Autogrāfs pēc ieskaņojuma

Latvijas Radio Rezidences ansambļa "Art-i-Shock" jaunais albums

Autogrāfs pēc ieskaņojuma

"Trio Nyx" ar Artūra Grīnupa Trio un Jāņa Porieša "Dīvaino deju"

LR rezidences mākslinieka Reiņa Zariņa autogrāfs pēc ieskaņojuma, klātesot Šnē un Dzenītim

Pirmatskaņojums. Pianists Reinis Zariņš Latvijas Radio rezidencē ieskaņojis jaunu programmu

Latvijas Radio rezidences mākslinieks, pianists Reinis Zariņš Latvijas Radio studijā ieskaņojis jaunu programmu - Roberta Šūmaņa "Kreisleriānu" un Andra Dzenīša "Astoņstūri". 21.oktobrī izskanējis ierakstu pirmatskaņojums Latvijas Radio 3 "Klasika". Kāpēc izvēlēti tieši šie opusi un kā veicies ieraksta procesā, stāsta pats Reinis Zariņš, ierakstu skaņu režisors Normunds Šnē un komponists Andris Dzenītis.

"Kad Andris man uzrakstīja "Astoņstūri", bija skaidrs, ka tas ne tikai jānospēlē, bet arī jāieskaņo – labāk ātrāk, nekā vēlāk," stāsta Reinis Zariņš. "Tad domāju – ko tam klāt likt? Viss saistījās ar astoņnieku. Vienā brīdī citas idejas metu pie malas un domāju, kāpēc ne Šūmaņa "Kreisleriānu"? Ar to jau no bērnības esmu pazīstams, vairākos etapos esmu gājis cauri – arī Jeila universitātes gados, kad studēju ASV. Kopš tā laika jau desmit gadi pagājuši. Sajutu, ka tam ir kas kopīgs ar Andri, jo arī Andra opuss man šķiet romantiska mūzika. Ceru, ka neesmu pārāk tālu no šīs izjūtas. Tur ir diezgan daudz, kas uzrunā personīgi – tāpat kā Šūmanim. Nevis vispārcilvēciskais, bet personīgais."

"Man vienmēr patīk atrasties interesantās kompānijās, un šī ir burvīga! Neesmu tāds klaviermūzikas grands kā Šūmanis, bet emu priecīgs, ka mans darbs ir blakus Šūmanim," prieku neslēpj Andris Dzenītis.

"Kreisleriāna" un "Runcis Muris"

Šūmani Reinis Zariņš ir spēlējis daudz, koncertu ziņā – daudz strādājis ar Fantāziju Domažorā. "Manuprāt, "Kreisleriāna" un "Fantāzija Domažorā" ir divi viņa visizcilākie, visautobiogrāfiskākie skaņdarbi. Viņš pats atzinis, ka "Kreisleriāna" ir viņa labākais darbs," stāsta Zariņš.

Reinis Zariņš pēc ierakstu sesijas

Rakstot un spēlējot šo kompozīciju, Šūmanis domājis par Klāru Vīku un abu laimīgo nākotni, taču ir arī veltījums Šopēnam, atsauce uz Hofmaņa "Kapelmeistaru Kreisleru". Cik nozīmīgi ir biogrāfiskie fakti, apgūstot mūzikas materiālu? "Tas vienmēr ir jautājums, cik daudz ir laika iedziļināties," prāto pianists, "cik vien varu, iedziļinos – tas mani ļoti interesē.

Pēc visiem gadiem, kopš esmu to spēlējis, grūtākais bijis atkost, kāds tam visam sakars ar Kreisleru...

To nevar uzminēt, ja vien neizlasa Hofmaņa pēdējo romānu “Runča Mura dzīves uzskati”, kas uzrakstīti uz nevajadzīgām lapiņām, uz kurām otrā pusē bija Kreislera biogrāfija..."

Cik daudz "Kreisleriānā" ienākusi paša Reiņa fantāzija?

"Šūmani nevar spēlēt bez fantāzijas – nevienu mūziku bez tās nevar," apgalvo Normunds Šnē.

"Varam izlasīt kaudzēm materiālu, bet neviens no tiem nepasaka priekšā, kā šis skaņdarbs jāspēlē. Turklāt fantāzija jāiedarbina ar pilnu jaudu, uz 150 procentiem," saka Šnē un atgādina, ka Šūmanim fantāzijas žanrs vispār bijis tuvs – ir Fantāzija klavierēm, "Fantāzijskaņdarbi", romances, "Bērnu ainas".

"Iztēle, kas sakāpinātā veidā viņu pašu noveda līdz robežai dzīves tālākajā tecējumā, ir atslēga uz Šūmaņa daiļradi un to, kā Šūmanis jālasa. Tā bija lieliska iespēja – pavadīt nedēļu, fantazējot par Šūmani, jo viņš ir viens no man vistuvākajiem komponistiem. Tāpēc pieķēru sevi, ka reizēm aizmirstu skaņu režisora tiešos pienākumus: priecājos par mūziku un neklausos, kā viss ies kopā mūsu darba galarezultātā. Taču bija jāsaņemas. Bet joprojām "Kreisleriāna" skan ausīs un galvā, neļaujot naktīs gulēt: mana fantāzija kvēlo!"

Reinis Zariņš un Normunds Šnē pēc ierakstu sesijas

Vaicāts, vai ierakstam bijuši nepieciešami daudzi varianti, Normunds Šnē nosmejas: "To nekad nestāsta!" Taču tūdaļ nopietni uzsver - "Kreisleriāna" esot gandrīz vai koncertieraksts, jo lielākā daļa materiāla ir no trim reizēm, kad Reinis Zariņš to nospēlējis no viena gala līdz otram.

"Tāpēc ir prieks, ka tas nav mākslīgi radīts opuss. Jo dažos forumos, kur esmu piedalījies, daži skaņu režisori raksta par klaviermūzikas diskiem, kuros ir 800 montāžu vietu..."

Pazīt Šūmaņa balsi

Kā bija tikt galā ar sakāpinātību, norādēm, kas šajā darbā? "Tas ir diezgan tuvs manai būtībai – ekstrēmas lietas man patīk, drīzāk grūtāk ir iedzīvināt ļoti precīzu, izrēķinātu materiālu – Bēthovenu vai īpaši Bahu, nekā šādu romantisko mūziku.

Šūmanis runā – viņa balss ir nevis dziedoša, bet runājoša. Man šķiet, es pazīstu viņa balsi, dzirdu intonāciju. Bez vārdiem, bet var saprast, ko viņš runā.

Tas ir vienīgais komponists, kurš tādā veidā sevi izpauž," saka Reinis Zariņš.

Vaicāts, vai, gatavojot kādu darbu, mēdz klausīties arī citu pianistu ierakstus, viņš atbild noraidoši: "Tiem darbiem, kurus gatavoju, ierakstus neklausos.

Kamēr neesmu izdomājis, kā es pats šo skaņdarbu lasu, varu viegli iespaidoties no citu skatījuma.

Kad esmu atradis savu, klausos, kā cits spēlē. Un tad domāju – ak, kādas atkāpes no teksta! Man nepatīk, nespēju klausīties. Klausīties varu to, ko negrasos mācīties."

Reinis Zariņš pēc ierakstu sesijas

Mūzikas nacionālā identitāte

Beidzamajā laikā aktualizējusies diskusija par mūzikas un tās autora nacionālo identitāti.

"Mums, mūziķiem, kuriem ir zināma repertuāra bagāža, visiem ir vārdos neizteikts līgums ar autoriem – gan dzīviem, gan nedzīviem –, ka spēlēsim to, kas notīs rakstīts," saka Reinis Zariņš.

Lasīju par Šūmani, kurš savu Fantāziju veltījis Listam, kurš savukārt izteicies, ka vācu pianisti to dikti smagi spēlējot – tā taču esot daudz sapņaināka... Tas, ka cilvēks nāk no citas tautas, nenozīmē neko – pat vienas ģimenes cilvēki savstarpēji nevar saprasties. Varbūt no virspuses mēs jūtamies tuvāki nekā jebkad, pateicoties feisbukam, bet mūsu nespēja saprasties ir turpat zem ādas, tāpat kā grūtības, kas cilvēkus šķir," uzskata Reinis Zariņš.

Nomunds Šnē šai sakarā pasmaida: "Ar Pēteri Vasku dzīvojam vienā ielā, un mums ir īpašas attiecības – tiem, kas nedzīvo uz Graudu un Dignājas ielas, to nesaprast..."

Viņš piekrīt faktam, ka ar kolēģiem dzīvojot tuvumā, iespējams tuvāk uzzināt, kas notiek aurā, kas ap viņiem. "No otras puses, man pašam bijuši gadījumi, kad būtu gribējies pacelt klausuli un piezvanīt Bēthovenam vai Ravelam un pavaicāt, ko viņi tur vai tur īsti domājuši. Nav vairs, kam pajautāt. Bet, vai tas ir saistīts ar nespēju pieņemt nacionālo identitāti, es šaubos."

Reinis Zariņš pēc ierakstu sesijas

Vaicāts, kas ietekmē konkrētās interpretācijas – mūzikas klausīšanās, ceļošana, pastaigas, Reinis Zariņš teic, ka viss kopā: "Galvenokārt tas ir skaistums, kas man vajadzīgs, bez kā ilgi nevaru. Un kuru nevar gadījuma pēc ieraudzīt pilsētas drūzmā: speciāli jādodas turp, kur zinu, kur tas atrodas – pie dabas. Attiecības ar bērniem, kas ir kaut kas ļoti skaists un nupat jau kļūst uzlādējošas. Citreiz uzlādē tieši mūzika – aizeju mājās laimīgs."

"Astoņstūris". Grieķija, Dzenīša lauki un Bābeles tornis

"Ideja par Reini nāca pakāpeniski – nevaru teikt, ka būtu bijis viens blieziens pa ausīm vai smadzenēm," atzīst Dzenītis, vaicāts par to, kāpēc "Astoņstūri" pērn veltījis tieši Zariņam (darba oriģinālnosaukums ir šāds: "Octagon. Episodi e sonata", un pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 2017. gada 9. septembrī Latgales vēstniecībā "Gors").

"Esmu sekojis Reiņa spēlei daudzu gadu garumā, viss lēnām krājās, līdz sapratu un novērtēju, cik viņa spēle ir patiesa, tīra, īsta. Tas, ko tajā vienmēr var dzirdēt – ko komponists rakstījis. Tā ka organiski pie tā nonācu: bija vēlme rakstīt klavierēm, kas man notiek reizi desmit gados, turklāt gribējās uzrakstīt ko lielāku, lai būtu kas tāds, ko iespējams arī dalīt, spēlēt atsevišķi."

Atšķirībā no Šūmaņa, kurš daļām devis tempa apzīmējumus, Andris Dzenītis katrai daļai devis tēlainu apzīmējumu. "Cikāžu roks", piemēram. Arī "Ieelpa" un "Izelpa". "Zaļās ēnas". Pa vidu - dažas latviskas izjūtas - daļa "Latviešu romance. Oktobris". Viņa autogrāfs - "Dzeņa atbalss", tāda Latvijas ainava. "Svētā mehānika" veidota racionāli, Dznīša autortehnikā.

"Bet vispār darba pamatā ir daba: Grieķija un manas lauku mājas. Grieķijā bija spilgti, nepieredzēti iespaidi. Kalnu ainavas, mežonīgās jūras ainavas, klosteri. Viss sasummējās ar lauku dabas ainavu, ko redzu un dzirdu savā mežā vai sēžot pie galda un iztēlē skatot kāda sena pulksteņa mehānismu.

Brīžos, kad rakstu lielas formas darbus, programma nepieciešama reti. Tā parasti ir programma, kas ir manī un paliek pie manis.

Nepatīk rakstīt programmu aprakstus lieliem darbiem – ja uzrakstu, cilvēki sāk to meklēt. Mazas formas darbiņi visbiežāk saistās ar programmatiskiem nosaukumiem. Te neesmu izvairījies pat no klaja programmatisma. Nekad neesmu bijis no tiem autoriem, kuri apzināti nobāzējušies vienā stilistikā. Man patīk ļoti daudz kas."

Darba ideja līdzinās Pītera Brēgela slavenajai gleznai "Bābeles tornis" - tajā attēlota celtne, ap kuru veidojas neliela pilsētiņa, un tēli, kas ņudz apkārt, ir pārsteidzoši kontrastaini. Tur notiek vesela pasaule.

Komponists apliecina, ka ieraksta laikā ar padomiem nav iejaucies. "Ar Reini jau pirms ieraksta vienojāmies, ka viņu netraucēšu un ierakstā nepiedalīšos.

Tas manā biogrāfijā ir ārkārtīgi rets fakts – parasti esmu tas, kuram patīk sēdēt blakus un piekasīties katram sīkumam... Bet šoreiz tas bija jautājums par uzticēšanos.

Arī pirmatskaņojumā bija tā: līdz tam nesanāca daudz kontaktēties ar Reini, un uz koncertu gāju, daudz neko nezinot. Retas ir tās reizes, kad sajūsma pēc koncerta ir ārkārtēji liela arī par to, cik mūziķis precīzi spēj izlasīt tā, kā esmu iecerējis, un pat vairāk. Ar šo ierakstu ir tieši tas pats – tas ir brīnums."

Visbeidzot, ko Reinis vēl vēlētos ieskaņot, ja tāda iespēja būtu? Tas esot Mesiāns, ko beidzamajos gados viņš daudz spēlējis, un arī Tālivaldis Ķeniņš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti