Man [autoram, red.piezīme] bija palaimējies dzirdēt šo relīzi jau kādu laiku pirms tās iznākšanas, un tāpēc ir vēl lielāks prieks pieredzēt, ka tā beidzot ir publicēta. Priecē gan izvēlētā albuma koncepcija (darbavietu jautājums latviešu repa kontekstā nereti ir “tabu” tēma), gan tā izpildījums un muzikālais skanējums, par kuru no A līdz Ž atbildējis Rihards Štrauss. Liels prieks bija arī manīt vizualizāciju klipam “ISA”, kuru veidojis Toms Markovs. Domāju, ka pavisam droši var sacīt, ka šis videoklips ir viens no kvalitatīvākajiem animētajiem mūzikas videoklipiem Latvijā. Šī iemesla dēļ es izvēlējos uz sarunu aicināt ne tikai Vilni, bet arī Tomu, mazliet specifiskāk aprunājoties par “ISA”.
Edgars Spudiņš (Abra): Kurā brīdī tu iedomājies, ka varētu savu darbavietu pieredzi iemūžināt albumā?
Vilnis: Tas bija brīdī, kad mēs kā grupa “Augša” nokļuvām līdz lielai kopīgai studija, kas bija liels uzlabojums, salīdzinot ar bēniņiem, kuros rakstījām mūziku pirms tam. Studijas telpās bija vairāk nekā simts kvadrātmetru, balkons iekštelpās, jaudīgs dators, monitori, mikrofoni, skaņas izolācija. Rezultātā likās jocīgi - mums ir šāda līmeņa studija, bet es neko neierakstu, jo esmu aizņemts ar tās pilnveidošanu. Izdomāju, ka jāieraksta dziesma, turklāt tajā brīdī visa “Darba vietā” aprakstītā pieredze jau bija beigusies, un man nebija darba.
Tolaik nolēmu pamēģināt – kā būtu, ja es ieguldītu sevi cik vien iespējams mūzikā. Pirmā dziesma, kuru es ierakstīju, bija “Ārpusē”.
Šī dziesma raksturo manu toreizējo skatījumu, kuru guvu pēc visas “Darba vietas” pieredzes. Ka lietas, kas savulaik likās kaut kur tālu sapnī, nu ir sasniedzamas.
Tajā pašā dienā, dodoties mājās un ejot gulēt, es sāku atminēties, kā esmu nonācis līdz šim prāta stāvoklim. Tad es atcerējos savu darbu "Fabrikā". Starp citu, “Fabrikas Repa” piedziedājums principā tapa toreiz, kad strādāju "Fabrikā". Dziesmā kā reizi ir rinda, kas uz to atsaucās – “Galvā skaitu rīmes, laiks paiet bezrūpīgi”.
Tā nu es gulēju, atcerējos “Fabrikas Repa” piedziedājumu un sapratu, ka varu sākt rakstīt dziesmas par visām darbavietām, kurām biju izgājis cauri.
Cik ilgā laika posmā tapa “Darba Vieta”?
Es albumu uzrakstīju nedēļā. Tas bija laiks, kad es visu sevi ieguldīju mūzikā. No rīta piecēlos, aizgāju uz studiju, ieslēdzu kādu no Riharda (Štrausa) pavadījumiem un rakstīju. Dienā no manis tapa aptuveni viena, divas dziesmas. Sākumā es vienkārši rakstīju pirmo, kas man ienāk prātā, līdz kādam brīdim, kad atradu kādu četrrindi, kas var kalpot par pamatu dziesmai. Dažām no dziesmām teksti tā arī tapa, no pirmā impulsa, bez rediģēšanas un liekām domām, vismaz, ja runājam par pamatu.
Principā es albuma tekstus uzrakstīju nedēļā un albumu ierakstīju arī nedēļā. Protams, pēc tam kaut ko palaboju, pamainīju skanējumu piedziedājumiem un vēl dažiem sīkumiem. Dziesma “Rūpnīca” tika ierakstīta uz cita pavadījuma, Rihards pēc tam izveidoja remiksu, kas patika labāk par oriģinālu, tāpēc tas arī nonāca albumā.
Ļoti ātri. Ļoti lielā triecientempā.
Jā, tas tāpēc, ka man bija skaidras divas lietas – tēma un saturs. Ja tēma un saturs ir skaidri, tad ātri rakstīt ir ļoti viegli.
Es mēģināju rakstīt tieši tās sajūtas, kuras jutu brīžos, kad biju attiecīgajā darbā, nevis ar to apziņu, kas bija pēc tam.
Man liekas, ka dziesmai “ISA” es pirms tam vispār sarakstīju kādas piecas lapas, tādējādi nokļūstot tā brīža stāvoklī. Protams, ka tagad, skatoties uz pāris frāzēm, man ir cits skatījums, bet tā laika uzstādījums bija precīzi uzrakstīt attiecīgā brīža sajūtas. Tāpat es centos radīt katras dziesmas noskaņu, kas būtu pieskaņota katras darba vietas atmosfērai.
Arī Rihards bija regulāri uz vietas studijā, un no viņa es paņēmu gan iepriekš gatavus, gan uz vietas radītus bītus.
Cik garš laika posms ir iemūžināts “Darba vietā”?
Divi gadi. “Darba vietā” es iemūžināju savas darba gaitas no 2012. līdz 2014. gadam, kad pēc vidusskolas beigšanas devos uz darbu Anglijā, fabrikā. Starp citu, dziesmu secība albumā ir hronoloģiska.
Tā skatoties, daudz sanāca padarīt šajā laika posmā (smejas). Albumu pabeidzu ierakstīt 20 gadu vecumā, un tā pēcapstrādes darbi tika pabeigti, kad man bija 21 gads.
Tad sanāk, ka tavs albums bija gatavs jau pirms apmēram trim gadiem. Kāpēc tas netika publicēts agrāk?
Jā, tā sanāk! Es ļoti iesprūdu pēcapstrādes procesā. Iesākumā ar pēcapstrādi es strādāju pats. Ar katru nākamo dziesmu es iemācījos kaut ko jaunu, un rezultātā es regulāri atgriezos pie saviem iepriekšējiem gabaliem, lai tos labotu. Un tā tālāk.
Tas noveda līdz brīdim, kad savu albumu biju noklausījies tik daudz, ka tas man vairs nepatika. Es to vairs nevēlējos izdot, jo neredzēju tam jēgu.
Pēc laika es sapratu, ka “Darba vietas” pēcapstrādi vajag uzticēt kādam citam, un tā visam klāt pieslēdzās Jānis Šmēdiņš jeb FAKTS. Tad, kad mūzika bija jau gatava pēcapstrādes periodā, es biju aprunājies ar Tomu par video izveidi.
Kāpēc ne agrāk – es nevēlējos albumu izdot steigā un izvēlējos pagaidīt pēc pirmās sesijas, jo patlaban studēju augstskolā. Turklāt es nejūtu, ka “Darba vietai” būtu uzspiests kāds laika zīmogs, manuprāt, šo albumu varēja arī izdot pēc pieciem gadiem, un tā vērtība nebūtu mazinājusies.
Kurā no darbavietām tu pavadīji visilgāko laiku?
Visilgākais laiks ir aprakstīts dziesmā “Prom”, tas ir apmēram pusgads. Kaut arī tā īsti neskaitās kā darbavieta, tolaik es nestrādāju nevienā uzņēmumā. Tolaik vienas mājsaimniecības saimnieki, kas bija izbraukuši uz ārzemēm, meklēja kādu, kurš varētu uzturēt viņu īpašumu un sagatavot to uz viņu atbraukšanu atpakaļ.
Tāpat arī dziesma “Tirgus” izriet no šīs pieredzes, šajā saimniecībā bija arī ābeļdārzs. Es ābolus lasīju un vedu uz tirgu pārdot.
Kā kopumā skaties uz pieredzi, kuru esi aprakstījis albumā?
Ļoti vērtīgi. Principā mani no nevienas darbavietas arī neatlaida, es no visām aizgāju pats. Nu, labi, bija viens darbs, kurā pasakot, ka eju prom, man atbildēja : “Mēs jau tik un tā tevi gribējām atlaist!” (abi smejas).
Es no darbavietām aizdevos, kad sapratu, ka esmu izsmēlis visu, ko no tām varēju paņemt. Kad nejutu, ka šajās darbavietās varētu ko sasniegt, vai to piedāvājumi man nelikās saistoši. Es principā virzījos uz lielāku brīvību, sakarīgāku attieksmi un arī labāku atalgojumu. Manuprāt, darba devējs ar atalgojumu tev parāda to, cik svarīgs tu viņam esi. Piemēram, ja darba devējs tev maksā minimālo algu un arī nemēģina tevi noturēt nekā citādi, tad viņš pret tevi izturas kā pret viegli maināmu resursu.
(Turpmāk jautājumos par albuma vizuālo daļu sarunai pievienojas videoklipa “ISA” un “Darba vietas” vāciņa autors Toms Markovs – autora piez.)
Abra: Runājot par vāciņu, vai tajā ir manāmas atsauces uz visām albuma dziesmām? Dažas no tām es pamanīju. Piemēram, trimmeri, augļu kastes, mops u.c.
Toms Markovs: Vāciņā nav attēlotas visas dziesmas. Tajā ir attēlotas dziesmas „Prom”, „Tīri un skaisti”, „Tirgus”. Baltais krekls ir no „ISA”, un zīmējumā redzamā lokācija ir noliktava no dziesmas „Rūpnīca”. Tas arī principā viss.
Kāpēc Vilnim vāciņā uz rokas ir redzama tinte?
Toms: Tur bija doma, ko vēlējāmies īstenot, bet beigās neīstenojām (smejas). Bija ideja, ka vāciņa otrā pusē būs sarakstīti dziesmu nosaukumi ar to pašu tinti.
Kāpēc tieši "ISA" bija izvēlēta kā dziesma, kurai veidot vizualizāciju?
Vilnis: Kad domājām par dziesmas vizualizāciju, likās, ka „ISA” varētu būt viena no vispiemērotākajām video formātam. Mēs gan bijām domājuši par vairākām dziesmām. Manuprāt, arī skatoties pēc gala iznākuma, redzams, ka “ISA” bija pareizā izvēle. Video bija daudz ko parādīt, tas nebija vienveidīgs.
Toms: Iesākumā mums bija doma pievērsties videoklipam no citas puses – ar lielāku akcentu uz video sākumā redzamajiem taustekļiem.
Piemēram, kā treneri darbā māca darbiniekus šos taustekļus izmantot.
Tomēr beigās mēs attēlojām situāciju tuvāk tam, kāda tā bija, un no taustekļiem palika vien pāris atsauces.
Kad jūs izlēmāt, ka dziesmai „ISA” jātaisa videoklips?
Toms: Tas bija aizpagājušā gada decembris. Tad mēs sākām runāt par videoklipa izveidi, un pašu videoklipu es pabeidzu 2017. gada oktobrī.
Kāds bija jūsu sadarbības process, veidojot "ISA" videoklipu?
Vilnis: Iesākumā mēs abi apsēdāmies, aprunājāmies, un Toms uzskicēja video plānu komiksa veidā uz lapas. Pēc tam viņš sāka ķerties pie videoklipa.
Toms: Mēs arī ikdienā strādājām kopā, tāpēc bieži vien sanāca aprunāties par vairākām idejām, kad tikāmies darbā.
Cik ilgi tika veidots videoklips?
Toms: Apmēram sešsimt piecdesmit stundas (visi smejas).
Kur tu apguvi animāciju?
Toms: Es sāku apgūt animāciju brīdī, kad sāku strādāt pie video, pirms tam es biju vien veidojis dažādus zīmējumus. „ISA” ir mana pirmā animācija.
Kam tu sekoji, no kā tu iedvesmojies, veidojot animāciju Vilņa klipam?
Toms: No dažādiem avotiem internetā. Piemēram, no „The Gorillaz” videoklipiem, bet bija arī viens avots, no kā es iedvesmojos visvairāk. Tas bija repera Ill Bill videoklips dziesmai „War Is My Destiny”.
Man jau likās, ka pieminēsi “The Gorillaz”. Skatoties videoklipu, es tieši iedomājos, ka tas man mazliet atgādina kādu no šīs grupas videoklipiem.
Vilnis: Starp citu, saistībā ar “The Gorillaz” gadījās diezgan kuriozs notikums. “ISA” video sākumā ir attēlots, kā galvenais varonis pieiet pie durvīm un nospiež zvana pogu. Toms to bija jau izveidojis un uztaisījis. Un pēc tam mēs manījām tieši tādu pašu ideju, bet nopublicētu “The Gorillaz” videoklipā “Saturnz Barz”. (smejas)
Toms: Jā, mums jau šī ideja bija pabeigta, un tad mēs manījām, ka tajā videoklipā attēlots tieši tas pats.
(Tomam) Vai tu pašlaik apgūsti animāciju? Ja tā, tad kā tu to dari?
Toms: Vietnē “Youtube” ir viens videokanāls, kuram es sekoju - “Draw with Jazza”. Tajā pārsvarā tiek stāstīts par to, kā zīmēt, kāda ir attiecīgā mākslinieka pieeja. Tas bija pirmais kanāls, no kura es sāku skatīties, ko un kā darīt. Pārsvarā gan es mācos darot, līdzīgi arī ar jaunu lietu apgūšanu – ja es meklēju, kā izdarīt kādu specifisku lietu, es par to atrodu kādu pamācību internetā.
Vai tev ir vēl kādi animācijas darbi, pie kuriem tu strādā vai esi strādājis?
Toms: Jā, pavisam nesen tika publicēts liriku video "FAKTA" dziesmai “Jābēg prom” – tas arī sanāk mans pirmais liriku video. Tas sanāca diezgan ātri.
Tagad es taisos strādāt pie vēl viena videoklipa, bet tas process būs daudz garāks, domāju, ka līdzīgi, kā ar “ISA”.
Vai tev ir kāds mākslinieka portfolio, kur manāmi tavi darbi?
Toms: Pašlaik to darbu nav tik daudz. Man ir divi klipi. Agrāk es taisīju dažādus plakātus, bet tas jau ir cits virziens. Vēl esmu sapratis, ka man gribas strādāt pie tā, kas man patīk. Piemēram, ar Viļņa albumu bija viegli strādāt, man interesē un patīk viņa albums. Par nākotni un kādu portfolio, es vēl nezinu, kā būs. Droši vien.
Pievēršoties “ISA” videoklipam. Tajā ir manāmas vairākas detaļas, pie kurām ir rūpīgi piestrādāts. Piemēram, pie pusotras minūtes ir manāma tāfele, uz kuras ir uzrakstīti astoņi lieliski darba ieradumi, kā arī klienta interešu punkti. Vai šis saraksts ir ņemts no reālās pieredzes?
Vilnis: Jā, tas ir tieši tas, ko mums iesākumā mācīja. Katru dienu, kad mēs gājām uz darbu, kas bija sešas dienas nedēļā, tas sākās ar rīta lekcijām. Lekcijās mums mācīja video attēlotos lieliskos darba ieradumus un stāstīja visādus iedvesmojošus stāstus par cilvēkiem, kas darījuši un nepadevušies. Tā mūs katru rītu “uzpumpēja” apmēram trīs stundas, iemācot to, kā atpazīt dažādas “zaļās gaismas”, ko runāt, nerunāt, tāpat arī atrast katra klienta interešu punktus utt. Mums stāstīja, ka cilvēki nevis nopērk produktu, bet nopērk “tevi” - ja tu būsi pietiekami harismātisks un interesants, tad cilvēki būs gatavi nopirkt gandrīz jebko no tevis.
Vai tu varētu šo redzējumu attiecināt arī uz repu?
Vilnis: Droši vien, ka jā. Manuprāt, tas tieši tā arī mēdz izpausties – ja izpildītājs rada savu tēlu tādu, kam vēlētos līdzināties liela sabiedrības daļa, tad viņi būs gatavi klausīties dziesmas, neatkarīgi no tā, par ko tās ir.
Video 2:46 minūtē ir redzams grafiks. Ko šis grafiks apzīmē?
Toms: Pirms šī kadra ir redzams kauliņš, kurš pārvietojas no vienas mājas uz otru.
Principā tas ir Vilnis, un tur tiek attēlota viņa ikdiena, kā viņš mēģina pārliecināt klientus – zaļās mājas apzīmē klientus, kas piekrituši, kamēr sarkanās tos, kas atteikušies no piedāvājuma. Savukārt grafikā zaļie stabiņi apzīmē to, cik cilvēki ir piekrituši, apakšējie cipari ir nedēļas dienas, un sarkanā līnija parāda, kā kopējie ienākumi summējas.
(Vilnim) Vai summas par katru piesaistīto cilvēku bija fiksētas?
Vilnis: Ne gluži. Sākumā tu saņem apmēram divdesmit mārciņas par katru cilvēku, ko tu piesaisti. Katrs cilvēks ir piesaistīts ar t.s. “direct debit” – viņi samaksā labdarībai pirms nodokļu nomaksas katru mēnesi. Un atkarībā no tā, cik ilgi katrs klients paliek, tas ietekmē arī tavu peļņas koeficentu. Bieži vien klienti nebija gatavi maksāt katru mēnesi, tāpēc mēs arī bijām apmācīti sacīt: “Ja jūs vēlaties samaksāt vienreiz, vienkārši parakstaties uz vienu mēnesi, un pēc tam varat atteikties.” Ja klients tā izdara, tad principā tā sanāk vislielākā apčakarēšana, jo labdarībai neaiziet pilnīgi nekas, organizācija tikai knapi nosedz tavas izmaksas. Tikpat labi to naudu var darbiniekam uzreiz iedot uz rokas.
Toms: Tas sanāk stulbi. Iedomājies, tev šķiet, ka tu ziedo labdarībai kādu pieklājīgu summu, piemēram, divdesmit mārciņas, bet pilnīgi necik no tās naudas nenokļūst līdz galam. Vai arī tikai kāds sīkums, kā, piemēram, bumbiņa, kas redzama video 3:05 minūtē.
Vilnis: Arī pirms tam esošajā grafikā ir manāms, kā izdalās kopējā summa, no klienta saņemtā nauda tiek izdalīta darbiniekiem, pasniedzējiem, ofisam, valdei, organizācijas izdevumiem, komunālajiem maksājumiem, un beigās bērns saņem “bumbiņu” jeb to, kas paliek.
Turpat ir arī redzams, ka, kamēr nedzirdīgais bērns saņem bumbiņu, tajā pašā istabā atrodas vēl trīs bumbiņas.
Toms: Jā, tas ilustrē, ka viņi saņem ne to, kas viņiem vajadzīgs. Līdzīgi es vienreiz dzirdēju par vienu akciju Āfrikā, kur bērniem tiek sūtītas kurpes, kaut realitātē viņiem nevajag kurpes, bet gan ūdeni.
Vēl tajā pašā kadrā manāma tāfele ar zīmju valodu. Biju aprunājies ar cilvēku, kas ir strādājis ar nedzirdīgiem ļaudīm, un viņa minēja, ka jūs esat izmantojuši amerikāņu nevis britu zīmju valodu.
Toms: Bļāviens! (visi smejas) Es par šo nebiju aizdomājies. Kad veidoju video, atradu kādu nedzirdīgo alfabētu un to arī izmantoju.
Vilnis: Ja gribas, tam jau vienmēr var atrast pamatojumu. Piemēram, ka tā ir klase, kurā mācās amerikāņi, vai britu bērni, kas mācās amerikāņu angļu valodu. (smejas)
(Vilnim) Citējot tavas rindas no "ISA" - “No prieka un laimes līdz dusmām, asarām.
Neviens mans dzīves brīdis nav bijis krāsaināks” - cik ļoti un kā šie apziņas stāvokļi bija saistīti ar tavu darbu?
Vilnis: Vistiešākajā. Pēc katra darbadienas rīta es uz tiešo pārdošanu devos enerģijas pilns. Es tiku mākslīgi uzpumpēts un tikos ar aptuveni simts cilvēkiem dienas laikā. Tā bija liela enerģijas apmaiņa, turklāt bieži vien nesanāca sasniegt iecerētos mērķus. Tas sāka atstāt spiedienu uz manu psiholoģisko stāvokli – milzīgs pacilājums nāca kopā ar sajūtu, ka viss ir ačgārni un briesmīgi. Turklāt es vēl līdz galam nebiju iejuties ārzemju dzīvē, es Anglijā līdz šim darbam atrados tikai mēnesi.
Vēl par “ISA” runājot, vēlos piebilst – tolaik, redzot karjeras kāpnes un potenciālo atalgojumu nākotnē, strādājot pusotru mēnesi šajā darba vietā, es biju nodomājis, ka palikšu šajā amatā. Tolaik es uz Latviju biju atbraucis tikai izņemt dokumentus no augstskolas, vismaz man tā likās. Protams, arī sasveicināties un aprunāties ar sev tuvajiem Latvijā. Taču, atbraucot atpakaļ un paskatoties uz savu darba pieredzi Anglijā no malas, es sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu darīt. Pēc pāris dienām atgriežoties Latvijā, es nolēmu šeit palikt. Dokumentus gan es paspēju izņemt. (smejas)
Kas no tevis ir sagaidāms tālāk?
Vilnis: Par tuvāko laiku,
30. martā, Jelgavā, "Balerijā" būs mans solo koncerts. Nekādi citi plāni uz doto brīdi nav – droši vien būšu dzirdams kādās dziesmās kā “featuring artist”, kā arī kādā video.
Par savu mūziku, es pašlaik vēl meklēju to rokrakstu, ar kuru strādāt. Man neprasās taisīt parastu standarta hip-hopu vai trendīgu mūziku. Redzēsim, kur mani ceļi aizvedīs, es neizslēdzu arī iespēju, ka tie varētu nebūt saistīti ar hip-hopu, bet mūziku gan.
