Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

«Kultūrdeva» – par mecenātismu Latvijā, top Elzas un Andra Gauju filma «Mamma vēl smaida»

Kultūrdeva

«Kultūrdeva» - hiphops, laikmetīgā deja un kultūrbildinājums

Mūzikas birums «Zelta mikrofonā» un atgūtā draudzība ar hiphopu

Reps ir īpašs «dzīvnieks». Saruna ar «Zelta mikrofona» rīkotāju Elitu Mīlgrāvi un reperi ansi

Reps Latvijā šobrīd no tīņu mūzikas ir izaudzis arī līdz mammu un tētu mūzikai, taču nereti ir grūti to darbināt pēc likumiem, kas ļautu tam kļūt par veiksmīgu mūzikas produktu, vienlaikus paliekot uzticīgam vērtībām, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzina Latvijas hiphopa pārstāvis ansis.

19. janvārī tika izziņoti mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” nominanti – anša albums “Liela māksla” nominēts kategorijā “Hiphopa mūzikas albums”, bet otru nomināciju viņš saņēmis kategorijā “Džeza vai fanka mūzikas albums” par sadarbību ar “Very Cool People” "Koncertprogrammā "Pa apli"". Kā norādīja kompānijas “Mikrofona ieraksti” viena no dibinātājām un “Zelta mikrofona” rīkotāja Elita Mīlgrāve – svarīgi, ka mūziku cienām un apbalvojam tos, kas to rada, neskatoties uz to, ka Latvijas mūzikas tirgus un komercija ir ļoti nosacīta.

Henrieta Verhoustinska: Kā jums ir sācies šis kultūrgads?

Elita Mīlgrāve: Ļoti dzīvi, intensīvi. Ir daudz jādara un jādomā, jo viss ir citādāk nekā citus gadus. Tas ir interesanti, izaicinoši.

Jā, tu izskaties ļoti priecīga par to. 

Elita Mīlgrāve: Jā, tāpēc ka es domāju, kā mēs varētu īpaši nosvinēt “Zelta mikrofona” 25 gadus, kopš mēs pasniedzam šo balvu. Liktenis piespēlēja īpašu gadījumu, kad mums viss ir jādomā citādāk nekā parasti. Līdz ar to ierastā gultne nebūs iespējama. Mums ir jauns izaicinājums, kā visu organizēt, lai tomēr būtu svētki, lai mēs pasniegtu šīs balvas un būtu īpašais gads.

Vai tavs kultūrgads arī sācies tikpat vētraini kā Elitai?

ansis: Reālistiski jā, bet es cenšos sevi noskaņot bīstami optimistiski.

Es esmu gatavs būt salauzts kādā brīdī, bet visādi citādi man ir ļoti lielas cerības uz šo gadu.

Tikko kā būs iespējas, tā es sākšu tās izmantot. 

Runājot par “Zelta mikrofonu”, bija vairāk nekā pustūkstotis pieteikumu dažādās kategorijās – 171 albums, 186 dziesmas, 142 videoklipi, 43 debijas albumi, 19 koncertieraksti – neticami cipari! Šim trakajam gadam neticams apjoms. Ko par mūsu mūzikas jomu vēsta šis vairāk kā pustūkstotis pieteikumu?

Elita Mīlgrāve: Domāju, ka sakrita vairāki apstākļi, kas radīja šādu birumu. Mēs no sākuma baidījāmies par to, kā mums būs, vai vispār būs, ko vērtēt. Tad tika izsludināti dažādi konkursi, kultūrkapitāla fonda stipendijas, “LaIPA” izsludināja savus konkursus vienu pēc otra, AKKA/LAA izsludināja savējos, varēja pieteikties visi, kas gribēja strādāt un radoši izpausties.

Daudzi nemaz negaidīja konkursus, vienkārši gāja un izpaudās, jo mākslinieks ir mākslinieks.

Man liekas, ka viņam vajag sevi izpaust, viņš nevar vienkārši sēdēt un gaidīt, kad tas beigsies. Līdz ar to domāju, ka tādēļ bija šis dubultais apjoms. Ja paskatāmies, iesniegto ierakstu apjoms ir divas reizes lielāks nekā pagājušajā gadā. Otra lieta ir, ka varbūt mēs paši esam bijuši pie vainas, jo šogad – jubilejas gadā – var pieteikties pilnīgi visi, un nav dalības maksas. Mums vienmēr ir bijusi simboliska dalības maksa. Tas ir dažādu apsvērumu dēļ, jo pasākums ir jārīko, un līdzekļi ir nepieciešami. Tā ir arī kā neliela barjera katram, [bet tagad] kurš apsēdās mājās, un kaut ko “ieklepoja”, to uzreiz arī iesūtīja. Es domāju, ka visvairāk slūžas parāva vaļā tiem žanriem, kuri nav tik komerciāli. Ne velti mums nācās atdalīt metāla mūzikas un rokmūzikas nominācijas, jo bija tik daudz iesniegumu. Metāla mūzikā mums bija 23 albumi, un mēs nevaram salikt kopā ar 23 citiem roka albumiem un vērtēt. Tas nebūs objektīvi, līdz ar to notika nominācijas pārdalīšana. Tas pats notika ar indie un alternatīvo mūziku, kurām arī ir atsevišķas nominācijas.

Parasti nav 18 kategorijas.

Elita Mīlgrāve: Patiesībā tas mainās katru gadu, jo mēs sekojam līdzi tam, kādi ir ieraksti, cik daudz ir iesniegti. Piemēram, kad bija Dziesmu svētku gads, tad mums nācās atdalīt kora mūziku, jo bija milzīgs birums, un bija grēks kora mūziku nevērtēt atsevišķi. Katru gadu ir jomas, kur parādās vairāk ierakstu, un mēs nevis mēģinām apvienot, bet gan mēģinām atdalīt. Esam saņēmuši pārmetumus, ka kaut kas ir apvienots kopā, bet, ja mēs skatāmies, ka klāsts nav tik plašs un konkurence nav tik liela, tad mēs mēģinām salikt kopā tuvākās. Tomēr tas ir ētera, pasākuma laiks, mums visus vajag paspēt apbalvot, ja nomināciju būs 100, tad mēs nekad nesagaidīsim rītu. 

ansi, tu esi nominēts divās kategorijās – gan hiphopā, gan arī esi piedalījies džeza albumā ar “Very Cool People”. Tu esi arī savulaik saņēmis “Zelta mikrofonu”. Kādas šobrīd ir sajūtas un prognozes? 

ansis: Laikam daudziem pirmais “Zelta mikrofons” nozīmē visvairāk. Man dažreiz, skatoties “Zelta mikrofona” ceremoniju, liekas, ka balvām pakaļ iet “Instrumenti” un “Prāta vētra”, un jāfantazē, ko tas viņiem nozīmē. Man personīgi lielākais prieks ir par to, kā izskatās hiphopa nominācija šogad. Tā ir mana kaislība, tādēļ es tam pievēršu visvairāk uzmanības.

Ja noklausīsies piecus ierakstus nominācijā, vai tas cilvēkiem liecinās kaut ko labu vai ne tik labu par to, kas notiek Latvijā šajā žanrā. 

Kā tas ir šogad?

ansis: Šogad man liekas ļoti labi. Vispār pēdējos gados.

Tev ir spēcīga konkurence šajā kategorijā.

ansis: Noteikti, par ko man ir gods un prieks. Un par džeza nomināciju – es to pat nevaru aptvert. Man ir liels gods.

Hiphops arī ilggadēji ir bijis viens no Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas diskutablajiem žanriem. Ir raisījušās dažādas vētras, kāpēc tā?

Elita Mīlgrāve: Dažreiz mani izbrīna tas, bet man liekas, ka hiphoperi vienmēr ir bijuši tādi, kas nav mierā ne ar ko. Bet viņiem ir jābūt tādiem. Ja viņi tādi nebūs, tad viņi nebūs hiphoperi. Man vislielākais piedzīvojums šajā žanrā bija ar Janīnas Kursītes, kura ir valodniece, uzaicināšanu pasniegt balvu. Mērķis viņu uzaicināt bija tāds, ka viņa uz to visu paskatās ar vieglu humoru un no savas puses. Bet mēs pēc tam tā dabūjām pa galvu. Es biju šokā.

Tāpēc, ka viņa atnāca kepkā?

Elita Mīlgrāve: Nē, par visu to, kā viņa runāja, ko viņa pateica. Es tagad nevaru to visu atsaukt atmiņā, bet man tajā brīdī likās – “come on”, puiši, meitenes, kas ir šajā žanrā, vai jūs nesaprotat jokus? Jūs paši tik daudz jokojat un visus velkat uz zoba, visus kritizējat, un, ja viens atļaujas par jums kaut ko pateikt, tad uzreiz ir tāda vētra… Es biju pārsteigta toreiz. Un vispār mums ir raibi gājis ar šo nomināciju – no tā, ka ir protests, ka neviens neko neiesniedz, līdz tam, ka visi iesniedz, cik vien var. Šobrīd mēs esam labajā posmā. Mēs esam savstarpēji sapratušies, ka ceremonija un veids, kā mēs pasniedzam balvas – tas ir šovs, izklaide. Tam jābūt tā, lai cilvēkiem ir interesanti skatīties, ne tikai mūziķiem patīkami piedalīties, bet arī, lai par to runātu. Mēs katrā ziņā pie tā strādāsim, lai būtu aizraujoši. Ja mēs būsim izaicinoši vai varbūt izsauksim uguni uz sevi vai balvu pasniedzējiem, tad lai iet. 

ansi, kā ir ar humora izjūtu hiphoperiem?

ansis: Šajos gadījumos, iespējams, ir bijuši klupieni. Jā, protams, ka tas ir reps, protams, ka cilvēkiem, kas ir Latvijas repā, kaut kas nav līdz galam sakārtots, kā jau māksliniekiem, bet es nedaudz varu oponēt, jo saprotu, no kurienes tas nāk.  Piemēram, pirms 15 gadiem visi reperi Latvijā ļoti spilgti ģērbās, gāja pa ielu un varēja redzēt, ka esi reperis. Mēs visi esam dzirdējuši jokus pirms 15, 20 gadiem, un tagad reps ir pilnīgi kaut kas cits. Man liekas, ka mēs varētu jokot par nākamajām lietām, jo mēs jau 15 gadus nesakām “yo”, tās nokritušās bikses vairs nav tik aktuāla lieta, bet vietējā kultūrvidē tas joprojām ir tas, kā to redz un kā to projicē. Daudzi jaunie reperi pat nesaprot, par ko ir runa, jo viņi nekad nav pieredzējuši, kas tas ir. Viņi nezina, no kurienes tas nāk, viņi jautā – ko jūs tur par biksēm runājat. Attiecīgi tie paši “rousti”, kad atnāk un apsēdina kādu centrā… Visi pajoko, dažkārt arī skarbāk. Daļa komplimenta ir tajā, ka tas, kurš smejas par personu, kas ir centrā, tur ir notikusi izpēte. Mēs nevis runājam par reperi, bet mēs runājam, piemēram, par ansi vai Ozolu, un tur ir daudz, par ko pasmieties. Piemēram, par Ozolu pasmieties un pateikt: “Tas ir Ozols, yo”. Tas ir kaut kas jau antīks, es pat nezinu... Par Ozolu mēs varētu kaut ko interesantāku izdomāt, es domāju. 

Elita Mīlgrāve: Ļoti interesanti, ka Ozols šogad svinēs savu divdesmitgadi uz skatuves. Viņš arī mums būs “Zelta mikrofona” balvas pasniegšanā, viņš gatavo īpašu numuru, kas būs priekš šī pasākuma. Retrospekcija, kaut kas tāds. Tā kā es ar ļoti lielu interesi gaidu, ko viņš mums performēs.

Ģirts Rozentāls, Ozols uzteica tevi, ka tu esot viens no redzamākajiem jaunā hiphopa pārstāvjiem. Vai tāda uzslava no tāda klasiķa, kā mēs viņu varētu nosaukt, tev kaut ko nozīmē?

ansis: Protams, Ozols ir krusttēvs. Mēs esam paspējuši arī drusciņ pastrādāt kopā pie viņa ierakstiem, pie viņa pāris albumiem… Pirmajā brīdī tu pat nesaproti, ka tu sēdi un strādā ar Ozolu pie viņa mūzikas.

Kad tu biji sīks un maziņš, tad Ozolam jau bija “Rajons” visā Latvijā.

Protams, 20 gadi uz skatuves liek padomāt par to, cik tālu Latvijā, par pasauli nerunājot, reps ir kāpis un audzis no tīņu mūzikas līdz tagad – mēs esam mammu un tētu mūzika arī. Ar bērniem nedrīkst klausīties, bet kad bērnus izlaiž pie skolas, tad drīkst ieslēgt ansi vai Ozolu paklausīties.

Nupat intervijā žurnālam “Deviņi vīri” tu teici, ka hiphops ir Latvijas mūzikas industrijas brālēns. Vai tu joprojām tā domā? 

ansis: Es pat neteiktu, ka mūzikas industrijas, bet mūzikas vispār. Man šķiet, ka hiphops ir vairāk kultūra ar visu pārējo mākslas kustību, un mūzika ir tikai daļa no tā. Kad mēs runājam par repu un repu kā mūziku, mēs pilnīgi noteikti runājam par tā vietu mūzikas industrijā. Nevar aizmirst, cik īpašs “dzīvnieks” tas ir. Pirmkārt, Latvijā ir dažkārt grūti pat saukties par reperiem, tāpēc ka mans uzskats ir, ka esam parūpējušies par hiphopa “filiāli” Latvijā. Mēs neesam oficiāls pārstāvis, bet mēs pārstāvam šo filiāli, kur mēs esam paņēmuši oficiālu formātu un samiksējuši kopā ar savu vidi. Brīžiem ir ļoti grūti censties to darbināt pēc likumiem, kā varētu veiksmīgi darboties mūzikas produkts Latvijā. Ja tu reizē centies palikt uzticīgs kaut kādām vērtībām, kurām būtu jāpaliek uzticīgam, ņemot vērā šīs franšīzes, filiāles avotu. 

Vai hiphops ir mūzika, kuru tu klausies?

ansis: Vai hiphops ir mūzika? Tas joprojām ir labs jautājums. 

Elita Mīlgrāve: Man patīk, ja tas ir savienots arī ar melodiju. Tas mani uzrunā, ja ir kaut kas svaigs, ko pasaka, par ko pati nebūtu aizdomājusies. Ja es teiktu, ka es ikdienā klausos repu, es melotu. Ir tik daudz, ko klausīties. Ja man kāds prasa, kas ir tava mīļākā mūzika, es vienmēr apmulstu, tāpēc ka man nav tādas. Visu laiku cenšos klausīties visu, kas ir jauns, meklēju sev interesanto, lai man ir interesanti ar mūziku. Mūzika ir tik dažāda, viņa der tik daudzām situācijām.

Ir svarīgi, ka mūziku cienām, ceļam pjedestālā, apbalvojam un sakām paldies visiem Latvijā, kas to rada un kuri strādā, neskatoties uz to, ka mūsu tirgus un komercija ir ļoti nosacīta.

Nesauksim to par komerciju, pārsvarā visiem tas tomēr ir sirdsdarbs, sirds aizraušanās. Ir tik daudz mūziķu, kuri pastāvīgi dara citu darbu, un šis viņiem ir kā hobijs, jo izdzīvot ar to praktiski nav iespējams.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt