Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš atzīmē, ka šogad konkursam pieteicies rekordliels dalībnieku skaits, un atklāj, kas šo konkursu atšķir no līdzīgām džeza sacensībām. Džezs kinoteātrī "Splendid Palace" šajā pavasarī tiks svinēts no 5. līdz 7. aprīlim.
"Skatāmies tikai uz priekšu, gadus vēl neskaitām,” par konkursu saka Briežkalns un atgādina, ka konkursa desmitā jubileja gan noteikti jau aiz muguras: "Sākām 2004. gadā – toreiz uzvarētājs bija Intars Busulis, un pēc konkursa strauji sākās viņa karjeras augšupeja. Šogad konkursam ir rekordliels dalībnieku skaits – kopumā pieteikušies 65 dalībnieki no 22 pasaules valstīm, un žūrijai bija grūti izšķirties par labākajiem pretendentiem, kurus aicināt uz Rīgu.”
Māris Briežkalns ar gandarījumu atzīst, ka konkursu jau plaši atpazīst ārzemēs: "Nesen biju Parīzē uz Eiroradio džeza orķestru vadītāju tikšanos – domāju, pareklamēšu konkursu –, taču tur jau visi bija lietas kursā. Tas tiešām bija pārsteigums! Tas patiesi ir labs rādītājs."
Konkursa mākslinieciskais direktors atgādina, ka "Riga Jazz Stage" pirmsākumos rīkotāji uzmanības lokā apzināti ietvēruši vien Latvijas un citu Baltijas valstu māksliniekus. "Konkursu īpaši nereklamējām, nesūtījām informāciju citām valstīm. Vienīgā sadarbības valsts bija Somija, taču ar laiku sapratām: lai celtu māksliniecisko līmeni un Latvijas māksliniekiem būtu vairāk adrenalīna, konkursu sākām rīkot atvērtu, un tagad jebkura valsts uz to var sūtīt savus māksliniekus.
Jaunu talantu pasaulē nemaz nav tik daudz, izcilu talantu – pat ļoti maz, un tie ir jāmeklē. Un konkurss ir fantastiska vieta, kur tādus atrast.
Daumants Kalniņš, Kristīne Prauliņa, Māris Plūme, Kristaps Vanadziņš un vēl citi – ļoti daudzi Latvijas mākslinieki savu pirmo rūdījumu ieguvuši tieši mūsu konkursā.”
Turklāt, kā atzīmē Māris Briežkalns, konkurss "Riga Jazz Stage" no citiem līdzīgiem konkursiem atšķiras ar īpašu norises veidu un atmosfēru: "Konkursu apzināti rīkojam kā koncertu.
Daudzi mākslinieki, piesakoties konkursam un saņemot piedāvājumu tajā startēt, domā, ka tas būs kā eksāmens skolā ar tukšu zāli un žūriju, kas paziņo punktus. Nekā tamlīdzīga!
Konkurss tiek rīkots kā koncerts, kurā žūrija vērtē, kā publika reaģē, kā mākslinieks uzstājas uz skatuves, kāda ir mākslinieka skatuves ētika, par izpildījumu pat nerunāsim – tam jābūt augstā līmenī. "Riga Jazz Stage" konkurss ir kopums, kurā dalībniekus vērtē kā māksliniekus, nevis kā konkursa dalībniekus.
Bieži dalībniekiem tas ir šoks, jo viņi pieraduši uzstāties nelielos klubos, savukārt "Splendid Palace" zālē ir piecsimt skatītāju vietu, visi sēž un klausās, neviens nedzer ne alu, ne kafiju.
Līdz ar to māksliniekam jāpierāda sevi no vislabākās puses."
Šogad konkurss "Riga Jazz Stage" tiek rīkots divās kategorijās – gan džeza vokālā, gan džeza basā. Briežkalns atgādina, ka šāds modelis aizsākts 2006. gadā.
"Kāpēc?
Smejos, ka dziedāt var visi, bet kādu instrumentu spēlēt nav tik vienkārši.
Tā nu izdomājām, ka katru gadu centrā liksim vēl kādu kategoriju, izejot cauri visām instrumentu grupām. Secinājām, ka septiņi gadi vajadzīgi, lai pie konkrētā instrumenta atgrieztos atkārtoti. Atceros, 2006. gadā arī bija šī pati nominācija, džeza bass, un visiem bija mutes vaļā – ka basu var spēlēt TĀ… Izrādījās, ka tas ir fantastisks soloinstruments.”
Konkursa norises laikā kopā ar konkursa dalībniekiem uz skatuves būs mūziķu pavadošā grupa, kuriem jāiznes vislielākais smagums. "Tie būs šī konkursa vēsturē rūdīti mākslinieki – pianists Viktors Ritovs, bundzinieks Artis Orubs, basists Andris Grunte un ģitārists Rihards Goba. Viņi iznesīs smagumu, pavadot jaunos mūziķus. Kad nāks basisti, Andris varēs uzelpot,” saka Briežkalns.
Taujāts par konkursa mērķiem, viņš uzsver, ka vienas no būtiskākajām ir rūpes par džeza žanra identitāti: "Ja agrāk džezs nozīmēja progresīvu mūziku progresīviem cilvēkiem, šobrīd mazliet mokāmies ar to, ka džezs kļuvis par konservatīvu mūziku konservatīviem cilvēkiem...
Tāpēc žūrija ikreiz ar interesi gaida kaut ko jaunu! Ja kāds to atradis, vērtējums ir augsts. Džezā visu laiku jābūt kam jaunam – tāpat kā valoda, tas attīstās.
Tāpēc jāienes jaunas krāsas, skaņas, jāparāda jauna attieksme. Būtiski arī, kā uz skatuves jūtas mākslinieks. Ja redzu, ka solists griež muguru publikai, iebilstu. Jā, tā ir zināma cīņa, kā atbrīvot mūziķi, lai viņš savu stāstu velta publikai. Bet, ja runājam par atbrīvošanos – tiklīdz atvērtāks ir solists, arī mūziķi spēlē pavisam savādāk.”
