Viņš dzimis Somijā, bet šobrīd dzīvo Stokholmā, mācījies Ziemeļu Mākslas skolā, Malmes Mākslas akadēmijā un Somijas Mākslas akadēmijā Helsinkos. Rozenstrēms ir īsts jaunatklājums teātra pasaulē, jo līdz šim konsekventi darbojies vizuālās mākslas jomā. Viņa kontā ir soloizstādes Stokholmas Modernās mākslas muzejā, Helsinku Mākslas muzejā un virknē galeriju, kā arī piedalīšanās vairākos progresīvos teātra festivālos un skatuvēs Ziemeļeiropā.
Mākslinieka darbus raksturo ārkārtīgi smalka skaņu vide, vizuālās mākslas galerijas atmosfēra kombinācijā ar teātra situāciju, kurā skatītājs nereti pavisam nemanot nonāk arī aktiera lomā. RIBOCA norises laikā Rīgā ar mākslinieku tikās Latvijas Radio 3 "Klasika" pārraides "Tīrkultūra" veidotāji.
Parocīgā skaņa
Man ir visai asa dzirde. Iepriekš nebiju to pamanījis, bet, jo vairāk strādāju ar skaņu, jo vairāk novērtēju tās nianses. Neteiktu, ka skaņai manos darbos ir vissvarīgākā nozīme, bet tā katrā ziņā ir būtiska. Ikdienā pamanu dažādas skaņas, un man daudzas no tām ļoti patīk, bet es nevaru nosaukt savu mīļāko.
Skaņai manās instalācijās ir balss loma – tā ir naratīvs, kas nozīmē, ka mans uzdevums ir līdzīgs scenārija rakstīšanai. Es strādāju ar aktieriem, kas šos scenārijus atveido, vai ar balsi, tas ir – ar valodu.
Nonācu pie skaņas, strādājot ar instalācijām, cenšoties radīt telpiskus piedzīvojumus, kuru mērķis ir likt skatītājam konfrontēt pašam sevi. Gribētu, lai manas instalācijas kalpotu par līdzekli, ar kuru skatītājs varētu pats sevi konfrontēt – konfrontēt savu tā brīža fiziskumu.
Strādājot ar daudziem un dažādiem medijiem, beigu beigās nokļuvu pie skaņas – tā ir ļoti parocīga, jo tā ir ļoti tiešs instruments, ar kuru iesaistīt vērotāju mākslas darbā.
Instalācijās skaņa ir īpaši parocīga, jo tā ir nemateriāla – tu to neredzi, bet tai vienlaicīgi piemīt taustāms raksturs, tā ir ļoti fiziska un klātesoša. Vēl interesanti ir tas, ka tad, kad tu pieredzi skaņu, tā darbojas tavā iekšpusē. Protams, mēs to uztveram ar ausīm, ar ķermeni, bet tie ir tikai filtri, caur kuriem skaņa aizceļo līdz kodolam. Man šķiet, tas ir ļoti atšķirīgi no tā, kā strādā redze. Redzamus objektus mēs uzreiz nošķiram no mūsu ķermeņiem, bet, izmantojot skaņu, es šo robežu varu pārkāpt vai transcendēt, tādēļ uzskatu, ka skaņa ir ļoti parocīgs instruments.
Visi manis veidotie skaņu darbi ir ļoti saistīti ar konkrēto vietu, kur tie tiek izstādīti. Skaņa pati par sevi nav izstādītais mākslas darbs; telpiska iejaukšanās vai gaisma arī ne. Tas āķis rodas, visiem elementiem strādājot kopā, tādēļ nekad neesmu spējis atraut skaņu no kopsakara un atskaņot to pašu par sevi. Manos darbos tā ir neatņemama izstādītā objekta pieredzes sastāvdaļa.
Cilvēki. Attiecības. Mijiedarbe
Mani iedvesmo cilvēku savstarpējā mijiedarbība, kā mēs pavadām savu ikdienu, kā tiekamies ar citiem cilvēkiem, un kas šajās tikšanās notiek. Mani arī ļoti interesē attiecības starp kultūru un dabu. Mani fascinē, ka cilvēki vienmēr centušies novilkt līniju starp kultūru un dabu, nošķirot vienu no otra. No vienas puses, man šķiet, mēs visi esam viens un tas pats. Mani motivē arī māksla, literatūra un izlasītas grāmatas. Reizēm arī dzeja. Man šķiet, ka mana motivācija rodas no tā, kā man pašam reizēm ir gadījies pieredzēt mākslu. Man ir bijušas ļoti dziļas pieredzes un es ceru, ka man kādreiz izdosies ko tādu paveikt arī pašam – šādā veidā iekustināt citus cilvēkus.
Māksla: politika un skaistums
Manuprāt, visa māksla kaut kādā mērā ir politiska, jo izvēle radīt mākslu pati par sevi ir politiska izvēle.
Pat tad, ja pats mākslas darbs sevī neietver vai nenes kādu politisku ideju, šī darba radīšanas akts ir politisks.
Kādēļ? Mākslas mērķis ir izaicināt sabiedrības uzvedību, radīt jaunas idejas, radīt jaunas diskusijas, iespējams – arī provocēt. Manuprāt, “izaicināt” ir visprecīzākais raksturojums, jo mākslu var radīt par jebko, bet, to darot, tiek izaicināta mūsu pasaules izpratne. Tai jāizvaicā un jāmaina tas, kā mēs pieredzam un sajūtam pasauli. Tai jāpalīdz mums pamanīt dažādas iespējas. Tādēļ māksla, manuprāt, nevar eksistēt ārpus politiskiem diskursiem.
Uzskatu, ka mūsdienu mākslā ir vieta skaistumam. Ja šādas vietas nebūtu, tas būtu skumji, tomēr es uz to raugos kā uz virsslāni.
Skaistums var tikt izmantots kā rīks, lai piesaistītu mūsu uzmanību, lai liktu vērotājam pakavēties pie kāda darba un viņu tajā iesaistītu. Bet skaistumam nevajadzētu būt ne mērķim, ne izejas punktam.
Uzskatu, ja par kaut ko ir iespējams runāt kā par mākslu, tad tam ir jāiet tālāk par vienkāršu skaistumu. Ja domāju par lietām, kas ir vienkārši skaistas, tad manas pirmās asociācijas ir dekorācijas, dizains vai ornamenti.
Laba māksla. Slikta māksla
Kā nošķiru labu mākslu no sliktas? Tas daudzējādā ziņā ir ļoti grūti, jo, lai arī es pats gribētu no tā izvairīties, es tomēr mēdzu domāt šādās kategorijās. Māksla nav laba vai slikta, lai arī mēs to varam subjektīvi pieredzēt kā tādu, turklāt nav nekādas augstākas patiesības par to, kas ir slikta vai laba māksla. Un tomēr uzskatu, ka Rietumu mākslas vēsture ir ļoti plaša, tā ir izgājusi cauri dažādiem periodiem, un tādēļ ir tādas pārbaudītas un izmēģinātas lietas, kas strādā. Iespējams, tādēļ daži darbi, kas neizaicina šo vēsturi un vienā vai otrā veidā negrūž mūs uz priekšu, ir mazāk interesanti mūsdienu mākslas paraugi. Un, protams, ja tu mākslai velti daudz laika, tu sāc kļūt izvēlīgs tajā, kas strādā tieši tev, bet tas, protams, ir ļoti subjektīvi un to nevar vispārināt uz visiem.
Man šķiet, ka laba māksla ir tā, kura man iesit pa ribām, piespiežot mani domāt, sajust pasauli vai mūsu klātbūtni tajā jaunā veidā.
Veidā, kāds man iepriekš nešķita iespējams. Vai esmu šādi pieredzējis mākslu? Tas negadās bieži, bet – jā. Šie darbi lielā mērā arī ir iemesls, kādēļ es pats radu mākslu. Jo šīs pieredzes ir bijušas tik spēcīgas, ka tās mani pārsteidza. Tas notiek reti, bet, kad man tā ir gadījies, šīs pieredzes manās acīs attaisno mākslas eksistenci vai vērtību vispār. Tas mani noved pie nākamā jautājuma: kā es lūkojos uz mākslas nākotni? Redzu to kopsakarā ar to, par ko nupat runāju.
Mēs dzīvojam ļoti digitalizētā pasaulē un esam pakļauti milzīgam informācijas apjomam un vizuālam stimulam. Tā visa priekšā ir grūti uz kaut ko koncentrēties, un šādā pasaulē māksla spēlē būtisku lomu.
Nezinu, kā izskatīsies nākotnes māksla, bet ceru, ka tā nezaudēs savu integritāti, izaicinošo raksturu un nekļūs par plakanu virsmu, kurā nav iespējams jebkāds dziļums.
Bateriju uzlādēšana
Alkoholu kā uzlādēšanās palīglīdzekli es noteikti neieteiktu…
Agrāk daudz braucu ar skrituļdēli – tas vienmēr palīdzēja izkliedēt domas.
Daudzas nodarbes, kurās jākoncentrējas tikai uz vienu lietu, sniedz smadzenēm iespēju uzlādēt citas smadzeņu daļas, kuras tanī brīdī nodarbinātas netiek. Katrā ziņā tas ir tas, kā es to jūtu. Es sen neesmu braucis ar skrituļdēli, vēlos kaut es to darītu biežāk. Es mēdzu skriet, bet tas ir citādi. Kad skrienu, cenšos uz kaut ko koncentrēties un domāt par kaut ko konkrētu.
Diezgan viegls veids, kā uzlādēt spēkus, ir ieiet siltā vannā, atslābināt visus muskuļus un, skatoties griestos, iegremdēt galvu ūdenī tā, lai ausis paiet zem ūdens, līdz tu vairs neko nedzirdi.
Tas arī palīdz.
Man šķiet, visi cilvēki agrā vecumā ir viegli iespaidojami. Mūzika, kuru klausījāmies, ietekmēja visas mūsu dzīves norises un to, par kādiem cilvēkiem kļuvām. Tīņu gados mūziku klausījos ļoti daudz, īpaši agrīno rokenrolu, kā "The Velvet Underground" un lietas, kuras varbūt nebija viegli patērēt, bet tām bija vēstījums vai piemita kāds asums.
(Tulkojis Oskars Jansons)
