Kultūrdeva

Kultūrdevas eksperte Kultūras ziņu producente Andra Ceriņa iesaka savus mīļākos seriālus

Kultūrdeva

Māras Ķimeles mūžs teātrim: «Darbs un māksla palīdz izdzīvot»

Kārlis Kazāks: bez drāmas un ar urdošu sajūtu pakrūtē radīt

Sadzirdam mazākumtautību balsis. Saruna ar mūziķi Kārli Kazāku

Ukraiņi, romi, gruzīni – ar šīm tautībām mūziķis un dziesminieks Kārlis Kazāks sarunājas raidījuma “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku” jaunajā sezonā, kas nupat aizsākusies. Kārlis Kazāks nesen arī kļuvis par autortiesību aģentūras AKKA/LAA padomes prezidentu.

Henrieta Verhoustinska: Tu esi ieklausījies mazākumtautību balsīs raidījumā “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”. Raidījums šogad pieskāries ukraiņu, romu, gruzīnu, ebreju, poļu un līvu kultūrām. Kā tika izvēlētas tieši šīs tautības?

Kārlis Kazāks: Pati ideja piedzima manī, domājot par to, ka es gribu par to parunāt, pirmkārt, jau ar sevi. Ko tas man nozīmē, kā es varu atbildēt uz daudziem jautājumiem saistībā ar dažādām tautībām Latvijā. Un konkrētās tautības atnāca vienkārši spontāni, domājot par to, ar ko varētu parunāties, jo man plānā bija arī pakistānieši, bet tad mēs sapratām, ka svarīgāk droši vien sākumā ir runāt par tautībām, kas jau ilgākā laikā ir mūs veidojušas.

Nevarēja nepamanīt, ka tur nav krievu, kāpēc tā?

Mēs sapratām, ka vienā raidījumā krievu stāsts nav izstāstāms, jo tur prasās pēc atsevišķa stāsta par vecticībniekiem, par cilvēkiem, kas šeit nonāk jau sen pirms tā, ko mēs saucam par “krievu” visbiežāk sarunu valodā.

Es nevarēju uzņemties tādu lomu, ko tagad mēs 25 minūtēs varam pastāstīt par krieviem Latvijā, tas būtu pārāk daudz prasīts.

Tie būtu vairāki raidījumi.

Ukraiņu raidījums jau bijis gaisā, un viena no lietām, kas mani tur aizķēra, bija ukraiņu meitenes Diānas stāsts par vecmāmiņu, kas nerunāja latviski, un arī tev nācās šajā raidījumā saskarties ar cilvēkiem, kas nevarēja runāt latviski, vecākās paaudzes cilvēkiem. Par to, ka viņa ir saņēmusi apvainojumus no pūlī blakus stāvošās latviešu kundzes, ka viņa ir “okupante, cūka” vai kaut ko tamlīdzīgu. Kas ir tie lielākie aizspriedumi, par kuriem ar tevi ir dalījušies cilvēki tavā raidījumā?

Tie ir tie paši aizspriedumi, kas ir manī, kas ir 90. un 80. gados augušam jelgavniekam, ka es savā sarunu valodā tautību mierīgi lietoju kā lamu vārdu, un, protams, ka šie stereotipi, aizspriedumi – viņi ir manī. Diāna stāstīja ļoti precīzi, jo tie kārtējo reizi nodemonstrē virspusi tam visam. Domāju, kā tas bija Jelgavā, šie rūpnīcu dzīvojamie masīvi… Man ne prātā nebija, ka Jelgavā ir lielākā ukraiņu kopiena Latvijā. Es nedalīju, es nepaskatījos dziļāk. Es paņēmu tajā virsslānī, un es pieļauju, ka Jelgavā tajā laikā attīstījās latviešu pusē tāds nacionālisms augstā šī vārda izpratnē. Nerunājot par patriotismu, bet gan par nacionālismu, un es esmu šī laika produkts. Un man pašam šie raidījumi, protams, uzdod šos iekšējos jautājumus – kā es skatos uz ukraiņiem Latvijā, vai es redzu, ka mēs varam viens otram kaut ko iedot, viens no otra mācīties.

No kreisās: Kārlis Kazāks, Henrieta Verhoustinska

Tavs iekšējais nacionālists nepiecirta kāju tajā brīdī, kad ukraiņu kungs, kurš izveidoja “Kolotilovkas” kičīgo muzeju, nerunāja latviski?

Protams, ka brīžiem tas ir jocīgi. Es jau saņēmu pirmos pārmetumus par Irinu, kas raidījumā nerunā latviski. Jāsaka godīgi, ka Irina sākumā runāja latviski, bet mēs jutām, cik Irinai tas prasa, ka viņa nevar izteikties brīvi, viņa nevar atbrīvoties, viņa nevar pastāstīt tā, kā viņa to var izdarīt savā ikdienā daudz vairāk lietotajā valodā.

Tas bija arī mans lēmums teikt, ka mēs ļaujam cilvēkam runāt tā, kā viņam ir ērtāk, jo es gribu dzirdēt, ko viņa saka, nevis dzirdēt, ka viņa spēj runāt latviski.

Tu saskaries ar daudziem mazākumtautību pārstāvjiem, dažādu tautību. Vai viņos ir kaut kas pielipis no latviešu kultūras, no latviešu temperamenta, no latviešu mentalitātes? Vai viņi ir pilnībā saglabājuši savu patību, dzīvojot šeit?

Es domāju, ka noteikti ir pielipis. Par ukraiņiem runājot – tā, protams, ir viena no jaunākajām tādām plašām minoritātēm Latvijā. Mums taču ir poļi, kas ir gadsimtu gadsimtos, mums ir romi, kas ir gadsimtu gadsimtos šeit, un es domāju, ka varbūt mums to ir grūtāk ieraudzīt, bet pašiem Latvijas poļiem aizbraucot uz Poliju, viņi ļoti labi jūt, ka viņi ir citādāki. Mēs zinām šo stāstu par Latvijas krieviem, kas aizbrauc uz Maskavu un saprot, ka viņi ir citādāki.

Un prasa baltu kafiju, un Maskavā oficianti brīnās, kas tā tāda?

Tieši tā, kaut vai no tādiem ikdienas sīkumiem, līdz ar vārdiem valodā, protams, un visu pārējo.

Tas, ko visi kā viens ir uzsvēruši, ka latviešu atturīgumu mācās un ka tas lieti noder.

Runājot par citādību, tu vispār esi domājis par to, kāds Latvijā ir statuss attiecībā pret citādo, piemēram, arī sakarā ar diskusiju attiecībā pret dzīvesbiedru likumu?

Mēs esam ļoti dažādi šobrīd. Cerēt, ka mums būs sabiedrībā vienots viedoklis par šiem patiesībā sarežģītajiem jautājumiem – nu, nē. Un vēl pie tam ņemot vērā, ka šis ir tas laikmets, kurā ir ārkārtīgi viegli paraustīt deķi vienkārši paraustīšanas pēc, piemēram, sociālajos tīklos kāds prasmīgs runātājs rada kaut ko, kam pēkšņi atklājas liels skaits sekotāju. Mums šķiet, ka, iespējams, tā ir nozīmīga sabiedrības daļa, mēs nezinām. Mēs taču nezinām, vai tā tiešām ir nozīmīga sabiedrības daļa, vai tas ir kāda margināls skats uz kaut kādām lietām, un mums nav šādu instrumentu šobrīd sajust sabiedrības kaut kādas kopējās lietas.

Mēs esam ļoti sašķelti.

Sašķelti, un to ir ļoti viegli izmantot. Un tas, protams, sarežģī vienoties. Lai mēs spētu vienoties par lietām, lai mēs spētu vienoties par jautājumiem, kas svarīgi daļai no mums, īpaši tiem, kas ir auguši padomju laikā pilnīgi ar citu ideoloģisko bāzi. Mēs nevaram gribēt, ka šie cilvēki pēkšņi skatās uz dzīvi tā, kā skatās rietumeiropietis, un es nedomāju arī, ka mums to vajadzētu panākt.

Mums jau nav jālauž sava sabiedrība, bet mums ir jāsarunājas.

Un tad, kad mēs sarunājamies, mēs tomēr, un it īpaši aci pret aci sarunājoties, mēs spējam atrast kompromisus, mēs spējam vienoties, kurā brīdī mēs viens otru abižojam, kurā brīdī mēs viens otram darām pāri. Un tas, ko mēs redzam sociālajos tīklos, – tur šīs robežas nav.

Tava mierīgā pārliecība mani ļoti uzrunā. Kārli, tev pēdējā laikā dzīvē ir tāda aktualitāte, ka tu esi kļuvis par mūsu lielākās autortiesību aģentūras AKKA/LAA padomes prezidentu, ko tas nozīmē, kas tev īsti jādara?

Tas nozīmē, ka, pirmkārt, jāpaskaidro, ka autortiesību aģentūra AKKA/LAA ir pašu autoru organizācija. Tā tas tiešām arī ir, un paši autori nosaka tās pārvaldījumu, nosaka tās darbību, protams, pakļaujoties autortiesību likumam. AKKA/LAA prezidents ir vēlēta persona kā galvenais autoru pārstāvis. Gan pret pašu organizāciju AKKA/LAA, gan pret sabiedrību kopumā. Ja ir kāds jautājums runājams autora vārdā, tad man ir jābūt nomodā.

No kreisās: Kārlis Kazāks, Henrieta Verhoustinska

Respektīvi, ilggadējā izpilddirektore Inese Paklone nevar pieņemt kaut kādus autortiesību ziņā nozīmīgus lēmumus, ar tevi nekonsultējoties.

Ir arī daži lēmumi, kurus var pieņemt tikai ar pilnsapulces akceptu. Izpilddirektores funkcijas ir statūtos atrunātas, un es varu apgalvot, ka bez padomes akcepta tādi lieli finansiāli ietekmīgi lēmumi nevar tikt pieņemti.

Kas šobrīd ir aktuālākais autortiesību jomā, no patērētāju viedokļa skatoties, jo mēs visi saskaramies ar to, ka mums aizvien biežāk ir jārēķinās ar mūsu ikdienā izmantojamās, piemēram, mūzikas, vizuālās mākslas radītāju autortiesībām.

Tas ir tāds jautājums, par kuru patiesībā ir pat bīstami runāt, jo, ja tu sāc… Autortiesību organizācija strādā autoru interesēs. Tas ir jāsaprot sabiedrībai.

Nevis mākslas darbu baudītāju interesēs.

Tieši tā, un arī ne kafejnīcu, viesnīcu, veikalu vai pat koncertu organizatoru interesēs. Nē, tās ir autoru intereses, kurās autori aizstāv savus darbus, lai tie netiktu izmantoti bez atļaujas un lai, ja kāds pelna naudu ar tavu darbu vai iegūst kaut kādu labumu, lai par to kaut ko saņem arī šī darba autors. Es domāju, ka jautājums, kasir aktuālākais, nav atbildams, jo aktuāls ir pilnīgi viss un visu laiku. Es zinu, ka autoriem pašiem tik tikko ir aktuālas izmaiņas nodokļu regulējumos. Sabiedrībai šķiet, ka tas sabiedrību neskar, bet tas droši vien skar sabiedrību, jo, visticamāk, ja mēs autoriem uzliekam kaut kādus papildu nodokļus, tad nebūs jau tā, ka kāds cits cietīs.

Cietīs patērētājs, kurš saņems vienkārši dārgāku produktu.

Būs dārgāk jāmaksā par biļetēm, par albumiem.

Visticamāk. Mēs jau visi saprotam, ka, ja mēs kaut kam pieliekam klāt nodokli, tad kaut kur tā nauda ir jāiegūst, un visbiežāk tas ir gala patērētājs.

Vai AKKA/LAA var ietekmēt kaut kādus lēmumus šajā jomā, vai arī cenšas to darīt?

Man sanāca nonākt amatā brīdī, kad ir ļoti aktīvi jāiesaistās arī valsts politikas veidošanā, ļoti daudz strādājam ar Kultūras ministriju, kur – patiesībā cepuri nost! – cilvēki tur strādā deviņos vakarā, sēž “Zoom” sapulcēs un mēģina risināt lietas, kas ir kultūras nozares industrijas vārdā. Mēs redzējām paviršības likumdošanā, kur paviršības dēļ bija atņemti kaut kādi atvieglojumi autoriem no autoratlīdzību regulējumiem. To izdevās sakārtot, kaut gan atkal šis jautājums būs gaisā, jo ir atkal citas institūcijas kā Valsts ieņēmumu dienests, kuri saka, ka mēs to tā nesaprotam, mēs to likumu saprotam citādāk, un atkal ir jāiet tikties, jāiet runāt, jāiet ir stāstīt autoru viedoklis. Darba pilnas rokas.

Tev taču atliek laika mūzikai?

Kārlis Kazāks: Jā. Es gan esmu īpatnējs mūziķis – es diezgan labi varu iztikt bez koncertiem, es ļoti labi varu iztikt bez ierakstiem, bet es nevaru iztikt bez dziesmu radīšanas. Kamēr es to varu, es jūtos diezgan labi. Es arī pirmo pandēmiju pārdzīvoju salīdzinoši labi. Es vienkārši baudīju dziesmu radīšanas procesu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt