"Uzaugu ar 60. un 70. gadu rokmūziku, un man nebija nekādas saiknes ar tradicionālo mūziku vai folkmūziku. Tas nāca vēlāk, visdrīzāk, kā protests pret to, kas 70. gados kļuva par t.s. “mīksto” roku (arena jeb stadium rock)," atklāj Hannekens un atzīstas:
"Man tas bija par daudz un par skaļu, un, atklāti sakot, es nekad neesmu bijis smagā roka fans.
Vairāk sliecos uz kaut ko akustisku - "Crosby Stills", "Nash & Young". Tā nu es "nogriezu mūziku klusāk" un nonācu pie folkmūzikas. Bet ir viena 60. gadu rokgrupa, kura man vēl joprojām patīk, un tā ir "The Grateful Dead". Viņu basists reiz teica - lai radītu mūziku, vajag divus cilvēkus: to, kurš spēlē, un to, kurš klausās. Es izvēlējos būt tas otrais."
Hannekens atgādina, ka Rūdolštates festivāls aizsākās 1991. gadā pēc tā sauktās Vācijas atkalapvienošanās. Saknes tam meklējamas Vācijas Demokrātiskās republikas (VDR) deju festivālā.
"Rūdolštates pilsētas dome vēlējās turpināt rīkot kādu festivālu - varbūt ne tieši pēc vecajām tradīcijām, kas bija diezgan padomiskas. 80. gados visai bieži apciemoju savus paziņas folkmūziķus Austrumvācijā, īpaši Leipcigā.
Jūs jau zināt, ka mēs varējām apciemot viņus, bet viņi mūs ne, tā bija kā vienvirziena iela. Šo ielu centos noiet vismaz divreiz gadā, un tādēļ labi viņus pazinu.
Bija ideja, ka mēs varētu iesniegt konceptu jaunam festivālam tepat Rūdolštatē, un teicu, ka labprāt būtu šī projekta dalībnieks. Beigu beigās pilsētas dome izlēma par labu mūsu konceptam, un tas nozīmēja, ka man pēkšņi katru mēnesi bija jābrauc no Bonnas, kur tobrīd dzīvoju, uz pilnīgi nepazīstamu pilsētu. Bija jāiepazīst pilnīgi jauna vieta, jo iepriekš no VDR zināju gandrīz vai tikai Leipcigu.
Mēs nevienā brīdī nesekojām kādai formulai, un tas, kā mēs to darām šeit, nederētu kā plāns kādam citam festivālam kaut kur citur.
Tas darbojas šeit, pateicoties arī faktam, ka pēc Vācijas atkalapvienošanas mediji bija ļoti ieinteresēti tajā, kas notiek Austrumos. Šī interese šobrīd jau ir vairāk vai mazāk zudusi, bet festivāls toreiz bija viens liels kultūras pasākums, kas notika Austrumvācijā, tāpēc ap to pastāvēja tāda kā nedaudz mistiska aura, kas ieintriģēja.
Mēs visu laiku strādājam ar domu, ka mums vajag vislabāko, un man liekas, tāpēc cilvēki turpina katru gadu nākt uz festivālu.
Mums nav jāreklamējas ar lielu mūziķu vārdiem uz mūsu plakātiem. Pirms trim gadiem ierobežojām biļešu skaitu, vairs nepārdodam vienas dienas biļetes - tikai nedēļas nogales biļetes visām četrām dienām un limitējam biļešu skaitu līdz 25 tūkstošiem, jo vairāk apmeklētāju Rūdolštate nevar uzņemt," stāsta Hannekens.
Hannekens arī neslēpj gandarījumu, ka
aptuveni mēnesi pirms festivāla sākuma biļetes ir izpārdotas.
Visbeidzot, sarunā ar Gitu Lanceri festivāla mākslinieciskais vadītājs neslēpj prieku par sadarbību ar Latviju: "Gan es, gan mana komanda, gan Rūdolštates pilsētas vadība būtu ļoti priecīgi uzņemt jūs nākamgad atkal, kā arī
būtu laimīgi, ja jūs atvestu līdzi kādu latviešu mūziķi vai grupu, kas pārstāvētu Latviju "Eurofolk" festivālā Rūdolštates festivāla ietvaros!"
