Pa ceļam ar Klasiku

KONCERTS ATCELTS! Par Latvijas Radio kora koncertu stāsta Evija Skuķe un Kaspars Putniņš

Pa ceļam ar Klasiku

KONCERTS PĀRCELTS! Rezidences gadu koncertzālē "Cēsis" sāk pianists Andrejs Osokins

KONCERTI PĀRCELTI! Saruna ar pianistu Armandu Ābolu

Pianists Armands Ābols: Salīdzinot ar latviešiem, čīlieši ir jautrāki un dzīvespriecīgāki

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Ar diviem koncertiem Liepājas zvaigžņu festivālā uzstāsies Latvijā dzimušais, bet jau daudzus gadus Čīlē dzīvojošais latviešu virtuozs un augstskolas docētājs Armands Ābols. 13. martā kamermūzikas vakarā viņš kopā ar savu māsīcu, dziedātāju Maiju Kovaļevsku atskaņos Lūcijas Garūtas un Jāņa Mediņa dziesmas, kā arī Šopēna noktirnes un Šūmaņa miniatūras, bet festivāla noslēgumā 14. martā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Atvaru Lakstīgalu spēlēs Ludviga van Bēthovena Ceturto klavierkoncertu.

Ceļā no Santjāgo Armands Ābols pavadījis divas dienas, un nu gatavs diviem koncertiem Latvijā. Liepājas pianisma zvaigžņu festivālā, kā reiz sauca Liepājas Zvaigžņu festivālu, viņš savulaik jau muzicējis, bet "Lielajā dzintarā" uzstāsies pirmoreiz.

Inga Saksone: Savā dzīvē tu savieno divas pasaules – Latviju un Čīli. Paskatoties, kādu mūziku tu spēlē, varētu teikt, ka tavā repertuārā puse uz pusi ir gan latviešu, gan Čīles komponistu mūzika. Tā arī sadali savu laiku?

Armands Ābols: Jā, mēģinu šad un tad kaut ko no latviešu komponistiem darīt zināmu arī čīliešiem.

Īpaši aizraujošs ir tīmekļa vietnē "YouTube" izvietotais koncertieraksts, kurā tu spēlē Emīla Dārziņa "Melanholiskā valsi" – publika un orķestranti, kas sēž tev aizmugurē, ir ļoti sajūsmināti un arī atsauksmēs jauki lasīt par "nepazīstamo skaņdarbu". Arī lūgumu pasveicināt "šo krievu komponistu"...

Tā jau biju dzirdējis, ka cilvēkiem patīk. (..) Gribējās sameklēt kaut ko klavierēm, un, skatoties internetā, izdevās atrast notis. Drusciņ šis tas bija jāpārveido, jo pianistiski tur ne viss ir tik ērti. Bet mūzika vienreizēja.

Tīmeklī pavīd diezgan daudz tavu televīzijas koncertu ierakstu – gan no Čīles, gan Dienvidamerikas.

Tie tiek pārraidīti "YouTube" pateicoties tam, ka es pats to daru... Čīlē koncertus televīzija pārraida mazāk nekā Latvijā, vairāk radio.

Bet pēdējā laikā esmu diezgan nopietni pievērsies gan skaņu ierakstiem, gan arī video – ir vairākas videokameras, kas arī tagad ir līdzi. Pats pēc tam visu montēju un apstrādāju – gan skaņu, gan attēlu.

Pēdējais koncerts, ko spēlēju, bija Čīlē, vienā pasakaini skaistā koncertzālē, kur ilgus gadus nebiju spēlējis. Tas bija janvāra beigās. Milzīgi liels ezers vienā pusē, vulkāns – otrā. Abpus skatuvei ir stikla siena, caur kuru var redzēt gan ezeru, gan vulkānu.

Līdz šim nezinājām, ka ar dziedātāju Maiju Kovaļevsku tevi saista radniecīgas saites. No kura puses nāk ideja par kopīgu koncertu?

Sen atpakaļ Maija bija teikusi, ka būtu ļoti, ļoti jauki kopā muzicēt, un man jau arī gribējās – vienkārši līdz šim nebija radusies tāda iespēja. Tagad beidzot būs, un par to ļoti priecājos. Būs Mediņa un Garūtas solodziesmas, bet no manas puses – arī trīs Šopēna noktirnes, opus 9 un izlase no Šūmaņa "Bērnu ainām".

Kā jūties, strādājot ar vokālo kamermūziku?

No vienas puses, nošu tur nav pārāk daudz, taču visa garša ir kamersadarbībā ar dziedātāju, un esmu pārliecināts, ka sadarbība ar Maiju būs ļoti jauka. Man pašam plašas pieredzes ar dziedātājiem nav – vairāk iznācis muzicēt kopā ar citiem instrumentiem.

Festivāla noslēgumā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri spēlēsi Bēthovena Ceturto klavierkoncertu. Redzēju, ka esi to spēlējis arī Čīlē.

Jā, vairākas reizes. Pirmoreiz, cik atceros, 2014. gadā, bet beidzamā reize bija 2017. gadā. Salīdzinoši nesen manā repertuārā ir šis koncerts.

Vai Bēthovens tev vispār ir pirkstos?

Sonātes kādu laiku neesmu spēlējis, vairāk iznācis atskaņot klavierkoncertus. Nesen iemācījos arī Pirmo, tā ka faktiski manā repertuārā tagad beidzot ir visi pieci. Trešo gan iemācījos, bet beigās koncerts nojuka, tā ka pagaidām tas vēl nav publikai nospēlēts.

Ceturtais man kaut kādā veidā ir īpašs – varbūt tas nav tik iespaidīgs virtuozajā ziņā, bet no garīgā viedokļa un lirisma man tas ir vistuvākais no visiem.

Bet kur meklējama atslēga viņa sonātēm? Tā atrodama uzreiz?

Nu, Bēthovenā jau momentā neko nevar atrast… Vajadzīgs zināms laiks, lai viss nobriestu, un ar gadiem arvien kaut kas cits tajās tiek atrasts, nāk briedums klāt.

Vai arī ar saviem studentiem tu strādā ar Bēthovena mūziku?

Protams, tas jau neizbēgami. Diezgan daudziem ir tīri tehniskas grūtības – Bēthovens nav no ērtākajiem komponistiem. Citiem saturu grūti saprast. Arī par kontrastiem runājot – ne visiem tie izdodas. Otra lieta – kā jau klasikā, šeit nevar raustīt tempu šurpu turpu, un citiem arī ar to ir problēmas.

Vēl labi atceros sajūtas, kad uzzinājām – tu pārcelies uz Čīli… Mums tas likās tik eksotiski, tik neparasti! Vai ir kas tāds, kas vieno Latviju un Čīli?

Vietā [Valdīvijā], kur dzīvoju, daba ir ļoti līdzīga Latvijai, lai gan ainava ir kalnaināka. Bet par cilvēkiem domājot – grūti pateikt. Temperaments ir diezgan atšķirīgs. Lai gan Čīles dienvidos ir diezgan daudz vācu iebraucēju, ar laiku viņi čīliskojušies.

Pēc dabas čīlieši ir jautrāki un dzīvespriecīgāki salīdzinājumā ar latviešiem, kas ir nopietnāki.

Vai tevī pašā pa šiem gadiem ir kaut kas mainījies?

Pats to nemanu – no malas labāk redzams. Arī hobiji ir tie paši. Runājot par elektriskajiem braucamajiem, ar to visu nodarbojas, bet neko jaunu uzbūvējis vairs neesmu.

Bet no vasaras tev ir tāda traka filmiņa, kur tu ar riteni brauc pa mežu, diezgan nepieradinātām vietām – tur jābūt labam ritenim!

To var izdarīt ar jebkuru, bet ērtāk ir ar labu. Pēdējā laikā gan nav bijis daudz laika ar to nodarboties – esmu bijis vairāk aizņemts nekā agrāk.

Ieskatījos filmēšanas procesā – tev tā kamera apkārt riņķo?

Jā, biju uztaisījis tādu ietaisi – uz ķiveres piestiprināts tāds kā bomītis, kuram vienā galā atsvars, bet otrā – "GoPro" kamera, kas pati griežas apkārt, tāpēc iznāk tāds interesants leņķis. Bet pašu bomīti redzēt nevar. (..) Vienreiz to izdarīju un uzbūvēju, bet apnika – izrādījās arī, ka ar to ietaisi ir neērti starp kokiem un to saknēm braukt.

Bet adrenalīnu tik un tā var dabūt, braucot pa saknēm un šaurām takām.

Jā, sākumā, kamēr iemaņu nebija, ļoti neveiksmīgi nokritu un divas ribas salauzu... Pēc tās reizes kļuvu piesardzīgāks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti