Latvijas Simtgades simfoniskais orķestris izveidots par godu valsts lielajai jubilejai. Tas ir projekts, kurš būtu jāturpina arī nākamos 100 gadus, uzskata koncerta galvenais diriģents Ainārs Rubiķis. Viņaprāt, tas jāizveido par konstantu vienību, jo jau šobrīd redzams liels entuziasms gan no orķestra dalībnieku, gan koncerta rīkotāju puses: “Reizēm ir apskaužama bērnu enerģija nepagurt”, pauž Rubiķis.
Lai spēlētu Simtgades orķestrī, jauniešiem februārī bija jāiziet nopietna atlase divu dienu garumā. Kopā ar tādiem Latvijā pazīstamiem pedagogiem kā Kaspars Ādamsons, Anete Toča, Eva Bindare un citiem tika analizēti sniegumi katrā no instrumentu grupām. Pirmā diena tika veltīta visiem pūšamajiem instrumentiem. Otrajā dienā savukārt notika stīgu un sitaminstrumentu noklausīšanās.
Šobrīd Latvijā valda liela pacilātība, norāda diriģents. Ir lielas diskusijas par Dziesmu svētkiem. Tie palīdzējuši radīt Latvijas atmodas gados tik ciešo kopības un vienotības sajūtu, prieku par savu zemi. Taču netiek runāts par aisberga neredzamo pusi – mūziķu trūkumu orķestros un mūzikas pedagogu atalgojumu.
Kā norāda Rubiķis, Latvijas mūzikas pedagogu darbs ir ļoti slikti atalgots. Par darbu, piemēram, uz Dziesmu svētkiem tiek pasniegti apgalvojumi un goda raksti, bet ar to nepietiek: “Visiem liekas – Dziesmu svētki ir, visi dzied, ir taču forši! Bet tas ir milzīgs darbs, un kāds ir atalgojums?” Dziesmu svētki visiem ir vajadzīgi, un tam veltīti lieli līdzekļi. Diemžēl – pārāk vēlu, uzskata Rubiķis.
Tomēr, neskatoties uz to, Latvijas pedagogiem joprojām ir neizmērojams entuziasms strādāt ar kolektīviem. Uz to arī galvenokārt balstās kolektīvu attīstība.
Par savu iedvesmas avotu Ainārs Rubiķis sauc diriģentu Jāni Erenštreitu, kurš savulaik ieteicis paklausīties operas. Taču ar iedvesmu vien nepietiek: “Lai sasniegtu sapni, ir jāstrādā,” uzsver diriģents.
