Gunda Vaivode: Kāds šobrīd ir tavs radošas personas statuss?
Elīna Garanča: Dziedātāja brīvmāksliniece, kura dzied tur, kur viņu aicina, un kura, nedaudz atskatoties pagātnē, plāno karjeras beigu sākumu.
Tu neesi vienmēr bijusi brīvmāksliniece – tam noteikti ir savas priekšrocības, savi trūkumi. Tas sākās ar darba līgumu operā?
Jā, ar pastāvīgu darba līgumu uz pusotru gadu Mainingenas teātrī, kas noslēgts 1995. gada 15. februārī, ar domu pamēģināt, ko nozīmē šis "vācu teātra sistēmas piedzīvojums", kā mākslinieki cīnās par savu vietu, savu pozīciju. Tur iemācījos sevi arī nedaudz aizstāvēt. Tas bija pavisam mazs teātris, salīdzinot ar tādām lielpilsētām kā Frankfurte, Drēzdene, Minhene vai Berlīne. Pēc nākamā konkursa, kurā piedalījos, man radās iespēja pārcelties uz labākas klases teātri – man esot jāpaziņo, ka man piedāvāts līgums augstākas kategorijas teātrī, un mazākajam teātrim esot pienākums mani atlaist. Tā arī notika – es aizbraucu strādāt Frankfurtes operā, kur atkal bija līgums uz diviem gadiem. Šo divu gadu laikā atkal piedalījos konkursā, kur mani piedāvāja noklausīties Vīnes Valsts operā, ko es arī izdarīju, un tur es atkal biju uz divarpus gadiem nolīgta ansambļa dalībniece. Faktiski no 2005. gada kļuvu par brīvmākslinieci.
Kā štata dziedātājai bija jādara viss, ko tev lika?
Jā, viss, ko lika. Ļoti daudz mēģinājumu, ļoti daudz izrāžu ar minimālu mēģinājumu skaitu un sagatavošanos.
Tas bija piemērs ļoti daudziem teātriem Vīnē, kur lieli mākslinieki pēc mazāk kā divu dienu sagatavošanās un reizēm pat bez orķestra, bez skatuviskajiem mēģinājumiem debitēja savās lomās.
Tas ir bijis ļoti pamatīgs stiprinājums visam tālākajam ceļam, jo iespēja sagatavoties tik īsā laikā un iet uz skatuves dziedāt partijas – tas bija pamatīgs treniņš. Domāju, ka šis treniņš man ļoti palīdzēja un palīdz joprojām.
Kas tevi pamudināja izvēlēties brīvmākslinieka statusu? Tevi noskatīja kāds aģents?
Pēc konkursiem un dažām debijām mani sāka aicināt uz teātriem arī citās valstīs, katru reizi bija jāiet pie teātra direktora, jāraksta iesniegums, un viņi skatījās darba plānā un teica: "Šoreiz nevaru palaist tevi." Dažreiz kāds iespītējās un īpaši negribēja laist kādu dziedātāju. Es redzēju, ka šī sistēma ir tiešām nežēlīga, un man tomēr gribējās vairāk laika, sagatavot partijas, man radās jaunas idejas par repertuāru. Ar toreizējo skolotāju nolēmām vismaz pamēģināt, kā ir. Ja divu, trīs gadu laikā nekas neies, tad gan jau kāds teātris vēl kaut kur paņems.
Vai vokālais pedagogs tev visbiežāk dod padomus, un viņu tu visvairāk uzklausi?
Tagad jā. Pirms tam, protams, ļoti daudz konsultējos arī mājās. Bet man bija sava vīzija – man likās, ka es zinu, kas jādara un kā jādara, ļoti daudz eksperimentēju, protams, arī skatījos uz saviem vecākajiem kolēģiem – kā viņi bija veidojuši savu ceļu, runāju ar dziedātājām, kuras kā mākslinieces bija iebraukušas Vīnē vai kur citur. Bija arī aģents, kas palīdzēja savu ceļu veidot, parādījās ierakstu līgums ar "Deutsche Grammophon" – un tas aizgāja. Ja savam aģentam uzticies un viņš ir profesionāls, viņš ļoti var palīdzēt veidot karjeru, bet aģents, protams, arī ir ar savām interesēm – jo tu vairāk strādā, jo viņam lielāki ienākumi.
Bieži vien, klausot savai intuitīvajai balsij un no daudz kā atsakoties, tikai sevi pasargāju.
Protams, strādāju ar daudziem pedagogiem. Ja piedāvāja kādu jaunu lomu, gāju klausīties, kas vajadzīgs, lai to apgūtu, nebaidījos meklēt palīdzību, ja tāda bija nepieciešama. Šad un tad arī pateicu aģentam, ko man gribētos un ko es noteikti nedarīšu.
Tu biji labā aģentūrā – "Askonas Holt". Kāpēc izvēlējies mainīt aģentūru?
Pirms tam bijušas arī citas aģentūras, ar kurām sastrādājos. (..) Arī daudzi sadarbības partneri, kuri vienkārši paši pienāca klāt un strādāja atsevišķos projektos. Šo aģentūru nomainīju tāpēc, ka pēc zināma laika perioda dziedātājam parādās arī savas intereses – sievietei ir ģimene un bērni, arī pārdomas, cik daudz laika esi gatavs tērēt biznesam vai cik daudz laika jāiegulda, lai vispār pati par sevi parūpētos.
Protams, kovids ieviesa ļoti daudz izmaiņu, un arī abi ar vīru (diriģentu Karelu Marku Šišonu – red.) skatījāmies, kas notiek ar aģentūrām, cik daudz cilvēku no aģentūrām cīnās par saviem dziedātājiem. Ļoti daudzi "sadega". Daudziem beidzās sadarbība, un viņi paši sevi pārgrupēja. Arī "Brexit" ļoti daudz ko mainīja.
Ja diriģents karjeru var veidot, kamēr vien viņš var pacelt zizli, dziedātājam ir savs nobeiguma termiņš, un man likās, ka tas, ko es vēl gribu paspēt, īsti neatbilda tai vīzijai, ko saskatīja "Askonas Holt".
Tas nenozīmē, ka aģentūra ir slikta, vienkārši katram kādā brīdī ir sava vajadzība.
Jā, sava vajadzība, savs mērķis un sava vīzija, ko viņš vēl grib paspēt. Aģentūra nav slikta, un katra no šīm aģentūrām arī savā periodā ir ļoti vajadzīga un nepieciešama.
Cik bieži esi bijusi spiesta pretoties kādām aģentu vēlmēm, kad jūti, ka tas ir vairāk tāds peļņas variants, kas īsti nenāk tavai balsij par labu?
Manā gadījumā tā gandrīz nekad nav bijis. Māksliniekam arī ir jāsaprot, ka viņam ir zināmas vēlmes, dzīvē vajadzīgs zināms komforts, lai varētu gatavoties tam, kam velti sevi mākslinieciski. Man arī liekas, ka labam, gudram dziedātājam jeb māksliniekam ir jāsadala tas, ko viņš dara ikdienā: ir lietas, ko tu dari ar pilnu sirdi un atdevi, un tā ir mākslinieka izaugsme; ir lietas, kuras tu dari karjeras dēļ un kuras tev vienkārši ir nepieciešamas – konkrētas debijas, varbūt sadarbība ar dažiem partneriem. Un tad ir elementāra komforta zona –
visi mēs zinām, ka šad un tad ir jāizdara darbiņš, par kuru labi samaksā, lai pēc tam vari vai nu atpūsties, vai gatavoties un darīt to, kas tev tiešām ir sirdij vajadzīgs.
Arī es vienmēr tā esmu plānojusi savas uzstāšanās: ir tā saucamie naudas koncerti, kuri notiek ārtelpās, ir domāti lielām cilvēku masām – pieciem, astoņiem tūkstošiem cilvēku. Tur, protams, honorārs ir citādāks. Un tad ir, kā es tos saucu, svētās mūzikas koncerti, kas notiek "Musikverein" vai Kārnegija zālē, kur honorārs salīdzinoši ir ļoti mazs, bet kā māksliniece dāvāju savu vīziju, savu balsi, savu repertuāru, savu būtību.
Un tad, protams, ir teātra izrādes, uz kurām nāk opermīļi, uz kurām vari būvēt arī koncertdzīvi. Jo tikai ar koncertiem karjeru uzturēt arī nevar un tikai ar operu izrādēm arī ir grūti starptautiski izcelties, jo tieši daudzveidība, manuprāt, skatuviskajai izaugsmei ir ļoti nepieciešama.
Arī skatītājiem ir interesanti sekot tev līdzi, ja tu nevis atkārto tikai vienu un to pašu lomu kādā operas izrādē, bet attīsti un parādi sevi visdažādākajās formās.
Cilvēks no malas, kurš mākslinieku uz skatuves redz visā viņa spožumā, droši vien nodomā – jā, viņš saņem lielu honorāru un var dzīvot zaļi. Bet no tā honorāra taču tēriņos aiziet ļoti daudz: kaut vai tie paši procenti aģentam. Kāda daļa apmēram tā ir no tava honorāra?
Ir dažādi – ir aģenti, kas strādā par desmit procentiem, ir aģenti, kas strādā par divdesmit procentiem. Mums lielākoties honorārus maksā bruto, un no tā mēs noskaitām visu iespējamo: kā brīvmāksliniekiem mums pašiem jāapmaksā veselības apdrošināšana, kas ir ļoti dārga, katrā attiecīgajā valstī arī nomaksājam ārzemnieku nodokli, apmaksājam viesnīcas, lidmašīnas, dzīvokli – tie visi ir mūsu tēriņi. Tad, protams, vēl ikdienišķās nepieciešamības – pianists, vokālais pedagogs.
Pirms ļoti daudziem gadiem, kad dziedātājus aicināja uzstāties, apmaksāja viņiem gan viesnīcu, gan lidojumus. Tas vairs nav iespējams. Operteātriem vispār tas neinteresē un arī nav vajadzīgs. Un dziedātājs kaut kā sitas.
Kā labam un pieprasītam brīvmāksliniekam dzīve var būt ļoti spoža: salīdzinot ar tiem, kuri strādā teātros, mēs, protams, saņemam daudz lielāku algu, bet attiecīgi ir arī ļoti, ļoti daudzi izdevumu, kas pašam ir jānosedz.
Honorāru lielums, protams, ir noslēpums, bet vai dziedātāji dalās atalgojuma līmeņos?
Līdz ar to, ka esmu mecosoprāns, nevaru būt pasaulē dārgākais dziedātājs.
Un kuri ir?
Tenors un soprāns. Viņiem arī vienmēr ir visi vadošie mīlas dueti, uz viņiem patīk skatīties. Viņiem ir arī tās saldsērīgās ārijas un dueti, kuros viens otra rokās parasti nomirst… (..) Tad seko "augstākās kvalitātes raudzējums", kurš nāk pēc cilvēku pieprasījuma. Lai nodziedātu turneju ar, piemēram, deviņiem koncertiem, tos piepildītu un izpārdotu zāles, ir vajadzīga personība un harisma. Tad vairs nav tik svarīgi, vai tu esi soprāns, mecosoprāns vai kas vēl, svarīga ir vilkme un publikas pieprasījums. Vienmēr jau liekas, ka basam, baritonam un mecosoprānam mazliet vairāk jāpastrādā nekā tenoram un soprānam. Bet kategorijas ir sadalītas, jā.
Daži draugi, kas strādā teātros kā līguma devēji, saka – ir aptuveni 25 vadošie dziedātāji, par kuriem visi pasaules teātri cīnās.
Tu esi to skaitā!
Tā viņi man teica... Un acīmredzot tāpēc laiks ir saplānots tik ļoti uz priekšu. Tagad tiek plānota 2026. gada sezona – ja grib dabūt tos divdesmit piecus, nākas sacensties, kurš kurā laikā vēl atradīs kādu brīvu posmiņu.
Dažādās valstīs ir arī atšķirīga nodokļu politika. Kuras valstis māksliniekiem šajā ziņā ir visdraudzīgākās?
Uzskatu, ka neviena. Tāpēc, ka katrai valstij ir savi principi, kā viņi skatās uz dziedātāju. Kādreiz bija tā saucamās nodokļu paradīzes. Piemēram, Šveice. Ļoti ilgu laiku daudzi mākslinieki tur palika, bet pēc tam laidās projām, jo psiholoģiski to nevar izturēt. Visiem tomēr gribas sauli un draudzīgākas attiecības. Kādreiz bija speciālās nodokļu rezidences. Tāpat kā šeit, Latvijā, kur tika nopirkti īpašumi, kas tagad stāv tukši, tāpat bija arī Austrijā – pirms desmit, piecpadsmit gadiem ļoti daudzi dziedātāji ieguva Austrijas pases, viņiem bija lielāki nodokļu atvieglojumi, bet arī tas lielā mērā ir beidzies.
Vai pati esi Latvijas nodokļu maksātāja?
Jā. Latvija ir Latvija. Ja es varu dot labumu ne tikai muzikāli un ar valsts vārda nešanu pasaulē, tad uzskatu, ka arī šajā ziņā tas ir mans pienākums.
Ko tu ieteiktu kādam jaunam dziedātājam, kurš šobrīd studē vokālu šeit vai ārzemēs? Vai tu ieteiktu pēc pamatizglītības Latvijā doties studēt uz ārzemēm un tad pirmos soļus spert... kur?
Jauniem dziedātājiem, manuprāt, visvienkāršākais un visefektīvākais veids ir piedalīties konkursos. Es uzskatu, ka tā ir lieliska iespēja apskatīties, kas notiek ne tikai tavā balss kategorijā, bet arī tavu vienaudžu vidē, paskatīties, kāda konkurence nāk no citām valstīm. Ļoti bieži uz augstāka ranga konkursu pusfināliem, fināliem nāk teātru intendanti, direktori, aģenti un, ja redz labu dziedātāju ar labu potenciālu, momentā "līp" klāt. Esmu to redzējusi un piedzīvojusi pati. Vēl, ja ir iespēja ar koncertiņiem vai kā kaut ko nopelnīt, obligāti jāatstāj maza daļiņa "nebaltām dienām", bet tāpat arī jāiegulda sevis attīstībā. Es uzskatu, ka jaunajiem dziedātājiem, jo īpaši karjeras sākumā, nevajadzētu sākt pirkt somas, dārgus apavus un uzreiz arī māju.
Ir jāiegulda sevī, savā tehnikā un savās zināšanās, jo tas atmaksāsies. Tas ir ilgtermiņa ieguldījums, no kura procentiem vēlāk varēs dzīvot.
Jaunība, protams, ir aizraujoša un skaista, gribas iekarot pasauli, gribas pelnīt un tērēt, lai visiem parādītu, ka esi šo un to nopircis. Es par savu pirmo honorāru arī nopirku sev smaržas, zābakus un zīmola somu, kuru ļoti gribējās, bet tajā pašā laikā arī uzreiz sāku pirmo apgrozījumu atlikt malā un veltīt pedagogiem, izziņām, ierakstiem, daudz klausījos un braucu skatīties izrādes.
Mēģināt sākumā padzīvoties štatā kādā teātrī vai tomēr ļauties dažādiem projektiem, dažādiem uzaicinājumiem?
Jaunam dziedātājam tikai gaidīt uzaicinājumus ir ļoti riskanti. Daudzus māksliniekus un viņu ceļu neveido tas, ka viņus paņem uz projektu, izmanto un tad pamet. Es uzskatu, ka jaunam dziedātājam ļoti svarīga ir tieši šī teātra vide, kur satiecies ar slavenākiem kolēģiem, kur tev parāda, kā notiek mēģinājumi, kur tu pirmoreiz sastrādājies ar orķestriem, kur tev kāds uzbrēc, kur kāds varbūt nedaudz noliek pie vietas, ja tu savā iedomībā jau esi saslējis degunu gaisā, kur tev par brīvu pieejams liels informācijas kvantums. Ja padomā, cik ir pieejami mēģinājumi un izrādes – klausoties labus dziedātājus un slavenus kolēģus jau var šo to pamācīties. Tas viss māksliniekiem, kas strādā teātrī, ir pieejams par brīvu. Tu vari sēdēt un klausīties visas izrādes pēc kārtas, skatīties uz diriģentu, mācīties stilistiku, valodas. Tev kā štata solistam ir pieejami pianisti – viņi visi ir par brīvu, un viņi visi ir strādājuši ar vadošajiem diriģentiem un kolēģiem, un arī no tā var mācīties.
Elīna, mēs tevi zinām kā atklātas valodas cilvēku, pietiekami sabiedriski un politiski atklātu un aktīvu. Manuprāt, visi novērtēja arī tavu uzstāšanos Liepājā kopā ar "Berlīnes filharmoniķiem" koncertā Ukrainas atbalstam. Ir arī ļoti daudz interviju, kurās jūtu, ka tu patiešām runā ļoti drosmīgi. 1. oktobrī būs Saeimas vēlēšanas – vai tev būs iespēja nobalsot un piedalīties mūsu pašu politiskajā dzīvē?
Kur šajā dienā būšu, godīgi sakot, neatceros. Par ko es balsošu – vēl paskatīsimies un padomāsim. Es esmu stratēģe un uzskatu, ka svarīga ir vīzija. Protams, man kā māksliniekam gribētos, lai kāds beidzot saprot ne tikai to, ka ir svarīgi uzcelt koncertzāli, bet ka ir svarīgi to pacelt pasaules līmenī. Par ko es balsošu – vēl nezinu. Tagad daudzi ir sarosījušies un mēģina sasolīt visu ko. Nāks laiks – nāks padoms.
