1937.gadā sarakstītā kantāte savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 30 gadus pēc sarakstīšanas, jo padomju funkcionāri nobijās no mūzikas sarežģītās valodas. Latvijā provokatīvā kantāte nekad vēl nav atskaņota. Vairāk stāsta Anete Bērtule.
Padomju Savienības tapšanas vēsture desmit daļās ar 1936.gada Staļina konstitūciju kā kulminācijas punktu. Šī vērienīgā kantāte atskaņojumu Sarkanajā laukumā savulaik tā arī nepiedzīvoja, jo izrādījās.. provokācija.
„Sociālistisko reālismu, ko padomju vara gribēja sagaidīt no Prokofjeva mūzikas, tā kā tur bija Staļina, Ļeņina, Marksa, Engelsa teksti, kas arī ir realitāte, Prokofjevs pasniedza faktiski kā tādu parodiju, kā hipersirreālismu, jo, piemēram, revolūcija, kas ir šī skaņdarba centrālā daļa, tiešām attēlo vardarbību, pie tam tāda veidā, ka paliek baisi šo mūziku klausoties, un viņa galīgi nemotivē celt gaišo nākotni – tas, ko varbūt gribēja sagaidīt padomju vara," stāsta komponists, diriģents Andris Vecumnieks.
Nepilna stunda ir šāda žanra darbam ierasts apjoms, bet pārsteidz iespaidīgais izpildītāju sastāvs, kuriem visiem reizē uz Lielās Ģildes skatuves pat nepietiek vietas. Četri orķestri un divi kori Normunda Šnē vadībā rada enerģētiski tik uzlādējošu mūziku, ka tā ir vērtība pati par sevi, pat neņemot vērā saturisko piepildījumu.
„Te ir milzīga nozīme kontrastam, pie tam kontrastam ne tikai tematiski, saturiski starp daļām, bet arī starp orķestra grupu izmantojumu, kontrastam starp, teiksim, kora un orķestra izmantojumu, pilnīgs kontrasts ir šī te bajānistu orķestra iestāšanas, revolūcijas kulminācijas brīdi, kas faktiski tēlo šīs te milzīgās, nevaldāmās masas, kas plūst, skrien uz Pēterburgu," norāda Vecumnieks.
Savulaik šo skaņdarbu rakstot, Sergejs Prokofjevs lieliski zināja, ko dara, mūzikas valodā runājot patiesību, piespiežot to saredzēt.
Tā ir provokācija. Vai klausītājs ir gatavs provokācijai, tas ir cits jautājums, bet māksla bez provokācijas nav iespējama, un vispār māksla sākas tur, kur beidzas ministru kabineta noteikumi," skaidro Vecumnieks.
