Redzēt lielo bildi. Žūrijas pārstāves pārdomas par mūzikas vērtēšanu un «Zelta mikrofonu»

Šis februāris ir dažādu kultūras balvu mēnesis. 18. februārī sadalītas Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons”, 25. februārī gaidāma Lielās mūzikas balvas svinīgā ceremonija. Kā var noteikt, kurš patiešām ir labākais? Mūzika nav sports.

Patiesībā uz šiem jautājumiem var atbildēt pavisam vienkārši un ātri – vienas patiesības nav un nebūs. Tomēr izmantošu izdevību, lai uzrakstītu par mūzikas kritiku tieši no sava skatupunkta. Likumsakarīgi pēdējos gadus esmu dažādās žūrijās – “Zelta mikrofona” nominācijas vērtēju ceturto gadu un divus gadus esmu arī “Austras” balvas žūrijā. Kad man jautā, ar ko nodarbojos, nereti atbildu – esmu profesionāla klausītāja. Tas nozīmē – noklausos albumu, koncertu, dziesmu no sākuma līdz beigām. Par mūziku rakstu vairāk nekā desmit gadus. Kad “Zelta mikrofons” mani uzaicināja pievienoties žūrijas komandai, tas bija arī uzdevums sev pašai noformulēt, kā es atlasu un vērtēju mūziku, attiecos pret vārdu “kritika”, kas mūsu platuma grādos ir vārds ar ļoti negatīvu nokrāsu.

Izprast tendences

Kritika pašos pamatos nemaz nevar būt nekas jautrs – dzirdēto mūziku izanalizē līdz detaļai, vērīgi un stingri norādot uz neatbilstību, neprecizitāti, nesaderību un tamlīdzīgi. Kritiķa spriedumi visbiežāk ir veidoti uz akadēmisko zināšanu bāzes, ļoti iespējams, izklāstīti specifiskā valodā.  Arī jaunrades attīstība notiks uz šiem pašiem akadēmisko zināšanu pamatiem. (Šajā ziņā vērtēt no klausīšanās skatupunkta “Zelta mikrofons” vislaikietilpīgāko kategoriju “Klasiskā mūzika”, manuprāt, var visprecīzāk).

Laba kritika, arī piesienoties šķietamiem sīkumiem, domājot ilgtermiņā, palīdzēs attīstīties kā māksliniekam, tā auditorijai.

Tomēr jāņem vērā – kritika un izklaides nozare ir sarežģītās attiecībās. Kritika pieprasa teju tūlītēju uzlabošanas/mācīšanās darbu, bet, izklaidējoties par darbu mēs nevēlamies domāt. Popkultūru virza tendences, ko nosaka konkrētā mākslinieka ietekme, tehnoloģiju attīstība, mūzikā mijiedarbojas dažādi mākslu veidi, arī dažādi vēsturiski priekšstati, māka izmanot dažādus komunikācijas kanālus un citi aspekti. Plašākai auditorijai vairāk interesēs tendenču analīze, šādi iegūstot iespēju būt “soli priekšā”, nevis konkrētā mūzikas albuma detalizēta muzikālā analīze. Tomēr optimāli žūrijai būtu jāizprot kā tendences, tā arī specifiskā muzikālā valoda.

Ilustrējot tendences ar piemēru – grupa “Instrumenti”, kas šī gada “Zelta mikrofons” saņēma četrus apbalvojumus: par koncertierakstu Daugavas stadionā, divus “mikrofonus” par dziesmu “Visā visumā Visums ir viss”, kā arī albums “Cilvēks” tika atzīts par 2019. gada albumu.  Salīdzinot “Instrumentu” albumu “Cilvēks” ar albumu “Atkala”, kas 2019. gadā tika pie “Gada albuma” titula, jaunākais albums atpaliek, tomēr albuma “Cilvēks” spēks bija plašais fokuss, kādā tas sasniedza publiku, nostiprinot “Instrumentu” pozīcijas kā tendenču noteicējiem.

Savukārt dziesmas “Visā Visumā Visums ir viss”, kurā izmantots dzejnieka Māra Melgalva dzejolis ar pietiekami specifisku liriku un daudzslāņu domu, panākumi iezīmē pozitīvu attīstību kvalitatīvos dziesmu tekstos un atgādina sen zināmo –

nenovērtē savu klausītāju par zemu, lai arī viņš būtu viens no masas.

Arī grupas “Astro’n’out” albuma “Multipaka” saņemtā atzinība “Labākais pop albums” ir likumsakarīga. Albumu veido vairāki spēcīgi, varētu teikt, ka savā starpā pat neatkarīgi radio singli, šādi kļūstot par mūsdienīgu “šeit un tagad” ierakstu.

Vērtīgās konflikta situācijas

Šķiet, vislielākos konfliktus vienmēr ir radījis atšķirīgais priekšstats, kā kaut kam ir jāskan. Mūzikai tiek piešķirts arī konkrēts uzdevums. Ja tas netiek attaisnots, rodas konflikts. Un savā starpā izsenis konfliktējuši: mūziķi ar kritiķiem, kritiķi ar klausītājiem, klausītāji ar mūziķiem, mūziķi ar mūziķiem, klausītāji ar klausītājiem un tā tālāk. Paraugoties mūzikas vēsturē, tieši pateicoties šādiem konfliktiem ir notikusi priekšstatu maiņa. Lai gan mode popmūzikā mainās tik ātri, ka nevar dziesmu no galvas iemācīties – jau jāklausās nākamā –, tomēr tas joprojām notiek noteiktos priekšstatos par to, kā mūzikai būtu jāskan, lai to atzītu par labu.

Tā, piemēram, 2018. gadā kategorijā “Indie, alternatīvā mūzika” balvu par labāko albumu “Sirdsbūt” saņēma Evija Vēbere tieši par to, ka plašāku publiku iepazīstināja ar iepriekš nedzirdētu, līdz ar to nesaprotamu skanējumu. Mūzika ir viena no universālākajām valodām, kas šo pasauli padara tolerantāku, iecietīgāku pret atšķirīgo.

Šogad šādu albumu, kas iezīmētu būtisku pavērsienu priekšstatu maiņā, “Zelta mikrofona” laureātu sarakstā nebija.

Katru gadu, šķiet, to nemaz nevaram gaidīt. Un šie, šķietami paredzamākie gadi, žūrijā esošajiem mūzikas mīļiem liek īgņoties. Pārmaiņām ir jānobriest.

Pārmaiņu nobriedināšanu, iespējams, var veicināt, uzdrīkstoties uzņemties māksliniecisko risku, nebaidoties iesākumā būt nesaprastam un vēloties iziet uz komunikāciju – saprotot, kāpēc tad publika nesaprot? Arguments, kas ir pretējs tavam uzskatam, ilgtermiņā var kļūt vērtīgāks par lielu sekotāju baru. Tāpēc piekrītu uzskatam, ka vislabākajā gadījumā mūziķis un mūzikas kritiķis strādā vienā komandā jau darba tapšanas laikā.

Arī “Zelta mikrofona” prestižs iegūtu vairāk, ja par sevi atgādinātu gada laikā, veidojot noturīgāku komunikāciju ar visām iesaistītajām pusēm.

Tā nav atšķirīgā gaume, kas mums neļauj saprasties, bet gan iztrūkstošā komunikācija. Jā, diemžēl žūrija nepamana un nenovērtē radošas, inovatīvas idejas, tāpat kā plašas auditorijas iemīļotas grupas un solistus kritiķi jau kuru desmitgadi spītīgi neatzīst par labākajiem. Kur taisnība? Saņemtā mikrofona statujiņa jau neko nemaina, it kā.  Tomēr, skatoties plašākā laika nogrieznī, “Zelta mikrofona” atzinība iezīmē tendences, dod kopskatu, raksturo situāciju gan no pozitīvās, gan no negatīvās puses – kā, piemēram, konkrēta mūzikas stila kā hiphopa pārstāvjiem kļūt aktīvākiem un izteikties, redzot, ka viņu kategorijā laurus plūc izpildītājs, kas ar žanru ir tikai pastarpināti saistīts. Savukārt šī gada “Zelta mikrofonā” hiphopa kategorija bija viena no visspēcīgākajām.

Atgriežoties pie “Instrumentiem” – 2001. gadā, kad grupa “Instrumenti” vēl tikai bija nākotnes plānā, Gatis Zaķis grupas “The Mundane” sastāvā tika atzīts par labāko kategorijā “Labākā debija”. Sakritība vai likumsakarība, to katrs pats nolems. Es pati ikreiz īpašu uzmanību pievēršu debitantiem, kas arī laika gaitā var kļūst par tendenču noteicējiem.

Protams, arī mani ne vienmēr apmierina rezultāti. Tīri cilvēciski es turu īkšķus par saviem favorītiem, bet laika gaitā man ir kļuvis daudz interesantāk stoiciskā mierā vērot pārmaiņas kā tādas, nevis iesaistīties emocionālā cīniņā par vienu no taisnībām.

Tās idejas, kas vēlāk tiek pārdotas par lielu naudu lielām masām, rodas pagrīdē.

Ir tik aizraujoši gaidīt, kad šāds “muzikālais dimants” izsprauksies no zemes un mainīs tendenču spēles noteikumus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti