Kā uztvērāt ideju, ka par jums tiks veidota filma?
Mani tas ļoti pārsteidza. Nekad nebiju domājis, ka par mani uzņems filmu. No otras puses, es to uztvēru mierīgi. Iedevu Andrejam arhīva ierakstus un fotogrāfijas. Procesā neiejaucos, ieraudzīju tikai gatavu rezultātu, un tas mani apmierināja. Mans personīgais stāsts ir tikai kā iemels pastāstīt par pagrīdes mūziku, par šo Padomju Savienības kultūras andergraundu 60.,70., 80.gados. Es tur esmu vairāk kā iemesls, nevis galvenais filmas varonis. Un man tas ļoti patīk.
Kā jūs skaidrojat, kā PSRS dzelzs priekškara laikā cilvēkiem radās vēlme pēc mūzikas, kas bija tik populāra Anglijā, Amerikā?
Padomju Savienība nebija gluži kā Ziemeļkoreja. Informācija, lai arī neliela, tomēr caur radio, televīziju, kā arī ar jūrnieku kontrabandas ceļā ievestajām platēm sasniedza dzirdīgas ausis. Jaunieši saindējās ar šo mūziku. Tas bija līdzīgi epidēmijai. Visi vēlējās rokmūziku! Sākumā šāda mūzika eksistēja tikai kā “importa” prece, bet vēlāk parādījās arī mūziķi Krievijā, Latvijā un daudzviet citur, kuri paši spēlēja šāda stila mūziku. Pakāpeniski tā kļuva arvien interesantāka, kvalitatīvāka, un tā radās šis fenomens, kas augstāko punktu sasniedza 80. gados.
Kā šie mūziķi jūtas radoši pašreizējā mūzikas tirgus apstākļos?
Es nedomāju, ka viņiem eksistē kāda viena, vienojoša sajūta. Domāju, ka vienīgais, kas viņus visus vieno, ir tas, ka mūziķi saprot – viņu labākie gadi ir pagājuši. Viņi bija jauni, populāri, viņi bija topā, bet šie laiki nekad neatgriezīsies. Es pazīstu mūziķus, kuriem mūsdienās tiešām ir ļoti skumji. Viņi jūt, ka nav pieprasīti, jūt, ka viņu slavas laiks ir pagājis. Viņi nesaprot un nemīl mūsdienu mūziku un jaunatni. Man ir žēl tādu cilvēku. Bet galu galā – tā ir viņu izvēle. Tai pašā laikā, nezinu, kā ir Latvijā, bet Krievijā ir pietiekami daudz manu vienaudžu, tādi mani seni draugi kā Andrejs Makarevičs, Boriss Grebenščikovs, Jurijs Ševčuks – šo sarakstu var turpināt…
Viņi nejūtas slikti. Viņi joprojām daudz strādā, raksta brīnišķīgas dziesmas, ieraksta lieliskus albumus. Es jūtu, ka viņiem ir iedvesma un dusmas. Es domāju, dzīvojot mūsdienu Krievijā, neizjust dusmas par valdošo netaisnību normālam cilvēkam nav iespējams. Ir jājūt, ka nekas nav kārtībā un kaut kas ir valstī jāmaina. Un esmu tikai priecīgs, ka cilvēki, kuriem tāpat kā man ir pāri 60, joprojām ir “ierindā”.
Vai viņi joprojām bauda popularitāti?
Viss arī nav tik vienkārši. Ir bijuši incidenti koncertos, ir aizliegumi un viss mūsu “protesta roks” – jūs nekad to neredzēsiet Krievijas televīzijā. Nekad! Radio arī ir diezgan mazas iespējas. Eksistē tikai pāris radiostacijas, kas specializējas krievu rokmūzikā. Daudzi uzskata mūs par tautas ienaidniekiem, “piekto kolonnu” un nodevējiem.
Kā jūs uzskatāt – vai mūziķiem un skatuves māksliniekiem ir tiesības profesijā ielaist politiku?
Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no paša mūziķa. Tā ir viņa personīga izvēle. Es pazīstu lieliskus mūziķus un dzejniekus, rakstniekus, kuri ir patiesi apolitiski. Viņi vēlas rakstīt par mīlestību, nāvi un mūžību. Viņus neinteresē, ko raksta avīzēs. Es uzskatu, ka viņiem ir taisnība, ja viņi ir patiesi savās domās. Tajā pašā laikā ir citi, kas izrāda sociālu un politisku aktivitāti.
Ja viņi to nedara karjeras vārdā, bet no sirds, arī viņu pusē ir taisnība. Ja runājam par gadījumiem “kurš maksā, tam strādājam”, tad tas nav īsti godīgi. Ja tu strādā kādam, kuru tu iekšēji uzskati par zagli un nelieti, bet viņa partija apmaksā kādu pasākumu, tad, aizspiedis degunu un ar dziļu ieelpu, tu strādā, domājot tikai par atalgojumu. Es uzskatu, ka tas ir īsta mākslinieka pašcieņas necienīgi. Šādiem cilvēkiem nav iemesla sevi cienīt.
Pie mums, Latvijā, dažiem mūziķiem, kuri uzstājas Krievijā, arī tiek izteikti pārmetumi…
Jā, es zinu, ka Latvijā notiek šāda diskusija. Es uzskatu, ka šis stāsts nav tik vienkāršs. Ir jānovelk robeža, jo ir atšķirīgas Krievijas. Ir Putina Krievija, un ir īstas krievu tautas un normālas jaunatnes Krievija. Tāpēc, no vienas puses, ja kāds latviešu aktieris piekrīt filmēties Krievijas kinofilmā, tad ir atšķirība, vai viņš filmējas pie režisora Andreja Zvjaginceva, vai kādā “patriotiskā bojevikā”, kur galvenie varoņi ir varonīgie krievu armijnieki vai VDK. Tādās filmās, es uzskatu, pat godīgiem Krievijas aktieriem nevajadzētu filmēties. Nerunājot nemaz par Latvijas aktieriem.
Tas pats attiecas uz mūziķiem. Ja mākslinieks uzstājas kādā Kremļa organizētā koncertā lieliem priekšniekiem, tad tas ir atšķirīgs gadījums. Tā ir tikai un vienīgi tīra “haltūra”. Tā ir nauda. Bet, ja “Prāta vētra” spēlē kādā rokfestivālā vai nelielā rokklubā feiniem, godīgiem puišiem, kuri vienkārši mīl Latvijas grupu, es uzskatu, ka tas nav nekas slikts un peļams.
