Visos laikos viņa bijusi brīvdomīga, bet savos izteicienos - ne tikai apburoši asprātīga, bet arī stipri nešpetna: ne jau velti par savu drosmīgo mēli savulaik tikusi muzikāli bargi represēta.
Savā mūžā Jautrīte sastapusi daudzas spilgtas personības, viena no tām – rakstniece Zenta Mauriņa. Vēl aizvien pianistei prātā viņas dzidrā, sidrabainā balss: „Mauriņas teiktajā nebija ne vēsts no liekvārdības, nevienam pat prātā nenāca viņas fiziskie trūkumi, no viņas staroja milzīgs miers, labestība," atceras pianiste. Atmiņā viņai palikuši arī Zentas Mauriņas sacītie vārdi pēc tolaik vēl mazās Jautrītes uzstāšanās.
„Viņa saņēma manas rokas savējās un teica: „Tev jāmācās mūzika. Tu spēlē konģeniāli." Tikai pēc daudziem gadiem ieskatījos svešvārdu vārdnīcā, ko tas nozīmē."
Ar lielu aizrautību pianiste stāsta arī par Konservatorijas politnodarbību vadītāju Marksisma katedras vadītāju Zinaidu Ginteri, kura komiskā veidā spēja pārliecināt un ieinteresēt.
„Līdz savam mūža galam viņa nezaudēja ne savu stāju, ne savu lepnumu, ne profesiju. No tā var daudz ko mācīties.
Ja cilvēks ir pārliecināts par to, ko viņš dara, viņš pelna no manis un arī no citiem cilvēkiem cieņu,” atzīst māksliniece.
Pianistes Jautrītes Putniņas muzikālā dzīve ir bijusi raiba un dažādu kuriozu pārpilna, galvenokārt runājot par Konservatorijas ikdienu. Māksliniecei atmiņā labi palikusi Kanādas Konservatorijas delegācijas vizīte, kas ar toreizējā prorektora Nila Grīnfelda „gādību" izvērtusies par īstu komēdiju. Un ģeniālais maestro Leonīds Vīgners, kurš visādi izcēlies un rūpējies par „bezpartejisko rindu tīrību..."
Jautrīte Putniņa
Dzimusi 1929. gada 8. martā;
Klavierspēli mācījusies Valmieras mūzikas skolā un Latvijas Valsts konservatorijā;
Strādājusi par skolotāju Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un docētāju Latvijas Valsts konservatorijā;
Saņēmusi Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu;
Mūzika mākslinieces dzīvē joprojām ieņem ļoti lielu lomu, un viņa neslēpj, ka tieši pateicoties mūzikai viņas dzīve ir tik koša un piesātināta. „Es nekad nebūtu nodzīvojusi līdz tādam vecumam, ja es visu laiku vēl nemācītos mūziku. Man ir jāmācās. Nav tā, ka es spēlēju tikai to, kas man ir pirkstos un ļurinu to no rīta līdz vakaram. Nē! Es arī jaunas lietas mācos un arī vecās. Atmiņa nav tik ģeniāla, kā tie ģēniji, kurus es spēlēju. Un es atkal gribu 30. martā spēlēt gan Bahu, gan Hendeli, noteikti Kuperēnu, jo tas ir mans dzīvesprieks, man viņš liekas tik noslēpumains, un Šopēnu, šo sāpju ģēniju,” stāsta pianiste.
„Tāpēc es vēlreiz saku, ja kāds grib ilgi dzīvot un mocīties, un tas viņam liekas interesanti, tad vajag mīlēt savu instrumentu un viņu spēlēt.”
Tomēr, neskatoties uz lielo pieredzi un zināšanām, māksliniece joprojām atzīt, ka iznākt pie publikas nav viegli un katru reizi prātā ir doma, ka katrs, kas paskatās, nodomā: „Ak Dievs, atkal viņa!” Bet pianiste uzskata, ka mūzika nav jāskatās, tā ir jāklausās.
„Labāk neskatieties uz mani, ja esat atnākuši, neskatieties, klausieties. Tā sajūta, ka ne visi var būt pianisti vai vijolnieki, vai dziedātāji, bet, ja tu vari uzdāvināt to brīnumu, ka skaņa iet pa telpu, tas ir brīnums, jo tas nav no šīs pasaules. Un ir ļoti patīkami kādam kaut ko uzdāvināt, kaut ko garšīgu izcept, kaut ko uzzīmēt, bet labāk ir kaut ko nospēlēt,” atzīst māksliniece.
„Aiztaisiet acis un atveriet vaļā to žāvas klapi un ielaidiet tur to skaņu, kura pašlaik skan telpā – mūziku. Un viņa aiziet pa visu ķermeni. Tādas dīvainas tirpas rodas. Tā ir atklāsme. Reizumis pat smadzenes notirpst, tu pilnīgi neesi vairs šinī pasaulē un šinī laikā. Un, ja tu turi žokli ciet normālā veidā, tad tu esi parasts ikdienas cilvēks un saki: „nu ko tā vecā tante tur atkal pļurinās, atkal to pašu Bahu, nu vai nevarēja ko modernāku nospēlēt?”. Bet attaisi vaļā tikai to klapi, un tu nonāksi pilnīgi citā dimensijā...” pārliecināta ir pianiste.
