Diena sākusies

Elegantais kungs smokingā. Klajā nākusi Guntas Bāliņas grāmata par Artūru Ēķi

Diena sākusies

Mūzikas akadēmijas simfoniskajam orķestrim - 100!

Sagaidu 365 skaistas dienas. Jubilejas saruna ar muzikoloģi Karinu Bērziņu

Sagaidu 365 skaistas dienas. Jubilejas saruna ar muzikoloģi Karinu Bērziņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Kad sāku strādāt, visā Filharmonijas kolektīvā biju burtiski vēl bērns, jo pārējie visi bija ļoti cienījami – PSRS tautas mākslinieki, LPSR mākslinieki. Viņu vidū es biju absolūti zaļš gurķis," smejot stāsta muzikoloģe, "Latvijas Koncertu" producente un izglītības programmu vadītāja Karina Bērziņa, ar kuras vadītajām koncertlekcijām Latvijā 43 gadu laikā izaugušas vairākas paaudzes. 31. decembrī viņai apritēja skaista un apaļa gadskārta.

Sarunā ar LR3 "Klasika" viņa atceras savu pirmo vadīto koncertu, došanos uz Dzintaru koncertzāli bērnībā un sniedz arī atbildi uz jautājumu, kas varētu būt Mocarta duets "Lāči".

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Jums 31. decembris ir dubulti svētki, kad jācep ne tikai pīrāgi, bet arī kūkas. Kā bija bērnībā – vairāk gaidījāt dzimšanas dienas dāvanas vai salavecīti?

Karina Bērziņa: Jāatzīst, ka bērnībā bija tā, kā bija, jo mēs esam trīs māsas, un tad, kad biju maza, man vienmēr likās – nu, kāpēc ir tā, ka Ziemassvētku vecītis dāvanas nes arī māsām? Jo man taču it kā ir dzimšanas diena! Es tā kā paliku otrajā plānā, bet tas mani, īpaši vēlāk, nekad nav uztraucis.

Kādas jums ir skaistākās bērnības atmiņas, kas saistītas ar 31. decembri?

Domāju, ka tā ir ziema, jo manā bērnībā – vismaz atmiņā tā palicis – ziemas  vienmēr bija ļoti skaistas: ar sniegu, ar salu, kas sākās jau novembrī, un līdz pat skolas brīvdienām pavasarī, kad ar kurpju pazolēm peļķē varēja izsist mazus, čaukstošus triecieniņus. Jā, skaista ziema. 31. decembrī vienmēr bija sniegs un bija ļoti skaisti. Dzīvojām Jūrmalā, Dzintaros, turpat netālu bija mežs, kur varēja iet ar ragaviņām vai slēpēm, tāpat jūras krasts. Bija ļoti skaisti.

Notika tā, kā jānotiek

Jūsu balsi atpazīs ļoti, ļoti, ļoti daudzi – nemainīga vērtība ir jūsu klātbūtne "Latvijas Koncertu" rīkotajos bērnu un jauniešu koncertos. Kā tas sākās? Vai Mediņskolas gados vai Mūzikas akadēmijas laikā jau sapņojāt, ka reiz kāpsiet uz skatuves un uzrunāsiet tieši šo visdīdīgāko auditoriju?

Pat nevaru vairs pateikt, vai tas bija sapnis, bet viss notika tā, kā tam jānotiek, un notika nevis Mediņskolā, bet, kā mēs toreiz teicām – kondženē [Latvijas Valsts konservatorija, šodien – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija]. Trešajā kursā mani uzaicināja strādāt Latvijas PSR Valsts filharmonijā. Izglītības programma bija ļoti, ļoti plaša, un lektoru bija daudz. Kā jau jūs sakāt – publika bija dīdīga, un

ļoti labi atceros savu pirmo pārbaudes koncertu – nezinu, kā tas būtu iespējams ar šodienas bērniem, kuri pieraduši pie citas vizualitātes, citas informācijas pasniegšanas un izklaides...

Pārbaudes koncerts, uz kuru bija atnākuši arī pāris cilvēki no Filharmonijas, lai mani vērtētu, notika krievu plūsmas skolā aiz universālveikala "Bērnu pasaule". Koncertlekcijas nosaukums bija "Izstādes gleznas", kurā piedalījās pianists, flautists, divi dejotāji un es, un

tad nu bija jācīnās, jo pirmais šoks man bija diezgan liels: bērni bija ļoti temperamentīgi, bet beigu beigās kaut kā izdevās viņus nomierināt –

viņi klausījās un skatījās, un tā tas pamazām aizgāja.

Tātad jūs šīs ugunskristības nenobaidīja. Cik īsti ilgs ir tas laika periods, kas pavadīts koncertu vadītājas ampluā? Vai arī šeit nav svinama apaļa jubileja?

Apaļais skaitlis bija 2018. gadā, jo sāku strādāt 1978. gadā. Tā bija 40 darba gadu jubileja, tā ka nu jau vēl trīs gadi jāliek klāt.

Senās mūzikas festivāls 2016. Koncerts bērniem
Senās mūzikas festivāls 2016. Koncerts bērniem

Skaitļi iespaidīgi, un, ja vēl paskaita to, cik koncertu gada laikā norit un kur tikai jūs neesat bijusi… Kas jums pašai ir vistuvākās tēmas? Kad 2004. gadā ciklā "Mākslinieka darbistabā" pie jums viesojās Inta Zēgnere un Jānis Markovs, jūs rādījāt viņiem savas mazās kartītes, uz kurām jūs visu kārtīgi izrakstāt, gatavojoties koncertiem.

Tas, kas reiz bija uz kartītēm, tagad ir galvā vai scenārijos. Protams,

modeļi mainās un būtībā pēdējās desmitgades laikā vairāk veidojam uzvedumus, nevis koncertlekcijas formu, kad vadītājs stāsta un mūziķis spēlē. Tagad tas vairāk ir literāri, teatrāli.

Tā mēs izveidojām, piemēram, programmu, kas man ļoti, ļoti patika "Bahs. Joprojām nepārspēts" ar brāļiem Petrauskiem un laikmetīgo deju, kas mūsdienu jauniešiem ļoti palīdz uztvert nopietno mūziku. Pandēmijas laikā viss ir mazlietiņ apstādināts, īpaši, kas attiecas uz skolu auditoriju. Tagad strādājam ar ģimenēm, bet gaidām, kad atkal varēsim tikties ar skolēniem, veidojot ko jaunu, skaistu un vizuālu – ar video, ar kostīmiem. Tad arī jauniešiem patīk.

Un vēl viņiem ļoti, ļoti patīk, ka mēs miksējam kopā gan absolūti klasisko mūziku, gan iesaistām populārus mūziķus. Piemēram, kad grupas "Dagamba" puiši iznāk savos stilīgajos kostīmos un spēlē, teiksim, Grīga Čellsonāti, zāle ļoti uzmanīgi klausās.

Vieglprātības mazliet pietrūkst, bet drosmes gan ne 

Kā jūs trenējāties noturēt publikas uzmanību? Vai, gatavojoties pirmajām lekcijām, priekšā nosēdinājāt rotaļu lāci vai kādu īstu, dzīvu bērnu attiecīgajā vecumā? Vai tomēr pietika tikai ar iztēli? Jo bez treniņa iziet gana lielas auditorijas priekšā vajadzīga liela drosme vai vieglprātība.

Vieglprātības man mazliet pietrūkst, bet drosmes gan ne. Varbūt pēc tā pirmā ļoti trakā gadījuma… Ļoti labi atceros, ka mums bija daudz daudzdienu izbraukumi. Tie tika sadalīti pa rajoniem.

Labi atceros braucienu uz Alūksnes rajonu, kur mums bija četri koncerti dienā, pēc kuriem palikām viesnīcā. Tāds vesels ceļojums ar vienu uzvedumu. Un atceros mazo Bejas pamatskoliņu – ceļi ziemā nebija atbilstoši ātrai braukšanai, un mēs reizēm arī kavējām.

Un ļoti labi atceros, kā tajā mazajā skoliņā visi bērni jau sēdēja zālē, kas nebija liela un bērnu arī nebija pārāk daudz – starp citu, tolaik mikrofonu vispār nebija, vajadzēja arī lielajās auditorijās runāt no visa spēka, pēc tam balsī tas bija jūtams... Un bērni gaidīja un dziedāja tautasdziesmas! Mūs vienmēr ļoti jauki sagaidīja. Protams, tas deva pozitīvu iespaidu – ka nav jau tik traki. Un tiešām, tiešām – Filharmonijas  koncertus tolaik visur nepacietīgi gaidīja, un mēs ļoti daudz braucām.

Vai jums pirmajos gados šie braucieni nebija jāapvieno vēl ar studijām Mūzikas akadēmijā?

Jā, bija gan – divus gadus. Trešais kurss, tad arī ceturtais un piektais.

Un veiksmīgi visu izdevās sabalansēt? Jo jauna tēma, jauns darbs un arī Mūzikas akadēmijas beigu eksāmeni, kas muzikologiem ir pietiekami nopietni – jāraksta  noslēguma darbs. Brīnišķīgā interneta un "Google" taču tobrīd vēl nebija.

Nebija gan, bet es ļoti labi atceros, ka pēdējā gadā rakstīju diplomdarbu "Alfrēda Kalniņa balādiskās solo dziesmas", un mans profesors Nils Grīnfelds, brīnišķīgais, gudrais, erudītais cilvēks, kurš mūs visus uzrunāja uz jūs, man teica – jums ir pašai jādzied un jāspēlē. Un tad es arī dziedāju un spēlēju... 

Uz skatuves savās lekcijās esat dziedājusi un spēlējusi?

Nē, nevaru lielīties ar dziedāšanu – varbūt pāris reižu, un arī klavieres spēlējusi neesmu, jo vienmēr mums bijuši ļoti labi pianisti. Bet citādi uz skatuves esmu dziedājusi ļoti daudz – kopā ar kādreiz pazīstamo ansambli "Nianse", kurā dziedāja arī jūsu kolēģes "Klasikā".

Senās mūzikas festivāls 2016. Koncerts bērniem
Senās mūzikas festivāls 2016. Koncerts bērniem

Kas tie par lāčiem?!

Kādi jums bija kolēģi tajos gados, kad bijāt studente un vēl mācījāties Mediņskolā? Vai arī tikpat izpalīdzīgi, viens otru atbalstoši, vai tur bija vairāk katrs par sevi? 

Kad sāku strādāt, visā Filharmonijas kolektīvā biju burtiski vēl bērns... Jo pārējie visi bija ļoti cienījami – PSRS tautas mākslinieki, LPSR mākslinieki. Viņu vidū es biju absolūti zaļš gurķis,

jo arī mani kolēģi – Biruta Dreiže, Artūrs Birnsons bija krietni par mani vecāki. Sirsnīgāks kontakts izveidojās ar tiem māksliniekiem, ar kuriem bijām vienoti konkrētajā programmā, ar ko braucām uz skolām. Nu jau ar humoru atceros kādu gadījumu… Katrā darbā ir sava specifika un, kā mēs, muzikoloģes, zinām, Mūzikas akadēmijā mums māca kaut ko ļoti sarežģītu. Nekad ar savām kursa meitenēm neaizmirstam tēmu, kuras nosaukums bija par viena akorda lomu Serova operā "Rogņeda".

Bet tad, kad sāc strādāt ar publiku, tev nav jāanalizē nedz akordi, nedz harmonijas – tur ir pavisam kas cits.

Un smieklīgais gadījums, kas man sākumā nepavisam nelikās smieklīgs, bija tāds: mans uzdevums bija vakaros pirms koncertiem apzvanīt mūziķus, lai saskaņotu programmu un uzzinātu, vai nekas nav mainījies programmā, ko viņi dziedās vai spēlēs: reizēm kāds aizstāja to, kurš nevarēja tikt vai bija kādās viesizrādēs.

Reiz programmā bija jāiekļauj viens duets.

Manis sazvanītais dziedātājs saka – jā, nu labi, tad mēs varētu nodziedāt tādu jauku duetu, tos "Lāčus". Man bija kauns prasīt, kas tie par lāčiem, jo programma bija saistīta ar Mocartu. Apmulsu un vienkārši noliku klausuli...

Pēc tam uzzināju, ka tas ir slavenais duets no Mocarta "Dona Žuana", kurš sākas ar vārdiem "La ci darem la mano", un itāļu izrunā patiesi teikuma sākums izklausās kā "lāči"... (smejas) Bet bija jauki, tiešām. Darba bija ļoti daudz.

Pārsteidzošais Mālers un Rihters ar asterēm

Teicāt, ka jūsu kolēģiem bijuši dažādi goda nosaukumi, bet arī jums pašai savulaik piešķirta Gada balva kultūrā "Trīs brāļi" nominācijā "Kultūra indivīda izaugsmei". Ar kuriem mums zināmiem kolēģiem veidojās ciešāka sadarbība?

Vairāk ar Diānu Albinu. Sākumposmā viņa bija Filharmonijas mākslinieciskā vadītāja, un mums katra programma pirms tās parādīšanas bija jānodod izskatīšanai lielai komisijai, un Diāna bija tā, kurai ļoti patika dot kādus ieteikumus vai pat literārus labojumus, kā jāveido konkrētais teikums. 

Zālē bija arī Filips Šveiņiks, leģendārais Filharmonijas direktors?

Nē, nebija gan. Man pat liekas, kad sāku strādāt, viņš vairs nebija direktors. Šveiņika laiks bija tad, kad vēl bērnībā dzīvoju Dzintaros un ar vecākiem un vecāko māsu ļoti daudz gājām uz Dzintaru koncertzāli. Tad atceros, kā viņš tur darbojās un bija pamanāms.

Kā jutāties koncertos, uz kuriem jūs vecāki veda Dzintaros? Nav jau noslēpums, ka dažkārt gados jaunākie klausītāji vienā brīdī sāk krietni garlaikoties, galvas grozās un kājas kustas, žāvas arī uznāk…

Kad vecākiem bija algas diena, mans un māsas uzdevums bija aiziet uz kasi un par rubli un divdesmit kapeikām nopirkt biļetes 12. rindā – divas pieaugušajiem un mums ar māsu – stāvvietas.

Līdz ar to, ka visi četri nebijām īpaši miesās padevušies, visi varējām iesēsties mums atvēlētajās vietās, kuras bija ļoti labas – mēs ar māsu acīmredzot vienmēr bijām pirmās, kas pirka biļetes. Tur bija izcili mākslinieki, kurus toreiz nācās redzēt. Sākumā es varbūt nevis žāvājos, bet biju saskaitījusi visas lampas... (smejas) Bet tad bija viens koncerts – un tagad es zinu, ka tā bija Mālera Trešā simfonija –, kur vienubrīd divi trompetisti izgāja no orķestra un uzkāpa kāpu daļā, lai panāktu atbalss efektu. Tad man tiešām likās, ka tas ir kaut kas! Ļoti skaisti un interesanti! Nākamais koncerts, kuru, starp citu, aprakstīju, stājoties konservatorijā, bija Svjatoslava Rihtera koncerts Dzintaros. Tas bija ļoti skaists vakars, un viņam sagribējās aiziet līdz pludmalei paskatīties saulrietu. Šveiņiks, protams, tik dižam māksliniekam nespēja atteikt, un viņš tur uzkavējās, kamēr visa publika sēdēja un gaidīja. Kāds iznāca un pateica, ka mazliet jāpagaida. 

Un tad Rihters uznāca uz skatuves, klausītāji viņam uzreiz metās klāt ar ziedu klēpjiem, viņš paņēma baltas asteres un nolika uz melnajām klavierēm. Tas tiešām bija mirklis, kas palicis atmiņā uz visu mūžu.

Vai tikpat spilgtā atmiņā jums ir arī kāds īpaši izcils jūsu veidotais koncerts – mākslinieku, kopējās noskaņas vai zālē valdošās atmosfēras dēļ? Jo no malas šķiet – ja izdodas aizkustināt to auditoriju, kas bieži vien uz šiem skolu jaunatnei domātajiem koncertiem iet piespiedu kārtā, tas ir augstākais jebkura lektora sasniegums.

Diez vai gribētu nosaukt vienu. Protams, nekādā ziņā ar to negribu teikt, ka visas programmas ir tādas, par kurām saku – zeme, atveries, bet bijis daudz tāda, kas tiešām dod gandarījumu. Piemēram, grūta ir patriotiskā tēma. Bet mums bija tāds uzvedums "Ceļš" ar kori "Sōla" ar diriģentu Kasparu Ādamsonu, ar Martu Kristiānu Kalniņu, ar dejotājiem, kur mēs it kā gājām cauri visiem vēstures laika griežiem. Tas bija emocionāli, un bērniem ļoti patika. 

365 saulainas dienas

Pieredzes bagāti mūziķi nereti raksta memuārus vai dažāda veida ieteikumus jaunajiem mūziķiem. Jūsu bagātīga skatuves pieredze dažāda veida programmās un dažādās auditorijās ir kaut kas tik ļoti īpašs, ka jūs varētu šajā amatā lieliski ievadīt un par meistaru padarīt kādu šobrīd pavisam jauniņu kolēģi.

Protams, ir lietas, kas ir jāzina un jāiemācās. Pirmkārt jau tu publikai izstāsti vienu mazu daļiņu – tā ir aisberga redzamā daļa, bet tev pašam ir jāzina daudz, daudz, daudz vairāk. Protams, nevienu vairs neinteresē, kurā gadā kāds dzimis vai cik simfoniju sacerējis. Svarīga ir spēja savākt informāciju tik daudz, lai atrastu to, kas publiku varētu uzrunāt.

Kādreiz tā ir laimes spēle, bet – ja septiņpadsmitgadīgs pianists spēlē septiņpadsmitgadīga komponista uzrakstīto klavierkoncertu, tas var jauniešus ieinteresēt. Svarīgs arī vizuālais materiāls.

Sadarbojamies ar labiem videomāksliniekiem. Vēl tagad atceros lielisko uzvedumu "Sūnu ciema zēni" ar Valta Pūces mūziku, kam Roberts Rubīns izveidoja izcilu videomākslu uz ekrāna. Ir jādomā par to. Bet vispirms jau mums vajadzīga koncertzāle – es vienkārši nevaru nomierināties, ka tik ilgi tas tiek runāts un analizēts! Ja nebūtu pandēmijas, mēs būtu sprukās, jo mums tā nabaga VEF Kultūras pils lielā zāle ir uz tādu izķeršanu... Bet par jaunajiem koncerta vadītājiem – es pat viņus vairs negribētu saukt par lektoriem, jo lektors vairāk vai mazāk asociējas ar mana darba sākumposmu, kad tiešām tā bija lekcija. Tagad tas ir uzvedums.

Vai savulaik, bet varbūt arī tagad pēc jūsu vadītajiem koncertiem bērni, jaunieši raksta paldies vārdus, kartītes?

Jā, man joprojām darbā ir divas atvilktnes, kas pilnas ar bērnu zīmējumiem. 

Mums visiem sācies jauns gads – jums arī jauns dzīves gads. Ko sagaidāt no turpmākajām gada dienām?

365 skaistas dienas, saulainas tiešā un pārnestā nozīmē. Ar prieku. Ar darbu. Ar atpūtu. Ar pastaigām. Ar puķēm. Ar ceļojumiem.

Un tam visam līdzās, protams, jaunus plānus un jaunas idejas par topošajām koncertprogrammām. 

Mēs ļoti ceram, ka varēsim parādīt tās programmas, kuras ir iecerētas un dažas jau arī pilnīgi gatavas – tikai jāparāda. Jātiek galā ar šo pārbaudījumu, kas mums tagad visiem uzlikts, un jācer, ka atkal būs daudz skaistu koncertu.

Novēlam, lai līdztekus visiem daudzajiem darbiem jums izdodas arī atpūsties!

Paldies! Un gribu vēl piemetināt, ka "Klasika" ir tā, kas arī man sniedz prieku dzīvē. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti