Koncertu aizsāk dzejnieka Semjona Haņina pasaka par to, kā, iespējams, radusies šī spēle. Vijolniece Kristīne Balanas stāsta: "Šis skaņdarbs vispār ir ļoti, es varētu pat teikt, vizuāls, un iztēlē viņš kaut kādā ziņā sasaista, manuprāt, gan mūs mūziķus, solistus, gan arī publiku. Kopā tādā… Viņš ieved mūs citādā pasaulē. Un arī šī harmoniskā noskaņa un visas šīs krāsas, kurās viņš tā kā izveido tādas faktūras, ka viņš tiešām… Tas bija liels piedzīvojums, pārdzīvojums gan emocionāli, gan psiholoģiski, gan arī, manuprāt, tas bija līdzīgi arī klausītājiem."
Amerikāņu mūziķe, komponiste un dziedātāja Kristīna Vīlere uzsver: "Manuprāt, mūzika ir ļoti harmoniska. Tā parāda attiecības starp dabu un laiku, kā arī to, kāds ir laika ritējums, atkārtojumus. Parāda sapņainu, ārpasaulīgu vietu."
Savukārt ērģeļniece Anna Homeņa izceļ skaņdarba emocionālo un intelektuālo vērtību: "Spēlējot tev ir iespēja iedziļināties mūzikā, atrodot ne tikai emocionālus, bet arī intelektuālus aspektus, kas komponistam ir svarīgi. Dažreiz tādas iezīmes var būt noslēptas, grūti pamanāmas. Bija iedvesmojoši strādāt ar skaisto ansambli un orķestri, kā arī ar diriģentu, kas ļoti palīdzēja. Viņa darbi ir dziļi un saistīti ar cilvēka iekšējo pasauli un to, kas ir mums apkārt."
Lai gan galds, pa kuru pārvietojas spēles kauliņi, ir ar četriem stūriem, kompozīcijai izvēlētas piecas solistes, kas veido it kā nesaderību starp dominējošajiem skaitļiem.
Komponists Krists Auznieks uzsver: "Tur ir ļoti būtiski skaitļi 4 un 5, un kā viņi sasaucas. Šis ir pieckāršs koncerts ar nosaukumu "Četri leņķi", tātad ir kaut kāda disonanse starp šiem vienkāršajiem skaitļiem. Tātad viens pāra, viens nepāra. Viens tāds harmonisks 4, kas ir tāds nosvērts, un 5, kas ir tāds ass un viņā ir kaut kādi durkļi gandrīz. Un tad, protams, ir šis novusa elements, kurš ir kā viena tāda, kā teikt, konkretizācija samērā abstraktai kompozīcijai. Abstraktam darbam, kurā viss kustas tādā kosmiskā, līdzīgi kā planētas, cikliskā veidā, kas atgriežas un iet kaut kur tālāk, dodas kaut kur nezināmā virzienā, citreiz zināmā virzienā. Bet savukārt šis novuss mūs pietur varbūt pie zemes un dod mums tādu kā portālu, caur kuru ieiet šajā varbūt nesaprotamajā vai negaidītajā vidē."
Šī vide ir kā iespēja solistēm sajusties kā spēles dalībniecēm, kustīgajiem kauliņiem.
Trompetiste Kristīna Fransone atzīmē, ka ikviens izpildītājs šajā darbā ir nozīmīgs: "Katrs spēlē kādu lomu. Kad mēs izstiepjam laiku, mēs iegūstam atšķirīgas lomas. Tā ir kā spēle, kurā mēs spēlējamies ar to, ka esam vienā komandā, kā arī spēlējam viens pret otru. Tas bija ļoti interesanti."
Kompozīciju papildināja vizuālā instalācija, kas sasaucās ar novusa spēles tematiku un pasauli mums apkārt.
"Mūzikai ir tā bēda, ka, ja mēs pasakām kaut kādu konkrētu attēlu kā novuss, mums kā klausītājiem ir ļoti grūti aizmirst to, jo mums patīk konkrētas idejas tā vietā, lai domātu un uzturētos kādā nezināmā vai nekonkrētā pasaulē. Un līdz ar to es centos izvairīties no tādas skaidras novusa reprezentācijas, bet tā vietā domāt par novusa galdu, piemēram, kā par kaut kādu lauku, kurš var būt līdzīgs, piemēram, okeānam vai prātam, vai kur ir kaut kādas robežas, kaut kādi noteikumi, kurus tad mēs dažādos brīžos pārkāpjam. Un spēlēties ar šo spēles ideju par to, ka ir noteikumi, bet tad viņus … Viņiem var sekot, viņiem var nesekot, no viņiem var novirzīties," uzsver komponists.
