Nupat viņsaulē aizgājušais dziedātājs Niks Matvejevs atmiņā daudziem neizdzēšams ar dalību 70., 80. gadu grupā „Sīpoi”, kas galvenokārt izpildīja komponista Mārtiņa Brauna dziesmas. Pats Brauns saka, ka Niks ne vien ar dziedāšanu, bet arī ar basģitāras spēlēšanu grupā bijis pamatakmens un fonā dzirdamo Lielo Albertu diez vai kāds vēl var atkārtot.
Matvejeva balss par neatņemamu daļu kļuvusi arī Zigmara Liepiņa operās - gan atmodas laikā tapušajā „Lāčplēsī” krustnešu vadoņa Dīteriha lomā, gan arī īpaši „Parīzes Dievmātes Katedrālē”, dalot Kvazimodo lomu ar Igo. Pats Niks Liepiņa nesenajā jubilejas koncerta mēģinājumā atzina, ka Kvazimodo dziedājumu bez asarām izpildīt nemācēja.
Viena no Esmeraldas lomas atveidotājām operdziedātāja Kristīne Gailīte Niku sauc par lielu, stipru, labsirdīgu un uzticamu partneri. Bez viņa balss plašā diapazona, Gailīte izcēla vēl citas īpašības: „Man atmiņā ir ļoti spilgti pēdējais „Parīzes Dievmātes Katedrāles” cēliens, kur Kvazimodo tik ļoti rūpējas par mani. Tāds siltums un mīļums balsī. Tāds vārdos nepasakāmais – tā nav tehnika, tā ir Dieva dāvana.”
Savukārt jaunās paaudzes dziedātāja Aija Andrejeva Matvejevu gana labi zina arī kā melodisku komponistu no bērnu izrādes „Pifa piedzīvojumi”, kā arī sadziedājušies izrādē „Velniņi”. Aija viņu ārpus skatuves raksturo kā labāko stāstnieku un omas uzlabotāju.
Vēl uz jautājumu, kāda dziesma pirmā ieskanas prātā iedomājoties par Niku Matvejevu, visi iepriekšminētie kolēģi un draugi kā svarīgāko izcēla „Dvēselīti”.
