- Šī gada rudenī tu izdevi vairākas iepazīšanās. Tava iepriekšējā relīze “Pagalms EP” bija pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Kas tevi mudināja atgriezties?
- Principā arī pēc “Pagalma” es rakstīju visu laiku. Problēma bija tā, ka es nesaskatīju neko labu tajā, ko uzrakstu. Bet tad vienā jaukā ziemā pirms diviem gadiem notika pavērsiens manā dzīvē, pēc kura es spēju paskatīties uz notikumiem citādi.
Un tad es uzrakstīju dziesmu “Šeit lejā”, kas beidzot likās laba. Es aizsūtīju dziesmu brālim (tā ir neatņemama procesa sastāvdaļa), un arī viņš atbildēja, ka ir labi.
Pēc šī notikuma es spēju paskatīties uz lietām mazliet vienkāršāk, mazāk piekasīties sev. Uzstādot pārāk augstu latiņu, dažreiz nav iespējams sasniegt to, ko esi iedomājies. Un tā tiekšanās var tevi salauzt.
- Kas bija šis notikums, kas palīdzēja uz visu paskatīties citādāk?
- Varbūt tas skanēs muļķīgi, bet es iemīlējos. Šis notikums lika paskatīties mazliet vienkāršāk uz sevi. To nevar aizmirst.
- Jā, piemēram, salīdzinot ar tavu albumu “1 no 100”, kur vietām izskan ļoti skarbi un nihilistiski teksti, šajos darbos ir manāma cita noskaņa.
- Es arī ik pa laikam intereses pēc noklausos savus agrākos darbus. Dažas lietas man šķiet ļoti pareizas joprojām. Dusmas un jaunība. Atceros to spēku, kas bija manī tajā laikā. To, ka esi viens pret visu pasauli un tu jūties nemirstīgs. Varbūt tas ir tas, ko sauc par jaunības maksimālismu.
Tagad, esot sliktā garastāvoklī, nerakstu vispār.
- Ņemot vērā to, ka tu esi publicējis vairākus albumus, kāpēc šos darbus tu esi nosaucis par „iepazīšanos”? Vai tā ir domāta kā atkārtota iepazīšanās?
- Jā, atkārtota. Man šīs dziesmas ir kā restarts, sākums jaunam posmam, kā solis, ceru, pareizajā virzienā.
Arī iepazīšanās ar manu dzīvi, pārdzīvojumiem, pārdomām un domu gājienu šajā noteiktajā laika posmā.
- Kāpēc tu izvēlējies šādu pieeju? Astoņu nedēļu garumā, otrdienās izlaist video tīzeri, un ceturtdienās izdot pašu dziesmu.
- Brāļa bīti sāka skanēt pavisam citādāk, un es sapratu, ka tie vairs nelīmēsies ar jau gatavo materiālu, - atmosfēra, noskaņa cita. Tāpēc nolēmām, ka šīs dziesmas ir jāpublicē.
Par formātu - es esmu manījis, ka cilvēkiem nav laika noklausīties albumu. Arī spriežot pēc sevis, vienā brīdī es piefiksēju, ka man pietrūkst laika mūzikai. Ne tik daudz radīt, kā drīzāk noklausīties. Tas bija vēl viens arguments izlaist dziesmas pa vienai. Ideja par tīzeri radās, jo gribējām šo procesu padarīt mazliet interesantāku, galvenokārt, pašiem sev.
- Manuprāt, salīdzinot ar albuma formātu, klausītājam šāda pieeja izraisa arī mazāku uztraukumu.
- Jā, tu kā klausītājs vari pieiet tam brīvāk. Nevelk – izslēdz, velk – ieslēdz vēlreiz.
Arī man, kā izpildītājam, izliekot pirmās dziesmas, bija vēlme pēc tās atdeves atpakaļ, gribēju saprast, vai kāds atceras, vai kāds vēl gatavs ieklausīties. Procesa vidū, interesantākais bija tieši iesaistīto personu reakcija. Mēs apsveicām viens otru ar katru nākamo tīzeri un katru nākamo dziesmu, ko publicējām. Tieši tur tā dzirkstele.
- Vai tagad, kad visi darbi ir publicēti, tu tos apvienosi kādā albumā vai apkopojumā?
- Nē, es neplānoju visu likt kopā.
- Tu savos sociālajos tīklos sacīji, ka plānā varētu būt “tikšanās”. Vai ir zināms, kad tā tiek plānota?
- Rakstīju „kā draugi, kaut kad tiksimies”. Redz, tā „iepazīšanās” jau ir notikusi. Nākamajam solim jābūt lielākam. Pagaidām neesmu pat domājis, kādā formā šī „tikšanās” notiks, vai kad tā notiks. Vēl par agru.
- Kā tu raksti tekstus? Vai tev ir nepieciešama noteikta lokācija? Varbūt noteikti rituāli?
- Bieži šķiet, ka tas notiek spontāni, kaut arī ir kādas likumsakarības, pēc kurām es rakstu.
Ja ir brīva diena, es pamostos no rīta, uztaisu brokastis, kafiju, ieslēdzu bītu, un sajūtu, ka manī iekšā ir kaut kas, ko vēlos izlaist ārā.
Ļoti bieži tas viss apstājas procesa vidū. Dažreiz tas aiziet līdz galam. Pēc pāris pirmajām rindām es jūtu, vai tas ir kaut kas vērtīgs. Ja šīs rindas es pārskaitu vairākas reizes un sajūta nepazūd, tad ir vērts strādāt tālāk.
Vairumā gadījumu, rīts ir veiksmīgākais diennakts laiks, kad sākt.
- Kas tev ir rakstīšana?
- Agrāk, man rakstīšana bija vienkārši vēlme kaut ko pateikt. Tagad es to redzu kā veidu, kā kaut ko sakārtot sevī. Tas varbūt pat nav saistīts ar to, kas tiek uzrakstīts. Es sakārtoju to, kas atrodas manī, un, iespējams, teksts top kā blakusprodukts.
- Kādu literatūru tu lasi?
- Man ar grāmatām nereti ir kā ar dziesmām, es tieku līdz vidum, saprotu, ka to man vairs nevajag un neizlasu līdz galam. Pēdējās grāmatas, kas man ļoti patika bija Ērvina Velša “Trainspotting” un tā turpinājums “Porno”, bet visvairāk - „Stārķa marabu murgi”. Mani aizrauj cilvēku un jauniešu domāšana, kas tur tiek aprakstīta. Lai arī turos tālāk no jebkādām vielām.
Tad vēl, varu pieminēt Čārlzu Bukovski. Ir apbrīnojami, kā viņš var atļauties to „pofigismu” uz dzīvi. Grūta bērnība, alkohols, sievietes.
Man ļoti palīdzēja arī Hagakure. Lasīju to grūtā laikā, kad pārcēlos uz Rīgu. Man pārsvarā ir grūti pierast pie izmaiņām, un šī grāmata man palīdzēja.
Man interesējošās grāmatas kaut kā mani atrod pašas. Es nelasu regulāri, bieži gribās lasīt vairāk, taču ja tās sajūtas nav, es nelasu.
- Jā, tā “vēlos izlasīt visu” sajūta ir diezgan bīstama. Īpaši tiem, kas ar tekstu, vai mūziku saskarās ļoti bieži. Pastāv risks, ka liela iedziļināšanās struktūrā un tehniskajos paņēmienos var izslēgt pārdzīvojumu. Lasīšana un klausīšanās top sausāka.
- Tieši tā, un mūzika pārvēršas par matemātiku! Mūzika, teksts sastāv no formulām. Kāds cenšas panākt skaņu, kas ir „aktuāla” šobrīd. Nu, pārsvarā pavisam dīvaini skan. Ja vēl esi tēmā, sajūti, kas un no kurienes „iedvesmojis”. Eh!
Es, protams, atbalstu atskaņas, tehniku. Taču, man vēstījums vienmēr šķitis svarīgāks. Meistari ar vienu rindu var aizķert vairāk, nekā „dope” albums. Tas viss ir subjektīvi, sajūtu līmenī. Katram savs. Katram ir savi motīvi klausīties mūziku.
Šobrīd latviešu hiphopā mani uzrunā Jera (Sudrabu Sirds). Es klausos un jūtu, ka man nemelo, neizliekas.
- Kādu atšķirību tu esi manījis, tagad dzīvojot Rīgā un salīdzinot ar Balviem?
- Balvos ir klusāk, ērti un mierīgi, vienmēr ir vieta un laiks padomāt. Es tur esmu bijis no dzimšanas un zinu visu no galvas. Ir bijis tā, ka es pat spēju paredzēt, kas notiks tālāk. No šīs sajūtas ir ļoti viegli, taču, kādu laiku esot jau šeit, Rīgā, ir kļuvis grūtāk būt tur. Tā paredzamība sāk nomākt, sāk palikt neinteresanti, trūkst izaicinājuma.
Tomēr, jebkurā gadījumā, atgriezties ir vienmēr jauki.
- Kas, tavuprāt, dzīvē ir svarīgākais?
- Pārsvarā mēs no ārpuses cenšamies būt stipri un cīnīties par savu vietu. Taču dienas beigās, kad tu pārnāc mājās, tu vairs nevēlies būt spēcīgs un cīnīties, bet, piemēram, izjust mieru ar sev tuvajiem. Tāpēc man šķiet svarīgi, ka ir cilvēki, ar kuriem iespējams dalīt savus pārdzīvojumus, savas sāpes un tos priekus, kas ir savā ziņā pirmatnēji. Nevajag baidīties būt bērnišķīgam, pasmieties par sevi.
