Līdzās Liepiņam, LNSO un Ādamsonam koncerta radošajā komandā ir arī stāstnieks Goran Gora, dramaturģe Justīne Kļava, režisors Roberts Rubīns.
"Šādā komandā strādājam jau vairākus gadus, tāpēc esam labi sastrādājušies," atzīmē LNSO Izglītības projektu vadītāja Elīna Auzāne un piebilst: "Šoreiz gan mums ir īpaši viesi – Daumants Liepiņš un Kaspars Ādamsons, jo šis ir mazliet cita veida muzikāls piedāvājums, ko klausītājiem centīsimies arī interesantā veidā pasniegt. Daumants ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes pianistiem – mēs labprāt gribējām dzirdēt viņu arī šādā ampluā."
Džordža Gēršvina mūzikas sakarā ir zīmīgs citāts, kas lasāms arī koncerta pieteikumā: "Laiks ļauties brīvībai!"
Vai šī mūzika patiesi ļauj atkāpties no klasicisma, romantisma stingrajiem kanoniem, vai tā ir tikai tāda ilūzija, ko rada tās improvizatoriskais raksturs un melodisms? "Es teiktu, ka ''Rapsodija blūza stilā'' stāv starp diviem žanriem – starp klasisko un džezu jeb blūzu," secinājis Daumans Liepiņš. "Šai mūzikai ir klasiskais pamats, kas ir nošu tekstā, un tur improvizācijas ir ļoti minimālas. Salīdzinot ar Gēršvina regtaimiem vai citām kompozīcijām, te var just klasisko pamatu.
Pirmo reizi spēlējot šādu mūziku, man tas ir ļoti, ļoti veiksmīgs iesākums, mazliet ejot uz neakadēmiskās mūzikas pasauli – ceru, ka tas attaisnosies. Man pašam ir ļoti interesanti ieiet tādā lauciņā, kur līdz šim vēl neesmu bijis.
To šodien pārrunājām arī ar Kasparu Ādamsonu – jo arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris nemaz tik daudz nespēlē šāda veida mūziku. Patiesi – būs ļoti interesanti," saka pianists un piekrīt, ka tas viņam pilnīgi noteikti esot varens izaicinājums.
Pavisam nesen Daumants Liepiņš atgriezies no koncerttūres Amerikā – vai tur gūtie iespaidi sasaucas ar koncertu? "Netieši varbūt. Protams, iedvesmu Gēršvina mūzikai var meklēt Amerikā – tās gaisotne ir daudz tuvāka šai mūzikai, bet tiešas saistības abiem notikumiem nav. Amerikā man bija gan ieraksts "Steinway" ierakstu studijā, gan koncerti, kas nebija saistīti ar ierakstu," atklāj pianists. "Protams, tas vienmēr ir īpaši – pabūt citā pasaulē, un ieraksts pats par sevi ir īpašs piedzīvojums.
Tik augstas kvalitātes ierakstu studiju un profesionālās meistarības ierakstu komandu vēl nebiju saticis – biju patīkami pārsteigts par to, kādā kvalitātē viņi strādā ar māksliniekiem un kā tiek veidoti ieraksti.
Esmu jau saņēmis pirmos ieskaņojumus – tagad jāpaklausās un jāsniedz komentāri. Ja viss notiks veiksmīgi, albums iznāks jau vasaras vidū – tajā būs Šūmaņa Pirmā sonāte un Brāmsa Trešā: sonātes, kas saistītas ar Klāras Vīkas personību, un abas savā dramaturģijā ir ļoti, ļoti līdzīgas."
Vēl prātojot par ASV gūtajiem iespaidiem, mūziķis stāsta: "Tās reizes, cik vien esmu bijis Amerikā: vienmēr, tur iebraucot, ir tāda sajūta, ka tā pasaule ir daudz jaunāka un tās kultūras slānis nav tik dziļš – it kā jau arī tā ir Eiropas kultūra, bet tajā visā ir kaut kāds vieglums. Nav tās nopietnības un vēstures smaguma, kas novērojams pie mums, Eiropā. To kaut kā Amerikā nejūt. Arī Gēršvina mūzikā ir šis vieglums – mūzika lido. Mazliet vieglprātīgāka arī tā ir. Un tāda ir arī visa Amerikas kultūra. Katrā ziņā man tāds iespaids vienmēr ir, tur ierodoties."
