“Viņas tehnika ir pilnīga un apbrīnojama. Viņa nosaka mērogus pianistiem,” savā dienasgrāmatā par Eliso rakstīja Svjatoslavs Rihters un “mērogus” acīmredzot attiecināja nevis uz tehniku, bet personību. Vai pasaulē ir daudz žūrijas locekļu, kuri neparakstīs konkursa gala protokolu, protestējot pret lēmumu, kas viņiem šķiet netaisnīgs? Vai ir daudz profesoru, kuri gatavo saviem studentiem pusdienas? Vai ir daudz pieprasītu izpildītāju, kuri gandrīz vai no lidmašīnas metas uz klasi, lai mācītu? Vai ir daudz mākslinieku, kuriem uztici sirdi no pirmās nots un baidies pat nopūsties, lai nejauši nepalaistu garām kādu niansi?...
Eliso Virsaladzei ir 77, bet ne tuvu neizskatās, ka viņai ir tāds vecums, – ne pie klavierēm, ne dzīvē. Tomēr viņa kā pavediens saista laikmetus – viņas vecmāmiņa Anastasija Virsaladze iestājeksāmenus Sanktpēterburgas konservatorijā kārtoja pie diviem dižgariem – Rimska-Korsakova un Glazunova (saņēma pieci ar krustu), pati Eliso ne tikai mācījās Tbilisi konservatorijā pie vecmāmiņas, bet arī apmeklēja stundas pie Heinriha Neihausa, beidza aspirantūru Maskavā pie Jakova Zaka. 1959. gadā Vīnē piedalījās savā pirmajā starptautiskajā konkursā un kļuva par laureāti. 2019. gadā Maskavā Čaikovska konkursā par laureātu kļuva viņas students Dmitrijs Šiškins. Un tie ir tikai divi punkti viņas ceļā, kas pārsteidz ne tikai ar savu garumu, bet arī ar skaistumu.
Maša Nasardinova: Vienmēr esmu gribējusi pajautāt – vai Simons Virsaladze ir jūsu radinieks?
Eliso Virsaladzei: Mans tēvocis.
Kā tas ir – būt no slavenas ģimenes? Vai atbildība uz pleciem nav gūlusies, vai tās nav bijis par daudz?
Nekad neesmu uzskatījusi savu ģimeni par slavenu. To es jums saku ar pilnu atbildību. Ja nu vienīgi mūsu dzīvoklis bija tās slimnīcas teritorijā, kurā mans vectētiņš savulaik bija galvenais ārsts. Un mēbeles bija ļoti skaistas, jā, taču tādas apbružātas un vecas, ka tad, kad es sēdos krēslā, manī iedūrās visas atsperes.
Es zināju, ka daļa no šī dzīvokļa tika, tā teikt, atņemta pēc tam, kad manu tēvoci Dāvidu 1938. gadā arestēja bez tiesībām sarakstīties. Vecmāmiņa līdz mūža beigām ticēja, ka viņš ir dzīvs, lai gan, protams, viņu divus mēnešus pēc aresta nošāva. Vecāki ļoti centās manī iedvest lojalitāti pret visu, kas bija man apkārt, taču es kopš bērnības sapratu, ka bija kaut kas briesmīgs.
Es zināju, ka cits mans tēvocis, Simons, ir ļoti labs mākslinieks un ka viņš Ļeņingradā bija galvenais scenogrāfs Kirova teātrī, un pēc tam jau Maskavā ar Juriju Grigoroviču veidoja visas izrādes Lielajā teātrī. Zināju, ka mana vecmāmiņa ir konservatorijas profesore. Taču viņa bija ļoti vienkārša. Nekad neko no sevis neiztaisīja.
Jūs mācīja vecmāmiņa. Bet vai jūs būtu ar mieru mācīt pavisam tuvus radiniekus?
Nē. Es, piemēram, meitu pati nemācīju, lai gan viņa bija ļoti apdāvināta. Ir lietas, kuras uzskatu par ļoti riskantām. (Smejas.) Un vecmāmiņa mani negribēja mācīt ļoti ilgi. Kamēr nesaprata, ka es bez tā nespēju. Es visu laiku spēlēju, sēdēju pie instrumenta divpadsmit stundu no vietas. Tā man bija tāda laba laika pavadīšana, sev par prieku un patiku.
Domāju, ka vecmāmiņa bija ļoti gudra sieviete. Saprata – jo vairāk viņa runās, kas man jādara, jo mazāk es to darīšu. Tāpēc viņa mani vispār nepiespieda kaut ko darīt. Ļoti labi atceros eksāmenus sākumklasēs – par gammām man bija četrinieks.
Es neieredzēju šīs gammas, oktāvas, tercijas, sekstas, decimas, arpedžo, negribēju strādāt pie tehnikas.
Četriniekus man lika taisnīgi. Turklāt tos lika manas vecmāmiņas skolnieces, kuras mācīja skolā. Un vecmāmiņa nekad nepretojās. Taču reiz teica – iedomājies, tev ir kaut kas vērtīgs, piemēram, zelts (tiesa, rotaslietas man nepatika un nepatīk joprojām), tu ej pa tiltu un pašu dārgāko, kas tev ir, iemet ūdenī. Saproti? Lūk, tā, ja nemācīsies, visu palaidīsi garām.
Jūs sākāt mācīt Maskavas konservatorijā 1968. gadā…
Pat 1967. gadā.
... un tad bijāt jauna un ļoti skaista. Jūsos taču studenti droši vien iemīlējās pa labi un pa kreisi. Vai tas netraucēja pedagoģiskajam procesam – jūsu jaunība un skaistums?
Nē! Nu ko jūs. Es pat neesmu par to domājusi. Uzskatīju sevi par neglīteni un man pat prātā nenāca, ka manī kāds var iemīlēties.
Tāpēc tas viss ir pilnīgas muļķības. Es biju tikai aspirante, un, kad Jakovs Zaks, mans profesors, teica, ka man jāpiekrīt sākt mācīt, tas bija ļoti glaimojoši. Maskavas konservatorija bija kaut kas tāds – nezinu… Jā, Neihauss vairs nebija dzīvs, Aleksandrs Goldenveizers arī jau bija miris, tāpat arī Feinbergs, taču bija nākamā paaudze – Oborins, Milšteins, Fliers un citi.
Tas arī bija ļoti labi.
Jā, tieši tā. Un otrs iemesls bija tāds, ka tolaik nedrīkstēja uzturēties citā pilsētā, ja tev nebija pastāvīga pieraksta, bet te bija iespēja dabūt pierakstu. Atgriezties Tbilisi es, protams, negribēju.
Kāpēc?
Maza pilsēta. Visi cits citu pazīst, neiedomājami daudz tenku. Ja esi jauns un ar maksimālistiskiem uzskatiem, tādā pilsētā ļoti grūti dzīvot. Iespējams, tā ir mānīga izjūta, pēc tam jau redzi to citādi, taču sākumā – nē, un tāda izjūta man bija – ka vajag aizbraukt uz turieni, kur neviens uz tevi neskatās.
Lai cik dīvaini nebūtu, esi daudz mazāk vientuļš milzīgā svešā pilsētā nekā tur, kur tev visapkārt ir pazīstami cilvēki.
Vai sievietēm mūziķēm tolaik bija grūti veidot karjeru? Vai nekad neesat jutusi tādu visžēlīgu attieksmi – tā teikt, lai pagaidām padraiskojas, bet pēc tam – pie vīra, pie plīts?
Nē, ne reizi. Es par to pat neaizdomājos, godīgi sakot. Vispār tika uzskatīts, ka tas ir smieklīgi – dzīvē dalīt pēc dzimuma. Kā šahists un šahiste. Šahā, es, pieņemsim, saprotu. Mūzikā… Starp citu, jā. Piemēram, man nepatīk sievietes diriģentes. Lūk, tagad nonācu pie šīs domas. Tas ir ļoti subjektīvi un droši vien ārkārtīgi netaisnīgi. Taču tas tā ir. Nu nepatīk man, ko lai dara.
Vai jums ir svarīgi, kā izskatāties uz skatuves? Tīri sievišķīgi?
Nu protams, ka nē. Ciest nevaru domāt par to, ko vilkt mugurā. Paldies Dievam, esmu atradusi izeju. To, kas man patīk, dodu šuvējai, un viņa man uzšuj tieši tādu pašu bez visādām piemērīšanām. Tas ir ļoti ērti!
Bet vai vismaz jaunībā jums rūpēja, kādā kleitā izejat uz skatuves pie instrumenta un publikas?
Pat jaunībā nē! Absolūti nē! Vienīgās rūpes, kad mani uzlika uz augstiem papēžiem, bija nenokrist!
Kas jūs uzlika uz augstiem papēžiem?!
1959. gadā, kad pirmo reizi uzstājos Vīnē konkursā, mums visām komjaunatne uzšuva bezmaksas kleitas un iedeva ceļazīmi uz veikalu – manuprāt, kāzu apģērbu, jaunlaulātajiem, – tur mēs varējām izvēlēties sev kurpes. Natašai Gūtmanei bija gaišzila kleita, man – balta, starp citu, tajā vairākus gadus spēlēju Čaikovska konkursā. Vīnes kleita, kā es mēdzu teikt.
Un kā ir spēlēt, kad kājās augstpapēžu kurpes?
Man tagad, protams, nav ar tādiem traki augstiem papēžiem… Nu neko – normāli, normāli, jau esmu pieradusi.
Vecums, uzkrātā pieredze – vai izpildītājam tā ir vērtīga bagāža vai smaga nasta, kuru reizēm gribas nomest, taču neiznāk?
Varu pateikt tikai par sevi. Man ļoti patīk klavieres. Tas ir instruments, pateicoties kuram varu iedzīvināt visu to, kas uzrakstīts pirms daudziem gadsimtiem.
Tam ir neticamas iespējas, neizsmeļamas. Vijole, čells – tas tomēr ir kas cits. Bet klavieres ir kā orķestris.
Un, ņemot to vērā, ir neiespējami pateikt – pietiek taču. Katru reizi atklāj kaut ko jaunu tajā pašā Šūmanī, Šopēnā, Prokofjevā un tā tālāk. Un katru reizi esi šīs burvības – tieši klavieru burvības – gūstā. Tas ir process, kuru nevar apturēt.
Vai koncertējošam pianistam rādās sapņos murgi, kas atkārtojas? Esi nepareizi nospēlējis, iznācis uz skatuves kails, aizmirsis tekstu?
Protams! Lai gan - nē. Ne tik ļoti rādās sapņos, cik otrādi – kad pamostos, man ir bail – ko esmu nokavējusi?! Kādu mēģinājumu, kādu koncertu?! Kur man bija jāaiziet un neesmu aizgājusi?! Kāda šodien vispār ir diena? Konservatorija? Nodarbības?... Bet, paldies Dievam, nē, viss ir normāli. Tā gan mēdz būt. (Smejas.)
Starp citu, reiz bija pilnīgi ģeniāls murgains sapnis, ka man jādiriģē visas deviņas Bēthovena simfonijas.
Un manai lielai draudzenei, man ļoti dārgajai Natālijai Gūtmanei, bija tieši tāds pats sapnis. Ka viņai jādzied operā un ka Klaudio Abado viņu jau gaida mēģinājumā. Bet es, viņa saka, stāvu pie spoguļa un nez kāpēc dziedu “Mani sauc Mimi”. Biju tādās šausmās, viņa saka. Pēc tam pamodusies un sākusi domāt – kāpēc tieši dziedāt?! Bet es – kāpēc tieši diriģēt?...
Jūs draudzējaties ar Gūtmani, viņa ir čelliste. Bet vai draudzība starp pianistiem ir dabīga parādība vai drīzāk izņēmums?
Bet kāda starpība?
Vienkārši mēdz būt dažādi pianisti. Ar dažiem es nedraudzētos, pat ja viņi būtu, piemēram, fiziķi. Draudzība – tā ir dvēseliska atsaukšanās otrā cilvēkā. Tas ir milzīgs retums, man ļoti paveicies, ka mēs ar Natašu draudzējamies no 16 gadu vecuma, es liktenim par viņu esmu ārkārtīgi pateicīga. Tā arī tīri profesionāli man bija kolosāla laime. Savā dzīvē neesmu satikusi nevienu citu tādu mūziķi – viņa it kā izauga no čella. Un otrādi – ieauga tajā. Tādu saplūšanu ar instrumentu nevienam citam neesmu redzējusi. Ne Rostropovičam, ne citiem lielajiem čellistiem. Tas bija kaut kas fenomenāls.
“Lai cik arī mēs nespēlētu, nav iespējams būt apmierinātam ar nospēlēto,” jūs teicāt kādā intervijā. Bet būt apmierinātam ar sevi? Tā, lai spārnos aizlidotu no skatuves? Vai tā ir bijis?
Protams, ir bijis. Vienkārši bijis ļoti reti. Un paldies Dievam! Iedomājieties, ja tā būtu visu laiku? Tas ir neiespējami. Ziniet, es dievinu Viktjuka teātri. Tāpēc, ka tas atrodas līdzās manām mājām, es tur eju, tiklīdz ir laiks. Kājām. Es to sev atklāju diezgan vēlu, šo teātri, izrādi “Kalpones”, kas tika iestudēta vēl 80. gados, pirmo reizi redzēju pavisam nesen. Un brīnos – kā aktieri, kuri miljons reižu spēlējuši vienu un to pašu, spēlē, it kā tā būtu pirmā reize?!
Droši vien tāpat kā jūs.
Starp citu, ja man tas nebūtu dots – mūzikas uztveršanas svaigums – es vairs nespēlētu.
Kurš koncerta brīdis jums ir vissvarīgākais, visiemīļotākais? Klusums pirms tam? Ovācijas, stāvot kājās, pēc tam? Kontakta nodibināšana ar zāli? Spēle kā tāda?
Vissvarīgākais tomēr ir, lai “spēlējas”. Tas gan ir ļoti nepareizs vārds. Kad tev “spēlējas” un tu nezini, kāpēc, un neatrodi tam izskaidrojumu. Tomēr dažkārt sevi ar spēku jāpiespiež spēlēt. Īpaši pēc ilgiem pārlidojumiem, kad kaut kādā veidā jāadaptējas pēc laika joslu maiņas un jau nākamajā dienā jāsniedz koncerts vai jāmēģina. Taču šādā gadījumā kolosāla nozīme ir spējai psiholoģiski noskaņoties.
Es vienmēr atceros gadījumu ar mūsu pilnīgi ģeniālo svarcēlāju, kuru es dievināju, – Juriju Vlasovu. Viņš uzvarēja visus un vienmēr. Un viņam bija sāncensis, arī no Padomju Savienības. Kurš viņam pirms pēdējā iznāciena cīņā par olimpisko zelta medaļu Tokijā teica – viss, ar šo es beidzu, kilogramus klāt vairs nelikšu. Un es, saka Vlasovs, nomierinājos. Un tā bija vienīgā reize, kad viņš zaudēja. Pat sportistiem – pareizāk sakot, protams, īpaši sportistiem, - ir vajadzīga psiholoģiskā sagatavošanās. Tagad jau mazāk ar to aizraujos, taču bija laiks, kad nevienu lielā tenisa maču nelaidu garām – translācijā, protams. Man bija mīluļi un tā tālāk. Un, lūk, es, vērojot izšķirošos mačus, sapratu, cik spēcīgs ir šis spiediens – ka tev ir jāuzvar. Tā ir neticami smaga nasta. It kā viss notiek lieliski, tomēr kādā brīdī kaut kas noiet greizi, un tu zaudē. Arī mūzikā tā mēdz būt. Koncentrēšanās ir jāuztrenē.
Vēl par sportu. Dažās starptautiskajās sacensībā jāšanas sportistiem zirgi tiek ielozēti. Man šķiet, tas atgādina situāciju ar pianistiem, kuri nekad nezina, kāds instruments viņiem būs koncertā.
Pie tā pierod. Padomju laiks mūs ir tā norūdījis. Jo gadījās, ka bija jāspēlē ne vien flīģelis, bet arī pianīns.
Reiz man kādas filharmonijas mākslinieciskais vadītājs piedāvāja – nestāstīšu, kas tā bija par Ukrainas pilsētu – gribat, ja jums nepatīk instruments, mēs jums ievilksim ķeksīti? Ka jūs it kā būtu spēlējusi. Un viss, pārskaitīšu jūsu “Roskoncert” vai “Moskoncert”, cik vajag. Es saku – saprotiet, es speciāli organizēju sev šo braucienu, jo man vajag izmēģināt programmu. Tāpēc man vienalga, pianīns vai flīģelis, es spēlēšu. Viņš par to bija ļoti sapīcis.
Vai mūziķis var noiet savu ceļu bez zaudējumiem?
Bez zaudējumiem, domāju, ne tikai mūzikā, bet arī nekur citur tas nav iespējams. Bez zaudējumiem, bez depresijām, bez kaut kādiem dzīves apstākļiem, kuri neļauj tev būt līdzsvarotai un iekšēji savāktai kā parasti. Un, ja kādam visu laiku ir “zaļais” ceļš, tas nozīmē, ka viņš, maigi izsakoties, ir dumjš. Taču tas, kas man ļoti palīdzēja pārvarēt smagus brīžus, bija citu mācīšana. Kad tu esi pats ar sevi un pats par sevi atbildi, tā ir viena lieta. Taču, kad tev jābūt atbildīgam par citiem, tas neļauj atslābt.
“Esmu saslimusi ar mācīšanu, man tas ir svarīgi – veltīt laiku jauniešiem, iemācīt viņiem, kaut ko viņiem atklāt.” Bet vai ir kaut kas, ko jūs mācāties no saviem studentiem, ko jūs paņemat no viņiem?
Es vienmēr kaut ko paņemu. Pastāvīgi. Un no katra kaut ko citu. Tas ir dabīgi. Vienkārši pats galvenais ir, lai patiktu mācīt. To es ļoti reti redzu dzīvē. Pēdējā laikā ļoti daudzi slaveni mūziķi, īpaši Rietumos (jo ko tad Krievijā – ko gan tur vispār maksā pedagogiem, nieks vien ir, mēs mācām tikpat kā par velti), piekrīt kļūt par mācībspēkiem tikai tāpēc, ka no tā gūst stabilus ienākumus. Jo koncerti var būt, bet to var arī nebūt. Un mācīšana pārvēršas par dežūrēdienu, tas ir, simtprocentīga formalitāte. Lūk, to es cilvēkos pilnībā nepieņemu, jo tas ir negodīgi. Un, kad atgriežos no kāda brauciena, nākamajā dienā eju uz konservatoriju mācīt par spīti tam, ka mana meita par mani vienmēr ļoti uztraucas.
Studenti taču nav vainīgi, ka man ir vieskoncerti. Viņi gaida stundas.
Vai varat sevi nosaukt par bezkompromisu cilvēku?
Diemžēl jā. (Smejas.) Es būtu laimīga, ja varētu būt citāda. Taču nav dots, ko lai dara. Tādu mani māte un tēvs, vecmāmiņas un vectētiņi ir radījuši. Un nepietiek ar to, ka man ir sliktas attiecības ar kompromisiem, es turklāt esmu nediplomātiska. Tas arī ir ļoti slikti.
Kas jūs visvairāk kaitina un satrauc mūsdienu pasaulē?
Tas, kāda tagad ir kļuvusi Maskava! Ielu sašaurināšana, neticami plati trotuāri gājējiem. Es ar to saskaros ik dienu. Atbraucu uz konservatoriju ar taksometru, bet man saka – kāpiet ārā ātrāk, te nedrīkst stāvēt, sods 3000 rubļu (apmēram 45 eiro – LSM). Un tā ir visā pilsētā!
Bet kas iepriecina?
Tas, ka joprojām sevī rodu lielu mīlestību pret mūziku.
Man pār ādu skrien tādas pašas skudriņas kā 11 gadu vecumā, kad pirmo reizi ar orķestri spēlēju Bēthovena Trešo klavierkoncertu.
Iedomājieties, vēl līdz šim laikam neesmu pieradusi. Bet vēl priecē, ka ir talantīgi jauni cilvēki, un viņiem vienkārši vajag nedaudz palīdzēt.
Ko jūs pateiktu sev 16 gadu vecumā?
Esi pacietīga. Pacietība ir daļa no mūsu profesijas.
