Taču, atskatoties uz operu „Mihails un Mihails spēlē šahu”, Pētersons atzīst, ka tās radīšana bija raibs laiks.
„Reizēm ir tā, ka materiāls atnāk viegli, bet reizēm ir jāpastrādā intensīvāk. Brīžiem darbs nonāk strupceļā un tad ir jāmeklē iespējas, kā tikt tālāk un no tā ārā. Lai uzrakstītu operu, ir vajadzīgi vairāki gadi. Tur dažādi gāja,” atzīst Pētersons.
Viņš atminas, ka sākotnēji bija domāts veidot operu „Tāls”, kas būtu personiskāks stāsts par šahistu Mihailu Tālu. Tomēr pakāpeniski viņa interesi arvien vairāk raisīja pati spēle un veids, kā Tāls to spēlēja. „Tad mēs izvēlējāmies 1960.gada pasaules čempionāta sesto partiju, jo tā ir ļoti interesanta partija. Tad bija jāizdomā, kā to partiju iedzīvināt skaņās,” norāda Pētersons.
Komponists nācis pie secinājuma, ka šahā ir daudz līdzīga mākslai, piemēram, domāšanas process. „Man gan liekas, ka tur daudzas kategorijas ir kopā. Man liekas, ka tas ir ļoti tuvu mākslai,” atzīst Pētersons.
Tagad komponista prātu ir aizņēmusi simfonija ar pagaidu nosaukumu „Miegs”, kam jābūt gatavai nākamā gada janvārī.
„Es pats esmu sākuma procesā. Man pašam nav daudz kas skaidrs,” norāda Pētersons, stāstot, cik daudz paveicis jaunā skaņdarba radīšanā.
Komponists atklāj, ka līdzīgi kā citu liela formāta darbu veidošanā, arī šoreiz ir iegrimis darba tematikā un tās analīzē. Proti, lai izprastu miegu, viņš mēdz strādāt vakaros un tad celties agrā rītā, lai strādātu pusmiegā. Komponists klāsta, ka smadzenes pa nakti apstrādā informāciju, ko tās pa dienu ir saņēmušas un, viņaprāt, agrajā rīta stundā tās viņam varētu „izmest” vērtīgāko, tādējādi palīdzot uzrakstīt gan jauno skaņdarbu, gan izprast miega raksturu.
