Mūsu Baltajā namā pie itāļu operām strādā ļoti spēcīga komanda, kuras kodolu veido izcilā „Fausta” iestudējuma radītāji. Gaidāmā pirmizrāde mūsu operā raisījusi starptautisku rezonansi, interneta tiešraidē to demonstrēs Eiropas prestižākais kultūras kanāls ''ARTE''.
Leonkavallo „Pajaci” ir viens no darbiem, ko operas vadītājs Zigmars Liepiņš ļoti vēlējās atkal iekļaut operas repertuārā. Taču negribējās iet ierasto ceļu, ka šo viencēliena operu spēlē kopā ar Maskaņji „Zemnieku godu”. Pārskatot pasaules mūzikas ierakstus, Zigmara Liepiņa uzmanību pievērsa Montemeci opera „Burvestība”, kas nekad tā īsti nopietnā veidā nav iestudēta uz skatuves. Tā arī šķita ļoti atbilstoša tandēmā ar „Pajaci”.
Uzzinot, ka pie mums top šāda nezināma darba iestudējums, par to ieinteresējusies arī starptautiskā mūzikas sabiedrība.
"Mums ir izveidojies kontakts ar starptautisko operas platformu „ARTE Concert”," paskaidroja Zigmars Liepiņš. "Viņi bija ārkārtīgi ieinteresēti šo darbu rādīt televīzijas translācijā un paturēt to savā rādīšanā uz sešiem mēnešiem interneta platformā. Kas, protams, ir ļoti liels gods”.
Publiski no Italo Montemeci operas „Burvestība” ir pieejams tikai viens zemas kvalitātes audioieraksts no tās pirmatskaņojuma radio 1943. gadā.
Atšķirībā no slavenajām operām par operu „Burvestība” nevienam nav vēl izveidojies priekšstats, kā tā jāatskaņo, un šai ziņā ļoti interesanti un arī atbildīgi ir strādāt mūsu interpretiem, viņu vidū muzikālajam vadītājam un diriģentam Jānim Liepiņam.
"Tā sajūta man kā diriģentam ir gandrīz vai tāda, ka būtu jaundarbs pasūtīts," atzina Jānis Liepiņš. "Jo nav priekšrakstu, nav tradīcijas, kā šis darbs būtu jāizpilda, līdz ar to es jūtos kā viens no pirmajiem, kas to interpretē, un tā ir tāda diezgan liela brīvība operas žanrā. Es izbaudu šai saistībā katru mirkli”.
Ar sarežģītajām partijām opera „Burvestība” ir īpašs izaicinājums dziedātājiem, sevišķi tenoram un baritonam.
"Tur regulāri ir jādzied garas, augstas skaņas. Pat baritonam ir viennozīmīgi fa, fa diez un sol," paskaidroja Jānis Liepiņš. "It kā jau tās ir baritona darba notis, bet ja tas dziedājums ir pietiekami gari izvērsts, tad tas ir milzīgs izaicinājums. Un arī tenoram - la, la, la un vēl, un vēl. Bet tas, protams, iedod tādu ārkārtīgi emocionālu piesātinājumu, ja to var izdarīt kvalitatīvi, kā to mūsu solisti arī var izdarīt. Tad tas ir vienkārši super, tas izklausās fenomenāli. Bet es pat nezinu, kā viņi to izdara, jo tas ir šausmīgi sarežģīti. Tā opera ir samērā īsa, bet tā tiešām izsūc visus spēkus no solistiem."
Operas sarežģītību apliecina arī viessolists – gruzīnu tenors Iraklijs Kahidze. Viņš pat atzīst, ka neko tik sarežģītu savā mūžā nav dziedājis. Bet vislielākā slodze iestudējumā ir izcilajam baltkrievu baritonam Vladislavam Suļimskim, kurš to uztver kā ļoti interesantu pieredzi.
„Esmu laimīgs, ka liktenis man deva iespēju iepazīties ar šo operu, kas manuprāt pilnīgi nepelnīti ir aizmirsta," gandarīts ir Vladislavs Suļimskis. "Tā ir ļoti skaista un labestīga, bez kaut kādām perversijām, un šeit es gribu atsevišķi personiski pateikties režisoram, ka viņš iestudējumu veido morālo normu ietvaros un nelauž ne dziedātāju, ne skatītāju psihi.”
Gan Vladislavs Suļimskis, gan vēl vairāki solisti dziedās abās iestudējuma daļās, arī Dana Bramane.
"Tās abas ir viennozīmīgi skaistas lomas, abas ir diezgan spēka prasošas, ir jāsakoncentrē viss, kas ir. atzīst Dana Bramane. "Ir diezgan liels, plašs orķestris, kuram ir jāpārdzied pāri, tā kā no dziedātāja tiek prasīts maksimums”.
Lai arī operas „Burvestība” un „Pajaci” apvieno itāļu mūzikas tradīcijas un abu centrā ir mīlas trīsstūris, režisors Aiks Karapetjans žanriski tās interpretēs katru atšķirīgi. „Burvestība” būs vairāk kā liriska viduslaiku pasaka, bet „Pajaci” daudz reālistiskāka, ekspresīvāka un notiks nosacītās mūsdienās.
"Tur būs daudz elementu, kas atkārtosies abos gabalos, un uzmanīgs skatītājs sapratīs, ka īstenībā tas nav ne par mīlestību, ne greizsirdību, bet tas ir par laiku, kas iznīcina visu," paskaidroja Aiks Karapetjans. "Gan mīlestība, gan visas mūsu ikdienas kaislības pazūd, jo laiks neko neatstāj pēc sevis, nekas nepastāv mūžīgi, un nekam arī nav nozīmes, mēs paši iedodam jēgu savai nožēlojamajai eksistencei. Par to arī būs tās divas izrādes, tā ir galvenā ideja”.
Sergejs Poļakovs, kurš operā atveido Kanio, stāsta: “”Pajaci” nav pārlieku daudz mūzikas, opera ir salīdzinoši īsa, tāpēc tajā vienkopus ir pietiekami daudz kaislību, kuras, laikam jau, spēj izveidot tikai itāļi. Mans tēls, Kanio, ir visai impulsīvs, viņš labi pārzina visas problēmas un grūtības, ar kurām šai nelielajai komediantu trupai nākas saskarties. Tā ir dzīve vēl vienas dzīves ietvaros. Taču skatītāji par šīm iekšējām grūtībām un nebūšanām neko nedrīkst nojaust. Tātad, šis ir viņa teātris, viņš ir, ja tā drīkst salīdzināt, tā mazais Karabass–Barabass. No vienas puses, Kanio mīl savu teātri, taču, no otras puses, viņam tas ir arī peļņas avots. Viņam ir mīļotā meitene Neda, taču konkrētā uzstādījuma ietvaros viņu attiecības atbīdās otrajā plānā. Meitenes atļaušanās viņu piekrāpt ar jaunekli, vārdā Silvio, viņu burtiski iznīcina. Un ne tik lielā mērā – atļaušanās piekrāpt kā vīrieti, bet drīzāk kā darba devēju. Tā ir greizsirdība uz privātīpašnieciskuma robežas.”
Viņš neslēpj, ka grūtības esot – Poļakovam jāspēj atveidot Kanio gan kā vienkāršu un ikdienišķu cilvēku, gan arī kā nelielā leļļu teātra īpašnieku.
“Viņš ir skarbs vadītājs saviem aktieriem, ar kuriem kāpj uz skatuves, taču beigu beigās attopas pilnībā pazemots,” turpina Poļakovs. “Nu, un protams tas, ka Kanio finālā noslepkavo abus mīlniekus.
Operā reti kad tenors ir slepkava, parasti nogalina tieši tenorus. Šoreiz ir otrādi. Nonākt līdz slepkavības brīdim šajā lomā arī nav nemaz tik viegli.
Cilvēks tā var rīkoties dažādos apstākļos: vai nu pilnīgā afekta stāvoklī, vai arī pašaizsargājoties, bet šajā gadījumā Kanio līdz savai nāvējošajai rīcībai nonāk lēni un pakāpeniski. Gluži kā Otello, kurā naids kļūst arvien kvēlāks un kvēlāks, līdz beigu beigās Kanio nomet visas maskas un nogalina.”
“Sākotnēji režisors man vairākkārt aizrādīja, ka Nedas lomu atveidoju pārāk sievišķīgi un liriski, kā to pierasts redzēt citos iestudējumos, kuros Neda ir meitene, kura priecājas par putniņiem debesīs,” atklāj Tatjana Trenogina, kas atveido Nedu. “Tad es noskatījos režisora ieteikto Leo Karaksa filmu “Mīlētāji no jaunā tilta”, kura paskaidroja mūsu iestudējuma tēlu attiecību dinamiku. Centos to iedzīvināt atbilstošā līmenī. Līdz ar to - putni jau laidelējas zilajās debesīs, bet Nedas dzīve šeit, uz zemes, nav izdevusies. Tādu es arī izveidoju šo iekšējo sajūtu – neveiksminieci starp veiksminiekiem. Bet tas nenozīmē, ka Nedai būtu svešas kaislības. Viņa spēj pateikt: "Es gribu to, ko es gribu, un visā pilnībā, kaut nogalini mani!” Un tā arī notiek, jo Neda saprot, ka labāk nedzīvot vispār, nekā dzīvot tādā zaņķī. Man šis motīvs ļoti patīk, jo mani uzrunā lomas, kurās ir izteikti kontrasti, piemēram, Mimī “Bohēmā”, kur iederas arī kāds uzkliedziens vai rupjība; vai, turpretim, Tatjanas liriskums un romantika “Jevgēņijā Oņeginā”.”
Divu itāļu komponistu meistardarbi vienā vakarā „Burvestība. Pajaci” pirmizrādi piedzīvos ceturtdien Nacionālajā operā.
