tā bija tikai latviešu mūzika un solodziesmas.
Manheimā tu saskaries ar ikgadējiem koncertiem, piemēram, svētku laikā?
Man ļoti patīk, ka viņiem ik pa laikam notiek koncerti ģimenēm, kas vairāk mērķēti bērnu un jauniešu auditorijai. Daudzi orķestri to dara,
arī Latvijā mums ir tas pats "Lenesons", bet man ļoti patīk forma, kā tas notiek Manheimā. Katru reizi viņi uzaicina vietējo televīzijas zvaigzni, kas pastāsta kaut ko tuvāk un iesaista publiku šajā koncertā – liek klausītājiem kaut ko darīt: vai nu kaut ko iedziedāt, vai iekliegties, vai ko citu paveikt.
Bērni ļoti aktīvi parasti piedalās tajā visā. Bieži vien programmas veidotas saskaņā ar teātra repertuārā plānotajiem darbiem – piemēram, ja plānots izrādīt "Karmenu", tad šis koncerts būs īss ievads šajā operā. Koncerti nav gari, tikai 45-50 minūšu. Līdzīgi kā mums ir "Lenesons", Manheimā galvenais tēls ir raķete Māra... Ir arī galā koncerti, kas parasti ir ap gadumiju, bet tajos neesmu bijis iesaistīts, jo viņi uz tiem ņem kādu viesdiriģentu vai diriģentu, kas kādreiz strādājis šajā teātrī. Bet sezona tiek atklāta ar brīvdabas koncertiem. Parasti šādu koncertu diriģētu galvenais diriģents, bet kaut kādu apstākļu dēļ tagad to daru es. Šobrīd situācija izveidojusies tāda, ka teātrī esam tikai divi diriģenti, kas ir krietni par maz.
Strādājat pat bez asistentiem?
Asistenti teorētiski ir, katram iestudējumam ir repetitors, kas strādā ar solistiem un mēģinājumā palīdz paklausīties balansu. Bet vispār teātrī kā minimums vajadzētu būt trim diriģentiem, būtu jābūt četriem, bet oficiāli mēs esam divi. Līdz ar to darba ir diezgan daudz.
