PārMijas

LSO direktors Uldis Lipskis: Liepāja šobrīd ir droša vieta – pie mums viss ir kārtībā

PārMijas

Kvēlot. Liesmot. Sadegt. Par Dainas Pormales piemiņas koncertu vēsta Patriks Zvaigzne

Portugāļu dīva Marija Mendeša: Džeza pasaule joprojām ir ļoti maskulīna

Portugāļu dīva Marija Mendeša: Džeza pasaule joprojām ir ļoti maskulīna

"Man šķiet, ka sievietes bieži neņem nopietni, sevišķi – nevēlos to teikt – bet sevišķi, ja viņas nav izskatīgas. (..) Dažreiz ir sajūta, ka tev ir jāstrādā dubultsmagi, lai citi vispār sāktu tevi uztvert nopietni," savā radošajā ikdienā pārliecinājusies portugāļu dīva Marija Mendeša, kura 6. martā Ogrē, 7. martā Latgales vēstniecībā "Gors" un 8. martā Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" uzstāsies kopā ar Latvijas Radio bigbendu.

Viņa teicami jūtas džezā, glāsmaini dzied popmūziku un māk savai dzidri skanīgajai balsij piešķirt arī fadu smeldzīgumu. Mendeša uzstājusies Ņujorkas leģendārajā "Blue Note Jazz Club", viņai uzgavilējusi Montrē džeza festivāla publika. “Mendeša skaidri parāda, ka viņai absolūti nekas nav jāpierāda,” teikts portālā ''All About Jazz''.

Dāvis Eņģelis: Pianists Džons Bīzlijs, kurš piedalās jūsu jaunākajā albumā, pirms pāris gadiem viesojās Rīgā, bija iespēja ar viņu parunāt. Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par šo sadarbību?

Marija Mendeša: Ja pareizi atceros, viņš šeit pirms dažiem gadiem uzstājās kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Tieši pateicoties mūsu kopējam darbam ar Džonu, bigbends mani ir uzaicinājis iestudēt kopīgu programmu. Tas ir fantastiski, un esmu ļoti laimīga šeit pirmoreiz nokļūt.

Kas attiecas uz sadarbību ar Džonu, savā trešajā albumā es vēlējos strādāt ar folkmūziku, bet darīt to jaunā, modernā veidā.

Fadu ir līdzīgs blūzam tādā ziņā, ka dažreiz ir grūti distancēties no mūzikas saknēm un ierobežojumiem, ko uzliek mūzikas vienkāršā forma.

Kad biju izvēlējusies dziesmas albumam, man vajadzēja atrast domubiedru, kādu, kam ir vīzija un pieredze ar mūzikas pārcelšanu jaunā līmenī. Džons Bīzlijs bija pašsaprotama izvēle, jo tas, ko viņš dara ar Monka mūziku savā orķestrī, ir ļoti smalki un mūsdienīgi. Sadabūju viņu rokā ar mana basģitārista palīdzību, viņi reiz bija ierakstījuši albumu. Džons uzreiz bija ļoti ieintriģēts par šo ideju.

Albums ir kā piedzīvojumu ceļojums pa fadu mūziku, jo mēs ar fadu izdarījām kaut ko tādu, ko neviens pirms tam nav mēģinājis.

Tas attiecas gan uz orķestra sastāvu, gan uz mūsu veidotajām aranžijām. Džonam ir skaista dvēsele, viņš ir izcils mūziķis, ar viņu bija ļoti viegli strādāt kopā.

Kā jūs raksturotu fadu un bigbenda kopskaņu?

Uzreiz teikšu, ka repertuārs, kuru šobrīd iestudējam ar Latvijas Radio bigbendu, nav fadu. Tās lielākoties ir brazīļu dziesmas no mana senāka albuma "Along the Road". Jūtos svētīgi, tā ir skaista pieredze spēlēt kopā ar šiem puišiem. Viņiem ir daudz svinga, viņi ir lieliski sagatavojušies. Līdzās brazīļu mūzikai kopā ar Mišelu Pipokiņju spēlēsim arī Žaka Pastoriusa mūziku. Būs daudz grūva, daudz fanka, tā būs visai moderna programma.

Runājot par jauno albumu: "Metropole Orkest" ir labākais džeza orķestris pasaulē. Tas nozīmē, ka tajā ir gan stīgas, gan pilna koka pūtēju grupa. Viņi strādājuši ar Kvinsiju Džounsu, Ellu Ficdžeraldu. Dažreiz man likās, ka jāiekniebj sev, lai noticētu, ka ar viņiem ierakstu albumu – tas bija diezgan sirreāli.

Savienojot fadu ar orķestri, dziesmu vārdus mēģināju dziedāt tā, it kā mana balss būtu instruments. Veids, kādā es darbojos ar ritmu, vairāk raksturīgs instrumentālistiem, ne vokālistiem. Tradicionālajā fadu ritma sekciju veido portugāļu ģitāra – bez tās fadu nav iedomājams. Tad ir basģitāra un parastā klasiskā ģitāra. Kopā ar dziedātāju tas ir kvartets. Tas ir simtprocentīgi portugālisks albums tādā ziņā, ka es dziedu portugāliski un dziedu fadu. Bet tā nav fadu skaņa, jo albumā es dziedu kā džeza vokāliste. Un tur nav ne portugāļu, ne kādas citas ģitāras.

Es ceru atvest šo fadu projektu uz Latviju nākamgad un nospēlēt kopā ar Latvijas Radio bigbendu.

Džonam Bīzlijam vaicāju, ko viņš domā par mūziķu paaudzēm, kā viņa paaudzes mūziķi atšķiras no vecāku paaudžu mūziķiem. Šo jautājumu vēlos uzdot arī jums.

Tas ir sarežģīts jautājums. Jo tas paģēr no manis izdarīt vispārinājumus. Kad vispārini, tu bieži kļūsti negodīgs pret kādu. Savos 30 mūža gados man ir zināma pieredze, bet Džons ir savos 60, tā kā viņam noteikti ir vairāk sakāmā par šo tēmu.

Varu teikt, ka džeza pasaule mūsdienās joprojām ir ļoti maskulīna.

Jā, tagad notiek zināmas pārmaiņas. Esmu mūzikā kopš trīs gadu vecuma. Kad man bija 12, sāku studēt klasisko mūziku, un vēlīnajos pusaudzes gados pievērsos džezam. 19 gadu vecumā iestājos universitātē. Šo gadu laikā, manuprāt, mūziķi kļuvuši atvērtāki viens pret otru, gatavāki dalīties ar savu pieredzi. Jo mūziķa dzīve ir dzīvesveids, tā ir dzīvesveida izvēle. Tas, ko redz publika, ir kaut kā rezultāts, un tas nav tikai talanta rezultāts. Sevišķi mūsdienās nepietiek tikai ar to, ka esi apdāvināts.

Man šķiet, ka jaunā paaudze mazāk izjūt hierarhijas. Tas varētu būt saistīts arī ar to, ka palicis mazāk vietu, kur spēlēt džezu. Jā, ir vairāk festivālu, bet ir mazāk klubu. Tāpēc mums jāapvienojas.

Šobrīd džezā sieviešu kļuvis vairāk, bet vēl ejams tāls ceļš, lai varētu runāt par līdzsvaru profesionālā darba iespējās.

Man šķiet, ka sievietes bieži neņem nopietni, sevišķi – nevēlos to teikt – bet sevišķi, ja viņas nav izskatīgas. Dažreiz tā diemžēl notiek. Kā jau teicu, esmu spiesta veikt vispārinājumus, kas ir balstīti manā pieredzē.

Bet pāri visam mūzika ir spēks, enerģija, kas cilvēkus vieno. Ja tu esi izcils mūziķis, dzimumam nav nekādas nozīmes. Viss, kam ir nozīme, ir tas, ka esat kopā, un tāpēc man liekas, ka mūsdienās mūziķi vairāk turas vienkopus.

Vai uzskatāt, ka dzimumu nevienlīdzība jūtama gan džeza akadēmijās, gan tajā, kā menedžeri izvēlas mūziķus saviem festivāliem un klubiem?

Eiropā pastāv Eiropas džeza tīkls, "European Jazz Network". Pirms trim gadiem viņi nolēma, ka lielākajiem festivāliem gada beigās jāsasniedz proporcija starp sieviešu un vīriešu mūziķiem, kas pozitīvi virzītos uz abu dzimumu līdzsvarotību. Akadēmijās tas nav tik aktuāli. Es arī esmu pasniedzēja universitātē Nīderlandē, un tu vienkārši redzi ļoti daudz studentu, vienalga, kāds viņu dzimums.

Dažreiz ir grūti sastrādāties ar amerikāņu džezistiem, kuri sevi ceļ augstāk tāpēc, ka viņi ir amerikāņi, vīrieši un melnādaini. Diemžēl tā ir. Un sievietes visbiežāk dzied vokālu. Tas ir absurdi, jo apkārt ir fantastiskas instrumentālistes.

To nesen apliecināja Pets Metīnī, viņa grupā spēlē ļoti augsta kalibra basiste, japāņu izcelsmes amerikāniete.

Protams, tas ir netaisnīgi, ja tev jāalgo 50 procenti vīriešu un 50 procenti sieviešu, ja mūziķu kvalitāte neatbilst proporcijai. Tas ir ļoti jūtīgs temats, bet par to joprojām ir jārunā, jo tas ir svarīgi.

Sevišķi džezā, ja esi sieviete, kas studē akadēmijā, tev apkārt joprojām būs ļoti daudz vīriešu. Un dažreiz ir sajūta, ka tev ir jāstrādā dubultsmagi, lai citi vispār sāktu tevi uztvert nopietni.

Bet es domāju, ka ar to sastopamies arī citās nozarēs, ne tikai džezā. Mums jābūt atvērtākiem un jāsadarbojas. Tas ir ļoti labs vārds – sadursme. Džezā saduras tradīcijas un nākotne. Bet mēs nevaram tagadni mūžīgi salīdzināt ar pagātnes kritērijiem, ir jāraugās arī nākotnē. Cilvēki sastrādājas daudz labāk, ja sajūt, ka apkārt valda savstarpēja cieņa un sapratne. Amerikāņiem ir slikta slava – ar viņiem nav viegli sastrādāties. Daļēji tas ir tiesa, bet tas ir arī netaisnīgi, jo esmu strādājusi ar Džonu Bīzliju, un viņš ir fantastisks un ļoti atvērts, meklējot un izmēģinot jaunus ceļus mūzikā. Džezs ir atvērts dialogs. Kad tu uz skatuves improvizē, viss pakārtots saskarsmei, komunikācijai un tieši tam brīdim.

Vai ir kāda absolūti nepieciešama kvalitāte, lai būtu iespējams iedziļināties brazīļu mūzikā?

Lai arī mūzika ir universāla, es tomēr atbildēšu, ka jā. Ir jābūt zināmai tehnikai un izpratnei, zināšanām. Esmu pusbrazīliete, pusportugāliete, bet savā būtībā esmu džeza mūziķe. Starp džezu un latīņamerikāņu mūziku pastāv atšķirības grūvā, ritma akcentos. Sambā un bosanovā nav sketa, un es šos stilus apvienoju. Viss atkarīgs no tā, ko vēlos darīt.

Ja vēlos dziedāt simtprocentīgi stilistiski tīru sambu, man jāattālinās no savas džeza mūziķes būtības, no tā, kas es vēlos būt. Tāpēc man atkal jāizmanto šis vārds – sadursme. Ja tev kā džeza mūziķim ir vēlme spēlēt brazīliešu mūziku, tev vienkārši jāpieņem, ka tas būs savādāk, un ka tev ir mazliet jāizglītojas. Tāpat kā tu izlasi grāmatu, iedvesmojies un tālāk apaudzē to ar savām idejām. Tieši to mēs darām šeit ar Latvijas Radio bigbendu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti