Koncerta pirmajā daļā klausītājiem būs iespēja dzirdēt J. S. Baha Deviņas korāļprelūdijas. Iespējams, daudziem klausītājiem Baha mūzika šķiet pārāk spēcīga un dziļa, lai viņi vispār Bahu uzdrīkstētos klausīties. Ko jūs varētu ieteikt klausītājiem, kā lai viņi atrod savu ceļu pie daudzveidīgās Baha mūzikas?
Šajā ziņā nebūšu labākais padomdevējs. Baha mūzika man ir bijusi klātesoša gandrīz vai visu dzīvi – ceļu atradu skolā, jau no piecu gadu vecuma spēlēdams Baha skaņdarbus. No vienas puses, protams, klausītājam uztvert Baha mūziku nav vienkārši, jo šī mūzika vienmēr ir ļoti daudzslāņaina (kā jau izteikta baroka laika polifonā mūzika), tāpēc jāseko līdzi katrai melodiskajai līnijai.
Baha mūzikā nav nevienas formālas vai dekoratīvas nots, bet mūzikas daudzās balsis ir bezgalīgas melodijas, kas vērpjas cita aiz citas, meklē kopīgu saskaņu, un vienmēr saskan nevainojamā harmonijā.
Bahs ir bijis ļoti ticīgs cilvēks, un, šķiet, ar mūzikas starpniecību viņam reālajā dzīvē ir izdevies atainot tādu kā ideālo vēlamības pasauli, kādu mēs varētu iztēloties debesu valstību. Protams, Baha mūziku būs grūti uztvert kā izklaides mūziku. Tāpēc nevajadzētu no šīs mūzikas gaidīt to, kas tā vienkārši nav, bet gan ļauties Baha mūzikai kā izteikti reliģiskai un ļoti visaptverošai cilvēka dvēseles izpausmei.
Koncerta otrajā daļā atskaņosiet paša komponēto "Sapņu ainas. Deviņas etīdes klavierēm". Lasīju, ka darbā jūs fokusējaties uz iracionālo, grūti atveramo sapņu būtību. Varbūt varat ievadīt darba idejā?
Iracionalitāti piesaucu tamdēļ, ka vismaz mani sapņi vienmēr ir iracionāli. Dažkārt es dzirdu, ka cilvēki stāsta savus sapņus, kuri ir tik ļoti racionāli, sakārtoti un loģiski, ka man neviļus rodas neticība, ka viņi kaut ko tādu patiešām sapnī ir redzējuši. Es nekad sapnī neredzu neko normālu, loģiski sakārtotu vai secīgu. Mani sapņi vienmēr ir izteikti neiespējami, neloģiski un tieši tāpēc iracionāli, jo tajos notiek visdīvainākās lietas, kuras man sapņa laikā šķiet pilnībā normālas.
Un tad, pamostoties un atceroties, šķiet, kā gan kaut kas tāds pat zemapziņā var ienākt prātā!? Tad es sapratu, ka tā ir mūsu smadzeņu daļa, kas savā ziņā darbojas neatkarīgi no mūsu apziņas, neatkarīgi no mums pašiem un mūsu personības. Zemapziņa sapņa laikā rada pati savus mākslas darbus.
Ikviens elements vai notikums, kuru mēs sapnī redzam, automātiski ģenerē nākamo, kas savukārt attīstās nākamajā.
Sapņu ķēdes veida reakciju pārtrauc pamošanās vai nākamā sapņa atnākšana.
Šis neparedzamais un izteikti radošais process man šķita ļoti interesants, lai es to mēģinātu pārtulkot mūzikā. Komponējot šo ciklu "Sapņu ainas", es mēģināju ņemt vērā sapņu spēles noteikumus. To, ka sapņos mēs visbiežāk attopamies situācijās bez iepriekšējas sagatavošanās. Mēs pēkšņi esam situācijā, neatceroties, kā mēs tur esam nonākuši. Līdz ar to arī mūzikā katra šī sapņu aina – katra atsevišķā etīde – notiek uzreiz: bez kāpinājuma vai sagatavošanās, vai izvērsuma.
Protams, iracionalitāte mūzikā izpaužas arī tādā veidā, ka nesekoju loģiskiem harmonijas vai kompozīcijas pamatprincipiem. Es mēģināju radīt priekšstatu, ka mūzika ir improvizēta, un daudz no tā, ko es atskaņoju, man prātā ienāk tikai atskaņošanas brīdī, kaut gan patiesībā viss ir iepriekš pierakstīts. Mūzikai manā skatījumā bija jāpanāk efekts, ka tā rodas klausītāju acu priekšā un ir neparedzama.
Jūsu stāstītais atgādina man tehnikas, kuras mēdz izmantot arī vizuālajā mākslā. Sakiet, kāda ir jūsu attiecības ar vizuālo mākslu?
Es ārkārtīgi mīlu vizuālo kā mākslā, tā arī dzīvē! Arī sapņus redzam vizuālus – zemapziņas acīm. Pārtulkot gleznu mūzikā man tas ir visiedvesmojošākais, kas var būt! Tieši šī iemesla dēļ mani pēdējos gadus ļoti interesē arī kino māksla un mūzika. Ja es kaut ko redzu, man ir šī spēja redzēto dzirdēt skaņās. Varbūt uzreiz nevaru iztēloties visprecīzākās skaņas, bet, redzot mākslas darbu, es vienmēr kaut ko dzirdu.
Mūzika manī skan visu laiku! Apmeklējot vizuālās mākslas izstādes, muzejus, ko es daru pēc iespējas biežāk, no katras gleznas smeļos dažādas muzikālas skaņas.
Tas, šķiet, ir viens no iedvesmojošākiem piedzīvojumiem, kādu es kā radošs cilvēks un mūziķis varu vēlēties. Man patīk visdažādākā vizuālā māksla. Man patīk mākslā saskatīt to, kas varbūt nav minēts mākslinieka vai izstādes kuratora dotajā aprakstā. Saskatu to, kas patiesībā atklāj manis paša domu gājienu vai pasaules redzējumu, tādējādi pats sevi labāk izprotot.
Tajā pašā laikā, redzot dažādu mākslinieku mākslas darbus, es vislabāk iepazīstu viņu dvēseles un pasaules, šo mākslinieku būtības vērtīgāko daļu. Izcilais krievu kino režisors Andrejs Tarkovskis ir teicis, ka mākslinieks var radīt darbu tikai par sevi vai arī viņš var melot – ir tikai divas iespējas. Es viņam piekrītu – manuprāt, mākslinieks par sevi būtiskāko pasaka tieši savā mākslā, un radīt mākslu, kas nav ar viņu saistīta, nemaz nespēj.
Es nevaru nosaukt konkrētu laikmetu vai konkrētu mākslinieku, kas man būtu vistuvākais. Ne viss, ko mūsdienās mēdz dēvēt par mākslu, manā uztverē par tādu tiek arī atzīts. Pilnīgi iespējams, ka dažkārt tas ir manas ierobežotas uztveres dēļ, bet varbūt ir gadījumi, kad māksla ir tikai nosaukuma pēc. Es nezinu – tas ir atvērts jautājums par šī jēdziena izpratni. Tā var nebūt māksla, bet tas nenozīmē to, ka mani tā uzrunā mazāk. Katrā gadījumā vizuālā un mākslas līdzdalība manā dzīvē ir ļoti liela, un ar gadiem tā kļūst arvien lielāka.
Kā aizritēja jūsu un vizuālā mākslinieka Mārtiņa Dāboliņa kopprojekts "Paplašinātā realitāte"?
"Paplašinātā realitāte" bija pilnībā improvizēts mūzikas koncerts, kuru pavadīja Mārtiņa Dāboliņa radītās video projekcijas. Tās improvizētā veidā automātiski reaģēja uz to, ko es spēlēju. Šī "Paplašinātā realitāte" izpaudās tā, ka uz ekrāna klausītāji varēja redzēt uz skatuves notiekošo, proti, mani un klavieres, gan arī dažādus papildelementus, tādus kā viļņus un mākoņus, kas bija redzami tikai uz ekrāna, šādi radot skatītājiem daudzdimensiju piedzīvojumu.
Mani patiešām iepriecināja, kā Mārtiņš izjuta manu improvizētās mūzikas valodu un cik piemērotu vizuālo risinājumu viņš bija saprogrammējis, lai tas patiešām saslēgtos vienotā audiovizuālā performancē, kas personīgi man bija viens no visradošākajiem piedzīvojumiem līdzšinējā radošajā dzīvē. Ļoti ceru, ka man vēl kādreiz izdosies ko tādu atkārtot.
Plašākai auditorijai jūsu vārds ir kļuvis zināms, pateicoties jūsu līdzdalībai, piemēram, projektā “Mesa”, un ne tikai. Kā jūs jūtaties, sadarbojoties ar populārās mūzikas izpildītājiem un radītājiem?
Šādā sadarbībā es jūtos brīnišķīgi, jo neuztveru mūziku viena žanra robežās. Es patiešām mīlu mūziku tās visdažādākajās izpausmēs un ļoti cienu talantīgus mūziķus, kas darbojas visdažādākajos žanros. Un šādi šī starpžanru sadarbība, kāda man ir bijusi ar “Mesa” vai ar grupu “Instrumenti”, man, pamatā akadēmiskajam mūziķim, garantē jaunu radošu pieredzi.
Uzskatu, ka radošums – šī sajūta, ka mūzika, kuru atskaņoju, ir mūzika, kas rodas šobrīd – man ir ļoti svarīga, spēlējot arī akadēmisko mūziku. Cik man zināms, akadēmiskajā mūzikā kritiķi un eksperti bieži vien nosoda šādu pieeju, jo pastāv daudz un dažādi akadēmiskās mūzikas interpretēšanas standarti. Man nepavisam negribas atbilst šiem standartiem, un lielākoties es no tiem arī izvairos.
Starpžanru sadarbībā es varu piedalīties kā improvizators, kā komponists, radot papildu muzikālo līniju. Tā ir mūzika, kas izteikti raksturo šodienu.
Man kā komponistam ārkārtīgi būtiski ir sajust, sataustīt un notvert to, kā skan tieši šodiena, un tas vislabāk ir iespējams, interesējoties par norisēm mūsdienu neakadēmiskās un populārās mūzikas lauciņā.
Patīk tas mums vai ne – galu galā tā ir mūzika, kuru diendienā dzird un klausās ļoti daudzi. Šī mūzika ar savu īpašo ritmiku, melodiju un harmonisko valodu raksturo mūsu laikmeta garu. Ja es gribu būt mūziķis, kas tomēr dzīvo savā laikmetā un raksta šodienas mūziku, man ir jāprot šo laika garu saprast un ar to rezonēt. Šāda starpžanru sadarbība ir vistuvākais punkts, kā šim mērķim pietuvoties, un līdz ar to mani tas ļoti fascinē!
