„Man šķiet, ka Prokofjeva darbs „Romeo un Džuljeta” un vijoļkoncerts ir laba arka, kas savieno koncerta sākumu un beigas,” uzsver Šnē.
Zem šīs arkas atrodas divi meistardarbi - somu modernista Sebastiana Fagerlunga izcili uzrakstītais darbs „Stonework” un Pētera Vaska agrīnais orķestra darbs „Sastrēgumstunda”.
Svīta Prokofjeva baletam ir sastādīta no trijām viņa paša izveidotām svītām. Dramaturģija iecerēta no bezrūpības saulainā dienā Itālijā līdz pilnīgai traģēdijai.
Mūzikai ir cita dimensija. Tā pastāsta, kas pasaulē ir mīlestība, ļaunums, bezjēdzīga nāve un personība. Spektrs, ko Prokofjevs pauž savā mūzikā ir plašs un ļoti interesants, uzsver diriģents.
„Elīnā nav nekā samākslota. Viņa uz skatuves ir dabiska, viņas impulss un ideja ir tik spilgta, personīga un piepildīta. Man tas šķiet ļoti simpātiski,” norāda Šnē.
Vijolniecei Elīnai Bukšai tā būs pirmā reize, kad viņa atskaņos šo vijoļkoncertu.
Viņa uzsver, ka tas nebūs tipisks vijoļkoncerts, jo ātrā daļa ir pa vidu, tā ir īsa un koncerts beidzas ar gaisīgu izskaņu.
„Instruments ir rīks, caur kuru man ir jāizsakās, caur kuru iet mana ekspresija. Tas ir burvīgs Domeniko Montanjana itāļu instruments no 1723.gada. Viņam ir tikai nedaudzas vijoles. Man ir tas gods un tā laime spēlēt vienu no viņa nedaudzajiem instrumentiem, kas man ir ļoti tuvs. Skanējums ir tumšs, dāsns, izteiksmīgs, mistērisks, bet tajā pašā laikā ir daudz spēka un instruments ir ļoti atvērts, un man liekas, ka es esmu saaugusi ar vijoli kopā diezgan cieši. Ceru, ka spēšu rafinēti interpretēt šo mūziku, tāpat kā smaržas tiek būvētas no dažādiem ingredientiem un beigu beigās kopā uz ādas rada maģiju. Mans liekas, ja es to spēšu, es būšu ļoti laimīga," uzsver vijolniece.
