Reinis Kapone: Repam ir jārosina klausītājs domāt

Reinis Kapone ir latviešu reperis no Londonas, kas plašāku sabiedrības uzmanību piesaistījis šajā vasarā, vietnē “Youtube”  publicējot dziesmu “Gotham”, kas vēsta par novērojamām pasaules vērtību maiņām pilsētvidē. Iepriekš dzirdams “Karaļūdens” relīzēs, nu Kapone strādā pie sava debijas albuma “Katafalks”, kas dienasgaismu plāno piedzīvot jau šā gada novembrī.

Jāatzīst, ka ārzemēs dzīvojošs latviešu reperis, kurš aktīvi strādā pie sava materiāla, ir samērā reta parādība latviešu repa scēnā. Izvēlējos aprunāties ar Reini gan par “Katafalka” procesu un repu, gan arī par dzīvi ārzemēs un skatījumu uz norisēm Latvijā.

- Vienā no tavām jaunākajām dziesmām, “Gotham”, ir manāmas atsauces uz DC komiksu visumu. Vai tu tam seko aktīvi?

- Nē, DC visumam un komiksiem es nesekoju pārāk aktīvi. Kaut arī  “Gotham” kā vārds ir nācis man līdzi no bērnības, pateicoties Betmena filmām. Tomēr tiešākā saistībā saiti ar “Gotham” es atradu seriālā “Gotham” (Gotema), kuram šobrīd ir jau ceturtā sezona. Seriāls attēlo Brūsa Veina dzīvesstāstu līdz tam, kā viņš kļūst par Betmenu. Tāpat arī tiek parādīts tas, kā Gotema pakāpeniski no sakārtotas sabiedrības tiek sagrauta un rodas haoss.
Skatoties šo seriālu, es savilku paralēles ar to, ko es redzu ikdienā, dzīvojot Londonā. Tas man deva impulsu uzrakstīt par šo tēmu. Turklāt šādas Gotemas nianses es pamanu ne tikai Londonā vai Rīgā, bet arī Valmierā, no kurienes es nāku.

- Kā tu uzsāki repot? Kas tevi uz to mudināja?

- Tas var skanēt diezgan klišejiski, bet mans sākums bija dzejoļu rakstīšana, kaut tolaik es to nemaz nesaistīju ar repu. No repa mani aizrāva Eminems, kuru jau tolaik varēja redzēt televīzijā, ja runājam par ārzemju ietekmēm. Runājot par Latviešu ietekmēm, man ir jāmin trīs ikonas – Gustavo, Kurts un Ozols. Visvairāk interesējos par Gustavo, sekoju līdzi visām viņa dziesmām un zināju tekstus. Lai gan man ir patikuši arī citi mūzikas žanri, īpaši smagā, alternatīvā mūzika, es kaut kādā ziņā sevi vairāk sasaistīju ar repu – atskaņu veidošanu un garākām lirikām, kur iespējams iedziļināties. Mans pirmais ieraksts tapa 2004. gadā, mājās pie datora. Tomēr pēc šī posma pagāja ilgs laiks, pirms atkal sāku ķerties pie repošanas - bija daudz tekstu un rindu, bet uz āru tas tika parādīts ļoti reti. Dažreiz kādā konkursā skolas laikā un brīvrunu skaitīšanā ballītēs un pasākumos.
Kā ietekmes es varu minēt arī ansi, Eliotu, Skuteli. Šo izpildītāju atskaņas un tehnikas uz mani atstāja lielu iespaidu. Tad kā pēdējais punkts, kas motivēja mani izlaist savu mūziku, bija "Kreisais krasts". Pateicoties "Kreisajam krastam", es sapratu, ka vēlos ar šo nodarboties. Protams, ka no ''Krasta'' var atzīmēt vairākus spēcīgus emsijus, bet man vistuvākie bija Pioniera un Nātres panti.

- Kad tu uzsāki darbu pie albuma?

- Kā jau minēju, tekstus es rakstīju jau sen, taču doma par albumu man radās pirms apmēram gada. Iesākumā man bija doma par EP, taču, laikam ejot, es izdarīju izvēli par labu albumam, vēloties atstāt ko pamatīgāku. Viens no albuma pamatklintājiem noteikti ir “Gotham”,  kas bija tapusi jau 2014. gadā, kad man radās dziesmas ideja. Toreiz es vēl nezināju, ka no manis taps albums un ka “Gotham” būs tā sākums.

- Kāds bija “Gotham” ieraksta un filmēšanas process?

- “Gotham” ierakstīt bija pagrūti – es to mēģināju kādus trīs gadus. Laiku pa laiku ciemojoties pie anša "Dirty Deal Audio" ierakstu studijā (visi albuma ieraksti ir tapuši tur), es ierakstīju vairākas citas dziesmas, bet “Gotham” nespēju pabeigt. Bija grūti atrast to noskaņu, kas šķita piedienam šai dziesmai. Tomēr šogad februārī, kad studijā ierados pa taisno no lidostas, es noķēru to īsto sajūtu un dziesma bija gatava. Par filmēšanu, tas uzsākās pavisam nejauši – man uzzvanīja skolas laiku draugs, kurš arī ilgu laiku dzīvojis un turpina dzīvot Londonā. Viņš ikdienā darbojās ar video režiju un filmēšanu un piedāvāja man uzfilmēt videoklipu. Un tā mēs nonācām līdz “Gotham” videoklipam.

- Ko tu vēlētos ar albumu panākt?

- Atgriežoties pie tā, kas mani motivēja taisīt albumu –  laikā, kad uzsāku aktīvu darbu pie albuma, es novēroju pagrimumu Latvijas repa scēnā. Es labi atceros savus studiju laikus, kad aktīvas bija tādas apvienības kā “Kreisais krasts” un “PKI”, kā arī notika regulāri koncerti un brīvrunu cīņas. “Katafalka” pirmsākuma brīdī izskatījās, ka hiphopa žanrā pārsvarā ir tikai izklaidētāji, šovmeņi. Turklāt vecie mākslinieki bija diezgan noklusuši un jauno sniegums šķita diezgan pavājš. Likās – šis ir īstais brīdis izdot kaut ko nopietnāku no sevis, jo kritizēt ir vieglākais, ko kāds var darīt. Es izlēmu – ir jādod sava artava, un tad manīs, kāds atbalsts nāks no tā, ko būšu piedāvājis. Tātad, no vienas puses, tas ir mērķis īstenot savas ambīcijas, pierādīt sev, ka es to varu, no otras, tas ir arī mērķis dot ieguldījumu Latvijas hiphopa kultūrai. Interesanti, bet brīdī, kad nopietni sāku strādāt pie albuma, es pamanīju, ka arī pārējais Latvijas reps sāka “atdzīvoties”, nāca ārā jauni albumi, piemēram, Edavārdi “Īstas acis” un anša “Balzams”. Ir parādījušās jaunas repa grupas, cilvēki, kas ilgu laiku ir bijuši klusāki, lēnām atgriežas, tāpat arī atgriezies ir “Kreisais krasts”. Šo brīdi varētu nosaukt kā Latvijas hiphopa renesansi, un man ir prieks būt daļai no šī laikaposma.

Es vēlos vēl piemetināt, ka repa dziesmām ir jābūt kā skolotājām, kā pasniedzējiem. Tām būtu jārosina klausītājs domāt. Tāpēc es iebilstu pret tik lielu latviešu repa daļu, kas vērsts tikai uz izklaidi.

- Mūsdienās tas varētu būt astoņdesmit procenti kvalitatīvs reps un divdesmit procenti izklaides reps. Diemžēl pašlaik mēs redzam tieši pretējo, un es uzskatu, ka notiek šī žanra degradēšanās. Mums jau tā pietiek žanru, kur uzmanība netiek pievērsta tekstiem, bet gan īsākām frāzēm un izklaidei.

Hiphops, kas ir bijis vienīgais žanrs ar tik daudz idejām un tekstiem vienā dziesmā, pašlaik tiek pārvērsts par balagānu.

- Mēs kā mākslinieki esam atbildīgi par to, ko sakām dziesmās. Manas dziesmas atpoguļo manu un man apkārt esošo cilvēku pieredzi. Tajās klausītājam ir iespēja izvilkt sev nepieciešamās atziņas.
Mūziķis rada tādu kā “kulta” produktu, un, jo populārākas ir viņa dziesmas, jo spēcīgāk tas var ietekmēt sabiedrību. Tāpēc, ja kāds mākslinieks vēlas aprakstīt aizraušanos ar narkotikām, azartspēlēm utt., tad derētu atcerēties, ka pozitīvākā pieredze ir tikai daļa no kopējās pieredzes. Man topošajā albumā būs dziesma ar nosaukumu “Narkomāna dienasgrāmata”, kurā galvenais vēstījums norāda uz to, kur atkarība no narkotikām ir spējīga novest kādu, kurš pārlieku ar to aizraujas. Kaut pirmajā mirklī tā var radīt eiforiju, ilgstošā laika periodā tā var smagi atmaksāties. Es esmu par to, lai mūziķis par saviem vārdiem uzņemas atbildību.

- Ko tu sacītu cilvēkiem, kas vēlētos pieminēt tādus izpildītājus kā N.W.A., kuriem ir bijušas tiesas prāvas par naida kūdīšanu, vai Eminemu, kurš ir saņēmis ziņas no jauniešiem, kas apgalvo, ka izdarījuši pašnāvību viņa dēļ?

- Ja mēs paskatāmies uz abiem šiem gadījumiem, tad ir manāms, ka tie ir notikuši, kamēr izpildītāji ir bijuši jauni gados. Tolaik mēs kā cilvēki vēl īsti neizprotam daudzas norises. Es šo atbildības aspektu vēlētos minēt vairāk izpildītājiem un mūziķiem, kam jau ir tuvu vai pāri trīsdesmit gadiem. Jo tu esi vairāk nobriedis, jo vairāk tev būtu jāspēj apzināties, kādu iespaidu atstāj tava mūzika. Un tas ir it sevišķi svarīgi, ja izpildītāja galvenā mērķauditorija ir zem divdesmit gadu vecuma. Jaunieši ir vieglāk ietekmējami par nobriedušākiem cilvēkiem, kas ir spējīgāki izvērtēt to, ko viņi dzird.

- Vai tavas iepriekš dzirdētās dziesmas, piemēram, tās, kas atrodamas “Karaļūdens” izlasēs, arī būs daļa no albuma?

- Nē, "Katafalks" sākas no pirmā singla "Gotham". Es izlēmu radīt albumu no jauna, iepriekš nedzirdēta materiāla.

- Kāpēc "Katafalks" kā albuma nosaukums?

- Albuma nosaukuma pamatdoma ir līdzīga kā manai kopdziesmai ar Nātri, kuru arī sauc “Katafalks”. Kā jau iepriekš minēju, kad sāku darbu pie šī albuma, man latviešu reps izskatījās kā mirusi, apsīkusi kultūra. Tā bija kā zārks, kas tiek vests katafalkā, atstājot vien pēdējās dzīvības pazīmes. Es vēlos šo zārku paturēt virs zemes, atrakt, ja tā var sacīt.



- Pievēršoties mazliet pie tavas dzīves ārzemēs. Cik ilgi tu esi dzīvojis ārpus Latvijas?

- Pirmo reizi ārpus Latvijas es izbraucu 2009. gadā, pāris mēnešus dzīvodams Lielbritānijā. Pēc tam es atgriezos un nosolījos sev nekad vairs neatgriezties tur. Tā bija mana nostāja tobrīd, es domāju, ka laime nav jāmeklē kaut kur citur. Tad es pāris gadus dzīvoju Latvijā, līdz atkal aizdevos uz Lielbritāniju. Nu jau es piecus gadus dzīvoju Lielbritānijā.

- Kāda ir tava nodarbošanās?

- 2009. gadā es pabeidzu Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, man ir bakalaurs kā vēsturniekam. Tomēr es savā specialitātē neesmu nostrādājis nevienu dienu. Kaut tolaik man bija dažādi piedāvājumi, tomēr es, mazliet pastrādājot Latvijā, izvēlējos doties uz ārzemēm. Lielbritānijā es esmu strādājis dažādus darbus – sākot no zemākiem ienākumiem, kāpjot uz augstākiem. Pašlaik es strādāju metalurģijas jomā.

- Kādi, pēc tavas pieredzes, ir populārākie Lielbritānijas latviešu laika pavadīšanas veidi?

- Parasti, pēc nostrādātas nedēļas tā ir “bremžu atlaišana”, kas sevī ietver dažādu apreibinošu vielu lietošanu. Arī es savulaik esmu dzīvojis šādu dzīvesveidu. Tagad, paskatoties atpakaļ, šķiet, ka šis laiks tika izmests zemē, tas varēja tikt izlietots lietderīgāk. Tomēr es neko no tolaik darītā nenožēloju.
Protams, ir daļa cilvēku, kas izmanto laiku citādāk – ģimenei, ceļojot, mācoties, izmantojot kultūras iespējas tādās pilsētās kā Londona. Bet, manuprāt, tā ir mazākā daļa no Lielbritānijas latviešiem.

- Vai Lielbritānijā ir latviešu repa fani?

- Manuprāt, Lielbritānijas latviešu komūnā šobrīd nav vieta repa scēnai. Skaits ar cilvēkiem, kas  būtu ieinteresēti latviešu repmūzikā, ir gaužām mazs. Pastāv vairākas Lielbritānijas latviešu organizācijas, piemēram “LaLonda” (Latvians in London) un “Bērzes Strazdi”, kas rīko dažādus latviešu pasākumus un koncertus. Šajos pasākumos cilvēku pieprasījums galvenokārt ir pēc vieglas izklaides – tiek aicinātas latviešu popmūzikas grupas ar šlāgera ievirzienu vai arī grupas kā "Bermudu divstūris". Izklaide bez iedziļināšanās tekstos, ar mērķi labi pavadīt laiku.
Uz latviešu repa koncertu Liebritānijā es esmu bijis vienreiz. Šo pasākumu organizēja “LaLonda”. Toreiz, pirms diviem gadiem, uzstājās Stobrs, kurš nu jau pāris gadus dzīvo un strādā Anglijā. Uz nevienu citu šādu pasākumu man nav sanācis būt. Protams, es vēlētos redzēt vairāk šādu pasākumu, kur Lielbritānijā uzstājas latviešu reperi, bet, pēc mana skatupunkta, tas Lielbritānijas latviešiem nav aktuāli.

- Vai tu vēlētos atgriezties atpakaļ Latvijā?

- Jā, es vēlos atgriezties atpakaļ Latvijā. Par jautājumu, kāpēc es to vēl neesmu izdarījis – tas ir mazāk finansiālu kā mentālu apsvērumu dēļ.

Šajā piecu gadu periodā, kopš esmu dzīvojis ārzemēs, mana saikne ar Latviju ir kļuvusi mazāka un man patlaban ir grūti saņemties un atgriezties. Vienalga, kur esi un cik spēj nopelnīt par ārzemēs veikto darbu, tas nespēj dot to emocionālo apmierinājumu, kā esot mājās.

- Vēl es vēlētos pieminēt, ka, manuprāt, katrā latvietī ir tāds kā “Dullā Daukas” gēns, vēlme izzināt, kas ir ārpus horizonta. Arī tad, kad es devos prom, tas galvenokārt nebija finansiālu apstākļu dēļ. Gan es, gan daudzi citi latvieši vēlās aizbraukt, paskatīties, kā ir dzīvot citur, mūs neapmierina tas, kādi apstākļi ir mūsu zemē. No sērijas “zāle citur vienmēr ir zaļāka”. Protams, ir arī daudzi cilvēki, kuriem tas ir galējais lēmums, kā finansiāli nodrošināt savu ģimeni un tuviniekus.

- Kā tu skaties uz to, kas notiek Latvijā?

- Dzīvojot ārpus Latvijas, pārsvarā jaunumus es uzzinu no interneta ziņu portāliem. Dažreiz sanāk paskatīties arī Latvijas ziņu kanālus, tomēr daudz es balstos arī uz ārzemju ziņu kanāliem. Tad es mēģinu salikt visu informāciju kopā – gan kaut ko no austrumiem, gan kaut ko no rietumiem. Protams, katrs ziņu kanāls mēdz mazliet propagandēt savu virzienu.
Par notiekošo Latvijā – skumji, ka mūsu interneta portāli, iespējams, kādos politiskos nolūkos, parāda Latviju diezgan drūmās krāsās. Bieži šķiet, ka šis negatīvisms pat tiek pārspīlēts.

Manuprāt, vidējā latvieša un vidējā brita dzīve nemaz tik ļoti neatšķiras. Jā, var teikt, ka Lielbritānijā tev ir lielāka māja un lielāka mašīna. Tomēr, ja runājam par apstākļiem, tad nereti Latvijā tie ir labāki – Latvijā ir vairāk telpas, vairāk iespēju ko pasākt un darīt. Vienīgais, liela problēma Latvijas valstī ir korupcija, kas iesēdusies jau no padomju laikiem. Tās apmēri ir milzīgi un, manuprāt, tas ir galvenais iemesls tam, kādā ekonomiskajā stāvoklī atrodas Latvija.

- Protams, ir vērts pieminēt arī cilvēku domāšanu. Latvijā bieži manu ekskluzīvu preču, dārgu mašīnu, rotaslietu iegādi, līdz ko tev parādās iespaidīgāks kapitāls. Tāda kā izrādīšanās. Ir jāaiziet cauri šim posmam, lai tā vairs nebūtu prioritāte, bet to nav iespējams mainīt vienā dienā. Domāju, ka paies kādi desmit, divdesmit gadi, līdz mēs tiksim tam pāri. Vēl vēlos piebilst, ja mēs bieži sūdzamies par mūsu valsti un valdību, mums ir arī svarīgi paskatīties pašiem uz sevi. Valsts ir sabiedrības spogulis, un mums jāizvērtē, vai mēs paši attiecīgajās situācijās rīkotos citādāk. Vai mēs atteiktos no kukuļiem, ja mums būtu tāda iespēja un mēs zinātu, ka par to nebūtu nekāds sods? Vai arī rīkotos kā daļa no mūsu politiķiem? Es uzskatu, ka valdība spēs uzlaboties, tikai attīstoties mums pašiem.
Protams, kopainu, ierodoties Latvijā pāris reizes gadā, līdz galam saskatīt ir grūti – es Latvijā vairāk atpūšos, baudu dzīvi, mazāk domāju par sadzīves problēmām. Iespējams, tāpēc mans skatījums ir gaišāks. Mani latviešu draugi ir sacījuši, ka atgriezties Latvijā nav labākā izvēle. Ka, atgriežoties un padzīvojot Latvijā kādu laiku, tā bilde pamainās. Tomēr es to esmu gatavs mēģināt.

 

- Cik bieži tu parādies Latvijā?

- Pārsvarā reizi vasarā un reizi ziemā, parasti uz Ziemassvētkiem. Citreiz sanāk ierasties uz kādu dzimšanas dienu vai citu pasākumu.

- Kā ir ar personisko saišu uzturēšanu draugu paziņu lokā? Runa par tiem, kas latvieši.

- Liela daļa no manu draugu un paziņu loka arī ir izbraukuši un ir izkaisīti pa visu pasauli. Ar viņiem pārsvarā es sazinos caur sociālajiem tīkliem, mēdzu arī sazvanīties. Ar draugiem un paziņām no Latvijas dažreiz saites uzturēt ir grūtāk. Laikam ejot, parādās ģimenes ar bērniem, citi papildus pienākumi, mēdz mainīties arī dažādas vērtības. Tāpat arī man mainās redzējums, jau piecus gadus dzīvojot ārzemēs.

- Noslēgumam vēlos vaicāt, kas ir svarīgākās vērtības tavā dzīvē?

- Pirmkārt, tā ir ģimene. Pēc tam es vēlēto minēt nepārspīlētu patriotismu, lepnumu par savu zemi. Tāpat es uzskatu, ka cilvēka misija ir izpētīt pasauli, tuvāk vai tālāk, spēt sadzīvot savā starpā ar citiem cilvēkiem un, netraucējot cits citam, uzlabot esošo vidi.

- Paldies par sarunu!

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti