Rīkot festivālu ir tāpat, kā braukt ar velosipēdu – neko jaunu neizgudrosi

No festivāla līdz festivālam – līdzko beidzas viens, jau rudenī sākas nākamā cīņa par māksliniekiem. Par stabilitāti nevar būt runas, un organizatori atklāj, kā transformē idejas jaunā veidolā un ko darīt, ja vienlaikus uzstājas vairākas grupas, kas tīk.

Soli tuvāk festivālam

Prom no pilsētas burzmas, tuvāk ūdeņiem un dabai, kur diena šķietami rit daudz nesteidzīgāk. Pēdējos gados ne tikai Eiropā, bet arī mūsmājās saradies tik daudz mūzikas pasākumu, tomēr “Baldones Waterfest” pārstāvis Rinalds Rozenbergs uzskata, ka rīkot festivālu ir tāpat, kā braukt ar velosipēdu – no jauna neko īsti neizgudrosi. “Mēs katrs skatāmies uz lietām, ko citi ir veikuši, kas liekas interesanti apmeklētājiem no loģistikas vai iekārtojuma aspekta, un ko varētu iekļaut arī savā programmā,” piebilst festivāla “Summer Sound” organizētājs Uldis Pabērzis.

Skaidrs, ka rīkošana ir tā pati uzņēmējdarbība, attiecīgi tāpat kā dzīvesvietai, arī festivāla norises vietai ir nozīme, vadoties ne tikai pēc infrastruktūras, bet arī nodrošinot savu iekšējo sajūtu.

Šobrīd gan vēl tiek strādāts pie tehniskiem risinājumiem, bet festivāli nenotiek pirmo gadu, un tādas pamatlietas kā teritorijas plānošana un iekārtošana, strādāšana ar sadarbības partneriem, grupu satura veidošana nav svešas. Un, kamēr organizatoru komandas domā par paralēlām aktivitātēm trīs dienu garumā, tikmēr mūzikas festivāls “Laba daba” iemūžinās ģipsī krūšu daili ikgadējā darbnīcā “Pie dabas krūts”.  

“Mēs jau esam pavisam tuvu festivālam – principā visi galvenie darbi ir jau padarīti, atliek vien tikai kaut kādas nianses pieslīpēt,” atklāj organizatoru pārstāve Gundega Turnele. No šī aspekta Baldones bezrūpības un romantikas festivālam ir pluss – daudzas lietas jau tur ir ikdienā, arī īpaši aso izjūtu cienītājiem domātais “waterjump” jeb trīsstāvu mājas augstuma slidkalniņam līdzīgā konstrukcija. “Vienīgi mēs nevaram tur atļauties katru vakaru  saundčekus pilnā skaļumā taisīt, jo netālu ir apdzīvota vieta. Pietiks ar trim dienām iedzīvotājus traucēt,” smejas Rozenbergs.

Netaisi to, kas tikai tev šķiet populārs

Uz paša gaumi mākslinieku izvēlē paļauties nevar. “Noteicošais mūziķu izvēlē ir to aktualitāte šobrīd – pieprasījums. Tiek caurskatīts, cik daudz viņi strādā ar sevi, vai attīstās. Protams, ir arī izpildītāji, kas paši piesakās, un tādu ir vairāk, nekā festivāla kapacitāte var uzņemt. Svarīgākais jau ir tas, kuri mākslinieki uzrunā tādu publiku, kas nekad nav bijusi uz festivālu,” skaidro Turnele. Tomēr nav izslēgti gadījumi, kad vienlaikus uzstājas vairāki skatītāju favorīti un ir jāizdara izvēle. “Var pusīti noklausīties no vienas grupas un aizskriet arī uz otru,” smejas Pabērzis, “bet es domāju, ka katrs var salikt sev programmu – to grupu ir tik daudz, un mēs arī plānojām, lai koncerti nepārklātos un ietu pamīšus”.

Pati mūzikas industrija būtiski mainās, un galvenais veids, kā mūziķi var pelnīt naudu, ir koncertējot. Festivāli cīnās par māksliniekiem, kas pie viņiem varētu uzstāties, līdz ar to tas ir arī spiediens uz honorāru apjomu. Saziņa ir elektroniska, un vienmēr ir jābūt gatavībā laikus reaģēt, īpaši, kad mūziķi sāk plānot savu koncertturneju grafiku. Pretējā gadījumā tas sadārdzina izmaksas, paaugstinot biļešu cenas un padarot festivālu grūti pieejamu plašām iedzīvotāju masām. Taču problēmas sagādā arī Latvijas atrašanās vieta – mākslinieki parasti brauc līdz Vācijai, Polijai, bet tālāk ne. “Tāpēc, lai sarunātu, ir nepieciešams ne tikai azarts un nekaunība, bet arī uzbāzīgi e-pasti un mierināšana, ka šeit nav Krievija. Savukārt paziņas ārzemēs var palīdzēt ar organizēšanu, ieteikt tevi – tad arī mākslinieks vairāk uzticas tev,” atklāj “Baldones Waterfest” līdzorganizētājs Kaspars Ozoliņš.

No ēdiena līdz atkritumiem

Līdz ar izpriecām festivāla burzmā neizbēgama ir arī ēšana un – atkritumi. Milzīgas kaudzes no vienreiz lietojamiem plastmasas šķīvjiem, glāzēm un citiem galda piederumiem. Eiropas Komisija maija beigās nāca klajā ar priekšlikumu aizliegt tos, un, kā skaidro Gundega Turnele, visiem ēdinātājiem ir izvirzīts noteikums, lai viņi izvēlas, cik vien iespējams, videi maksimāli draudzīgus traukus – no papīra vai koka.

Savukārt baldonieši tam ir atraduši citu pieeju. “Mēs kā festivāls neierobežojam tirgotājus, nosakot, kādus traukus piedāvāt, taču mums vairāk ir fingerfūds – kebabi, burgeri. Principā tas ir tas, ko tu turi rokās, un tev nevajag šķīvi,” stāsta Rozenbergs. Vienīgi uz alus glāzēm tas nav attiecināms – nav rasts risinājums. Augstākais mērķis, uz ko organizatori varētu tiekties – festivāla apmeklētāji paši sašķiro visus atkritumus.

Arvien biežāk sastopami apmeklētāji, kas ierodas ne tikai ar savu ēdienu, bet arī traukiem. “Tomēr skaidrs, ka ne visi festivāli notiek nekurienes vidū”, saka Pabērzis, “piemēram, “Summer Sound” cilvēki var justies komfortabli, izmantojot gan to, kas tiek nodrošināts festivāla plašajā klāstā, gan to, kas aiz tā robežām.”  Protams, kaut kādas nelielas nianses pamainās – šogad “Laba daba” svin desmit gadu jubileju, un arī ēdināšanas zonā sadarbībā ar “OscarsFish” būs gaidāma zivju produkcija taisnā ceļā no Islandes. Organizatori cenšas pārklāt visu lauku – padomāt ne tikai par uzkodām, bet arī par tradicionālajiem ēdieniem, neatkarīgi no tā, vai tās ir zivju riktes vai “Mesty Gourmet” kebabs, kuru var nobaudīt tikai izbraukumos. Gundega Turnele atklāj, ka ir cilvēki, kas pat neaicina draugus pievienoties – viņiem vienkārši patīk, ka festivālā nav burzmas. Un nekas nav foršāks kā organizēts pasākums, kurā tu vari būt viesis.