Pa ceļam ar Klasiku

Latvija 14. Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē. Reportāža no preses konferences

Pa ceļam ar Klasiku

Rīgas cirka dvēsele un cirks kā rituāls

Publikas mīlulis Ļahovskis: Man ir Napoleona cienīgi plāni, bet detaļas pagaidām neatklāšu

Publikas mīlulis pianists Antons Ļahovskis: Pārāk liela burzma novērš uzmanību no galvenā

Rīgas festivālā šī ir pianistu nedēļa: 15. jūnijā Skrjabina klavierdarbu koncertu Lielajā ģildē sniegs Vestards Šimkus, bet ceturtdien, 13. jūnijā, uz Lista Otrā klavierkoncerta atskaņojumu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Andra Pogas vadībā gaidām Latvijas publikas mīluli - pianistu Antonu Ļahovski no Sanktpēterburgas, kurš jau pārdesmit gadu dzīvo Londonā. Tur “Klasikai” izdevās viņu sazvanīt, lai uzzinātu ko tuvāk gan par Lista Otro klavierkoncertu Antona repertuārā, gan arī par pianista dzīves jaunumiem.

Jūsu koncerts Rīgas festivālā paredzēts 13. jūnijā. Kā izturaties pret skaitli “13”?

Antons Ļahovskis: Bez aizspriedumiem!

Velna ducis mani neuztrauc, jo koncertus nākas spēlēt visdažādākajos datumos. Tāpēc tiem vienkārši nepievēršu uzmanību.

Jūs esat viens no tiem laimīgajiem, kurus ļoti mīl Latvijas publika. Un šis mīlestības stāsts turpinās jau kopš 2008. gada, kad kļuvāt par uzvarētāju Jāzepa Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā. Bet kādas bija jūsu attiecības ar Latviju līdz tam?

Man ir ļoti labs draugs – Toms Ostrovskis. Ar viņu iepazinos Londonā, kur dzīvoju arī šobrīd. Abi studējām Gildholas Mūzikas un drāmas skolā, un patiesībā tā bija Toma ideja – uzaicināt mani piedalīties Vītola pianistu konkursā. Viņš tā arī pateica: “Tev jābrauc un jāpiedalās!” Līdz 2008. gadam Rīgā gadījās būt tikai vienu reizi, laikam tā bija 2007. gada ziema. Jau toreiz Rīga man ļoti iepatikās un vēlējos te kādreiz atgriezties. Tāpēc apsolīju Tomam atbraukt uz Rīgu un pie viena, kā teica Toms, piedalīties arī Vītola konkursā. Bet sanāca tā, ka “pie viena” arī konkursā uzvarēju. Un tas man bija ļoti patīkami.

Bet bērnībā taču arī bijāt kaut ko dzirdējis par Rīgu un pludmali?

Protams, protams! Biju dzirdējis daudz, mums bija arī iemīļoti mūziķi – piemēram,

Raimondu Paulu mīlu un cienu jau kopš bērnības.

Tad jau droši vien bijāt dzirdējis arī par slaveno “Laimas” šokolādi!

Protams, un par Laimu Vaikuli arī!

Vai atklāsit, kur Rīgā ir Jūsu mīļākā vieta?

Laikam, laikam tā tomēr ir Lielā ģilde... Varbūt tāpēc, ka tur es diezgan bieži uzstājos un jūtos patīkami. Man ļoti patīk tur tikties arī ar Latvijas publiku.

Turklāt Lielajā ģildē ir arī lielisks “Steinway” koncertflīģelis!

Tāpēc Lielajā ģildē patiesi jūtos kā mājās.

Latvijā un Rīgā esat ciemojies jau diezgan bieži. Varbūt esat kaut ko iemācījies arī latviski? Kā, piemēram, sasveicinieties ar savu draugu Tomu Ostrovski – sakāt viņam “Hello!” vai “Labdien?”

Ar Tomu sasveicināmies un sarunājamies, kā kurā brīdī katram ērtāk: pa daļai angļu, pa daļai krievu valodā. Latviski vēl neko nopietnu nav izdevies iemācīties, jo mani Latvijas apciemojumi gan ir bieži, bet pārāk īsi, lai kaut ko no šīs valodas apgūtu.

Draugos ar Listu

Cik sen sākās jūsu draudzība ar Ferenca Lista Otro klavierkoncertu, ko spēlēsit Rīgas festivālā?

Šo koncertu vēlējos iemācīties jau ļoti sen. Ik pa laikam pacilāju šo partitūru… Un tā nu ir iznācis, ka mans pirmais lielais publiskais šī koncerta atskaņojums notiks tikai tagad, Rīgā. Daudzkārt esmu spēlējis Lista Pirmo klavierkoncertu, kas ir pilnīgi citādāks! Daudz virtuozāks. Pirmajā klavierkoncertā klavieres it kā tiek pretstatītas orķestrim, bet Otrajā, ko Lists sākotnēji bija nosaucis par “Sinfonia Concertante” jeb Simfonisko koncertu, klavieru partija ir it kā iestrādāta orķestra faktūrā.

Kāpēc, jūsuprāt, tiek uzskatīts, ka Lista Pirmais klavierkoncerts ir populārāks nekā Otrais?

No pianista skatpunkta tāpēc, ka Pirmais klavierkoncerts ir daudz virtuozāks. Varbūt tāpēc pianistiem to ir arī interesantāk spēlēt? Domāju, galvenokārt tas saistīts tieši ar šo apstākli, jo

pianisti parasti dod priekšroku spilgtiem, virtuoziem, spožiem opusiem – piemēram, Čaikovska Pirmajam klavierkoncertam vai Rahmaņinova visiem koncertiem, kuros var demonstrēt savu virtuozitāti un plašās tehniskās iespējas.

Tā sakot, uzmirdzēt vairāk, nekā opusos, kur klavieru partija ir līdzvērtīga citiem orķestra instrumentiem un nav iespējas pianistam sevi kaut kā īpašāk izcelt.

Sakāt, ka jau sen gribējāt šo klavierkoncertu nospēlēt. Kāpēc?

Tāpēc, ka vēlējos, lai manā repertuārā būtu viss, ko Lists komponējis klavierēm ar orķestri: tie ir divi Klavierkoncerti un “Nāves dejas” klavierēm un orķestrim. Man ļoti patīk šī mūzika! Par spīti tam, ka Lista Otrais klavierkoncerts no koncertu rīkotāju puses ir mazāk pieprasīts, jo biežāk jau visi prasa virtuozo un spožo repertuāru, tā saukto ‘showcase’.

Bet kas ir tas, kas tieši jūs sajūsmina Lista Otrajā klavierkoncertā?

Man šķiet, šis koncerts ir romantikas apoteoze šī vārda visskaistākajā nozīmē. Tajā valda apburoša lirika un satriecoša brīvība. Tā ir vesela poēzija – dvēseles un fantāzijas lidojums līdz visaugstākajām virsotnēm.

Ir dzirdēts, ka nepieciešamas lielas rokas, gari pirksti, lai atskaņotu Lista klavierkoncertus, un Jūsu rokas ir gandrīz vai tādas pašas kā Listam! Cik liels ir jūsu rokas apjoms?

(Smejas.) Patiesībā – jā,

manas rokas ir lielas, bet ne milzīgas! Nav jau kā Rahmaņinovam, kurš varēja paņemt no “do” līdz “la” pāri oktāvai, kas, protams, ir iespaidīgi. Man drīzāk ir standarta rokas – varu paņemt no “do” līdz “fa”.

Ar Lista koncertu nav nekādu problēmu, bet Rahmaņinova koncertos gan esmu izjutis, ka varētu mazliet arī pietrūkt rahmaņinoviskā plaukstas apjoma. Lists bija ļoti labs pianists. Viņš, pirmkārt, bija pianists un tikai pēc tam komponists. Tāpēc tad, kad viņš rakstīja savus skaņdarbus, viņš tos rakstīja pianistiski – tos spēlēt ir ļoti ērti. Pie tam Lists saprata – rakstot mūziku, viņš to neraksta tikai pats sev, rēķinoties tikai ar savām iespējām. Tāpēc šo skaņdarbu faktūrā, par laimi, nav nekādu pārspīlējumu. Viss ir ļoti ērti.

Lists pie sava Otrā klavierkoncerta esot strādājis vairāk nekā divdesmit gadu! Vai mūzikā tas ir sajūtams?

Pat nezinu... Kad lasām Lista biogrāfiju, uzmanību pievērš fakts, ka savā dzīvē un radošajā darbā viņš gājis cauri vairākām stadijām. Piemēram, kad 19. gadsimta 30. gados viņš sāka rakstīt šo klavierkoncertu, viņš Eiropā daudz koncertēja kā pianists. Sniedza simtiem koncertu, reizēm pat vairākus koncertus dienā!

Gadījās, ka vienā koncertā Listam “izdevās” salauzt pa trim, četriem instrumentiem, jo tālaika klavieres nebija arī tik izturīgas kā mūsdienu instrumenti. Savā ziņā tas arī bija temperamentīgā Lista šovs publikas izklaidēšanai.

Savu Otro klavierkoncertu Lists tiešām sāka rakstīt vienā savas dzīves posmā, bet pabeidza 1861.–1863.gadā, kad jau bija daudz nobriedušāks, dzīves pieredzējis mākslinieks. Viņš jau bija arī “atēdies” kritiķu un publikas pārmetumus par savas virtuozitātes pārlieku lielo demonstrēšanu, par to, ka aiz tā visa nav nekā vairāk kā tukša izrādīšanās… Iespējams, tas viņu pamatīgi sarūgtināja, jo Listam kā pianistam tolaik nestāvēja blakus neviens. Viņa meistarība bija tiešām gandrīz vai pārdabiska! Spriežot pēc šī klavierkoncerta, var secināt, ka Lists ir ieklausījies kritiskajās piezīmēs un koncertu nemaz nav gribējis radīt pārāk virtuozu. Ieklausieties galvenās tēmas izvedumā: ko dara klavieres? Tās šo tēmu nespēlē, bet ar savām skaņu vinjetēm ierāmē gluži kā gleznu. Kā pērles klavieru partija izkrāšņo visu, kas šajā mūzikā svarīgākais. Bet svarīgāko šajā koncertā pasaka orķestris. Laikam jau Lists tā ir gribējis, apzinoties ka pietiekami daudz virtuozas mūzikas jau viņš ir radījis, un nomierinājies.

... un dzīves nogalē vispār kļuva par abatu. Lists deva priekšroku klavierfirmai “Erard”. Vai jums nācies jums spēlēt Lista mūziku uz šī instrumenta?

Uz Erāra klavierēm neesmu spēlējis. Zinu, ka viņiem ar Šopēnu par instrumentiem esot bijušas diezgan lielas domstarpības, jo Šopēns, piemēram, deva priekšroku “Pleyela” flīģelim. Pleijēla klavieru skaņai piemita daudz maigāka un dvēseliskāka skaņa, kas bija arī tuvāka Šopēnam. Bet Lists uzstājās lielās zālēs, arī viņa mūzika bija izaicinoši spilgta un virtuoza, un viņam patiks Erāra klavierskaņa ar savu atklāto un skanīgo tembru, kā šampanieša dzirkstis.

Brokastīs - kafija un cigaretes

Kādā intervijā “Klasikai” jūs stāstījāt par savām "brokastīm" – teicāt, ka tās ir trīs vai četras izpīpētas cigaretes un tase kafijas, bez kurām jūs nevarat iesākt savu dienu. Vai šī ēdienkarte nav mainījusies?

(Smejas). Nē, tagad tām trim, četrām cigaretēm klāt nākušas varbūt divas kafijas tases, bet visumā mana brokastu ēdienkarte ir diezgan stabila jau pāris gadu desmitus.

Tā jau tikpat kā diēta….Bet kas Jums ir nepieciešams, lai labi justos koncertā? Laba sagatavotība, atpūta koncerta dienā?

Drīzāk – jāpanāk noteikts psiholoģisks stāvoklis. Jāatrod tas zelta vidusceļš starp koncentrēšanos, kas nav sasaistītība, un atbrīvotību, kas nav trula vienaldzība un paviršība. Ar šo psiholoģisko treniņu ir jānodarbojas ne tikai koncerta dienā, bet jau pirms. Viss pārējais ir otršķirīgs. Protams, rokām ir jābūt formā, bet, ja mūziķis koncertam gatavosies, rokas formā būs vienmēr.

Kā jūs šo psiholoģisko līdzsvaru panākat? Ejot ļaudīs vai baudot mieru?

Dažādi – tas atkarīgs gan no programmas, kas koncertā jāspēlē, gan no zāles, kur koncerts notiek. Es neteiktu, ka man būtu vajadzīgs īpašs miers.

Ja miera ir par daudz, var uznākt miegainība, bet pārāk liela burzma var novērst uzmanību no galvenā.

Kā klājas ar doktora disertāciju, kuru bijāt apņēmies aizstāvēt Rīgā?

Līdz ar to, ka man šobrīd ir ļoti daudz darba gan atskaņotājmākslā, gan pedagoģijā, ar disertāciju esmu nedaudz iepauzējis – jo nav iespējams paspēt pilnīgi visu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nākamajā sezonā esmu uzaicināts piedalīties jaunā projektā – tā ir jauna Klavieru akadēmija Londonā, kuras nosaukums būs “Fēniksa Klavieru akadēmija”, un es tajā pasniegšu klavierspēli.

Šobrīd apkārt notiek visa kā tik daudz! Bet doktora disertācija – tā ir lieta, kas prasa pamatīgu iedziļināšanos procesā. Viss pārējais ir jānovirza malā.

Napoleona cienīgi plāni

Līdz šim jūs esat diezgan skeptiski izturējies pret mūzikas albumiem. Bet pagājušajā gadā Jums tomēr ir iznācis ļoti skaists albums! Kur pazudusi jūsu skepse?

Patiesībā tā albumu būšana vienmēr ir ļoti atkarīga no cilvēkiem, kuri iesaistīti tādos vai citos projektos. Pirms dažiem gadiem gadījās iepazīties ar lielisko skaņu režisoru Džeimsu Beikonu. Un tieši ar viņu es atļāvos padalīties visā savā skepsē, sākot ar to, ka nemīlu ieskaņot savu spēli kompaktdiskos un tā tālāk. Viņš man ieteicās, ka Anglijas ziemeļos viņam esot neliela ierakstu studija ar ļoti labu instrumentu. Džeimss mani pārliecināja atbraukt, piedāvājot veidot ierakstu kā koncertatskaņojumu, un bija tik pretimnākošs, ka nejutu no viņa nekādu spiedienu. Es spēlēju, nedomājot, ka tas būs ieraksts, ka man jāuzmana katra nots, lai tā būtu tīra – es varēju spēlēt, cik ilgi vien vēlos, nebija arī nekādu laika ierobežojumu. Tāpēc šis ieraksts tapa tādā diezgan nestandarta situācijā.

Vai šis ir jūsu pirmais albums?

Nē, šo to esmu ieskaņojis arī pirms tam, bet, lai albums taptu tik pietuvināti spēles realitātei un ar tādu piepildījumu – šis tāds būs pirmais.

Šogad jums ir apaļa jubileja – varbūt šī ir jūsu dāvana pašam sev?

Var teikt arī tā.

Vai vēl ir kas padomā par godu jubilejai?

Vispār jā! Man ir Napoleona cienīgi plāni, bet detaļas pagaidām atklāt negribētos.

Tāpēc – līdzko parādīsies jauna informācija, ko varēs vēstīt publikai, es noteikti par to ziņošu.

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti