Ričards Bona ir impozants cilvēks, varētu teikt, apaudzis ar leģendām. Viņa biogrāfija izklāstīta vairākos desmitos versiju, taču ir tikai dažas lietas, ko neviens neapstrīd:
- Dzimis Kamerūnā 1967. gadā - muzikantu ģimenē. Spēlējis visus instrumentus pēc kārtas, pats arī taisījis instrumentus. Uzstājies kopš piecu gadu vecuma.
- Vēlāk izdzirdējis Žako Pastoriusa plati "Portrait of Tracy" un "iekritis", proti, sācis spēlēt tikai basģitāru, palaikam arī iedziedot vokālus.
- Aizbraucis uz Eiropu spēlēt džezu, pēc pāris gadiem pārvācies uz Ņujorku.
- Uzreiz ticis augstākajā līgā. Čiks Korea, Maikls un Rendijs Beikeri, Maiks Stērns, Džordžs Bensons, Brendfords Marsaliss, Čaka Hāna, Bobijs Makferinns, Pets Metīni - tie nebūt nav visi, ar kuriem viņš spēlējis.
- Ticis pie "Grammy".
- Formāli Ričards ir autodidakts, nav pat pabeidzis mūzikas skolu. Tomēr tagad ir profesors Ņujorkas Universitātē.
Nedaudz kolorīta: Parīzē ceturtdienās uzstājies pagrīdes klubā. Reiz viņam kāds piedūries pie pleca: "Klau, vecīt, es esmu Džo Zavinuls. Kad būsi Ņujorkā, pazvani, paņemšu tevi grupā." Divus gadus vēlāk, 1995. gadā, Rišārs Bonā pārsauca sevi par Ričardu Bonu un kļuva par ņujorkieti un grupas "The Zawinul Syndicate" basģitāristu.
Vai varat atcerēties savu pašu, pašu bērnību? Pirmo melodiju, kuru dzirdējāt?
Jā, man šķiet, ka man to nodziedāja vectēvs. Viņš bija griots, muzikants un stāstnieks. Vienmēr teica, ka melodijai, kurā nav ielikts kāds stāsts, nav jēgas. Tas mani iespaidoja uz visu mūžu. Visticamāk.
Bieži saka, ka jūs būvējat tiltu starp pasaules mūziku un džezu...
Es taču esmu dzimis Kamerūnā! Protams, ka man no afrikāņu, pasaules mūzikas neizsprukt. Taču tas nav vienīgais, ko uzaugdams klausījos. Es klausījos visu pēc kārtas. Un tikai pēc tam, kad sāku nodarboties ar mūziku profesionāli, es sāku mērķtiecīgi pētīt džeza meistaru ierakstus.
Jūs klausāties savus ierakstus?
Reti. Tāpēc, ka visu laiku tur pamanu kādas kļūdas. Bet izlabot vairs nevar! (Smejas.)
Par albumiem runājot, tas taču ir ilgs process, jo ir ļoti daudz lietu no koncepcijas līdz izlaišanai. Kurš etaps jums vismīļākais?
Tas taču ir tā, kā celt māju. Tur nemēdz būt sīkumu, pamēģini kaut kur nohaltūrēt, un viss aizies atsprākleniski. Ieliekam pamatus - pilnveidojam ideju. Tad saceram kompozīcijas. Tad ejam ar puišiem uz studiju. Ieraksts, miksēšana, māsterēšana, tūre... Pilnīgi viss jākontrolē. No sākuma līdz galam. Katra stadija ir kā atsevišķs piedzīvojums. Aizraujoši, patiešām. Nevaru izvēlēties neko vienu.
Jūsu pirmais pilna garuma ieraksts saucas "Scenes from My Life". Kādas ainas no jūsu dzīves bijušas pašas laimīgākās? Un kādas, piedodiet, pašas nelaimīgākās?
Ceļot pa pasauli, atklāt jaunas kultūras, jaunas pasaules - tas ir tas, kas man vienmēr sniedz prieku. Bet skumjas ir zaudēt mīļotos cilvēkus. Nav nekā sliktāka.
Jūs dzīvojat tūkstošiem kilometrus no dzimtenes, jūs šķir vesels okeāns. Kā tas ir?
Mana dzimtene ir visa zemeslode! Es jebkurā planētas stūrītī jūtos kā mājās.
Un jūs nemoka nostalģija?
Nekad. Dzīve iet uz priekšu! Tajā ir tik daudz kā nezināma, neizpētīta, aicinoša, ka nostalģijai vienkārši neatliek laika.
Bet ar ko šī dzīve ir pilna, izņemot mūziku? Kas tieši jūs interesē?
Ēdiens. Cilvēku attiecības. Mani bērni. Ceļošana. Daudz lietu!
Manhetenā jūs atvērāt mūzikas klubu-restorānu "Bonafide". Tagad, trīs gadus vēlāk, ko jūs par to domājat? Tā bija laba ideja?
Lieliska. Teikšu vēl vairāk, pirms pāris mēnešiem atvēru vēl vienu, Parīzē. Tur arī it kā viss ir aizgājis pa smuko, tā ka skatos apkārt, piemeklēju atbilstošas vietas, domāju paplašināties.
Varbūt man Latvijā atvērt klubu?
Proti, jūs redzat, ka jūsu karjera varētu attīstīties tā, ka...
Jā! Tā, ka es uztaisu vēl vairākus klubus. Taču paskatīsimies vēl, kas un kā.
Jūs nebaidāties vecuma?
Bet no kā man baidīties? Ar katru gadu palieku tikai jaunāks. Par Bendžaminu Batonu esat dzirdējuši?
Ne pīpējat, ne dzerat... Jums vispār ir kādi netikumi?
Saprotama lieta, taču es par tiem jums nestāstīšu.
Jūs kādreiz esat saticis džeza mūziķus, kuriem nav humora izjūtas?
Protams, tikai vārdus neminēšu, labi?
Kas jums ir galvenais dzinulis darīt to, ko jūs darāt?
Dzīve. Tā katru dienu iedvesmo un dzen uz priekšu.
Kas ir jūsu mīļākā vieta uz zemeslodes?
Noteikta favorīta man nav. Bet Latvija ir viena no mīļākajām. Es to no sirds saku, es nepielienu.
