"Gadu šai saulē paliek arvien mazāk – saucu lietas īstajos vārdos... Bet prieks par Dieva pasauli kļūst arvien lielāks un katram novēlu, lai būtu prieks par katru jaunatnākušu dienu. Tā ir milzīgi liela, skaista Dieva dāvana, mēs dzīvojam tik skaistā zemē – mums ir četri gadalaiki, tik daudz skaistas mūzikas..." teic komponists.
Tagad Vasks uzrakstījis vēl vienu ērģeļdarbu, ko 19. maijā Volta Disneja zālē Losandželosā pirmatskaņos mūsu ērģelniece Iveta Apkalna pie milzīgām, skaistām ērģelēm. "Tas ir Mimažorā, kas mani pašu tik ļoti pārsteidza – kā tas ir iespējams! Nosaucu skaņdarbu par himnu pavasarim, jaunai dzīvei, pasaulei. Tur ir tik daudz skaistuma, gribas kaut kā ielikt to visu skaņās," neslēpj komponists.
Volta Disneja zālē Vasks bijis vairākkārt. "Iepriekšējā reize bija pirms gadiem desmit, kad Alīna Pogostkina spēlēja manu Vijolkoncertu "Tālā gaisma" un Gustavo Dudamels diriģēja. Vienreizēji skaista zāle." Nu komponists atkal dosies turp.
"Ja nāk pasaulē paša "bērniņš", mīlestībā radīts, nu, kā var nebūt tur klāt. Tas ir ļoti tālu, nav diez cik patīkami lidot, bet aizlidosim," sirsnīgi saka komponists.
Festivāls uz ledus
Taču janvāra beigās, februārī Vasks ciemojies skaistā un brīnišķīgā notikumā Vinipegā. "Tas bija unikāls piedzīvojums... Mums jau iepriekš teica, ka tur mēdz būt auksts – tas ir pašā Kanādas viducī, tātad kontinentālais klimats – vasarā plus četrdesmit, bet kad tur bijām mēs, visu nedēļu nebija siltāks par mīnus trīsdesmit un pat vairāk – vienrīt taksometra vadītājs lepni pateica, ka pagājušo nakti “mums bijis mīnus piecdesmit viens...” Vinipega ar to ir interesanta, ka savu mūsdienu mūzikas festivālu rīko pašā ziemas viducī, un viņi ļoti lepojas ar to! Festivāla atklāšanas koncerts notiek ne vairāk un ne mazāk kā uz aizsalušas upes. Bet acis visiem mirdz – visi ārkārtīgi priecīgi un sajūsmināti – kur vēl citur pasaulē festivāla koncerts notiek uz aizsalušas upes!"
Vinipegas festivālā atskaņoti vairāki Vaska darbi – "Vientuļais eņģelis", "Dona nobis pacem" un arī Otrā simfonija. “Vienreizēji! Viens no brīnišķīgākajiem atskaņojumiem šai simfonijai, tur bija tāda kaislība un enerģētika – man bija milzīgs prieks par to! Ja ir tik auksts, jādeg tik karsti, lai to kompensētu. Interpretācijas bija izcilas, neticami labas."” stāsta komponists. “Uz noslēguma koncertu, kad skanēja Otrā simfonija, bija atnākuši trīs pēdējie Vinipegas latvieši – pēc Otrā pasaules kara tur bijis diezgan liels latviešu centrs. Kinoteātrī mana dzīvesbiedre Dzintra Geka rādīja savu filmu par Sibīrijas latviešiem – visi uzņēma to ļoti ieinteresēti, un pēc tam izvērtās intensīvas diskusijas, jo kanādieši sabraukuši no visas pasaules, katram ir savs stāsts."
Taču Vinipegā Vasks baudījis ne tikai savas mūzikas atskaņojumu, bet strādājis pie sava jaunākā – Sestā stīgu kvarteta, ko nākamgad atskaņos Artemis kvartets.
Ekstrēmā Sietla
Kanādas braucienam bijis vēl turpinājums. Kopā ar dzīvesbiedri, kinorežisori Dzintru Geku pabijuši Sietlā, kuru tobrīd piemeklējusi dabas stihija:
"Pēdējais sniegs viņiem bijis 1916. gadā – un viņi ir absolūti bezpalīdzīgi šādā situācijā! Nav ziemas riepu, visas mašīnas slīd grāvjos, kalnā nevar uzbraukt. Visi veikali izpirkti, jo apmulsušie Sietlas iedzīvotāji sēž mājās un gaida pasaules galu," smej Pēteris Vasks.
Taču Sietlā ir baltiešu centrs, ko vada Guntis Šmidchens. “Bijām Vašingtona Universitātē, kur mācās 52 000 studentu – tur bija koru koncerts, kur bija trīs Vašingtona universitātes kori un vēl viens koris atbraucis no citas universitātes, un tā nu visi četri kopā dziedāja daudz latviešu mūzikas, un man bija iespēja mazliet paspēlēt arī savu instrumentu – kontrabasu! Kontrabasists laikam bija ieputināts, jo nebija atbraucis, un tā nu mēs sadabūjām kontrabasu, lai atskaņotu "Dona nobis pacem" – ar četriem koriem un stīgu kvartetu. Bija pavisam jauki!
Koncerta beigās visi koristi, kas bija baznīcā, publiku ielenca no visām pusēm un dziedāja "Pūt, vējiņi". Neaprakstāmi skaisti! Korī – neviena latvieša, tikai amerikāņi. Sirsnīga un mīlestības pilna attieksme," sajūsmināts par piedzīvoto ir Pēteris Vasks.
"Taču viss beidzās dramatiski – nokļuvām lidostā, taisījāmies lidot uz Eiropu, bet lidmašīna nekur nelido... Pēc septiņām stundām tā sāka kustēties. Visa nelaime, ka uz visām lidmašīnām tikai viens aparāts, kas notīra spārnus no ledus..."
Cēsis – īpaša vieta
Tikām Cēsīs 20. aprīlī noslēgsies festivāls "Pētera Vaska mūzikas aprīlis". Tā būs atkalredzēšanās – pēc vairāku gadu pārtraukuma izskanēs 2016. gadā koncertzāles "Cēsis" radītais multimediālais klaviermūzikas koncerts "Vasks. Šimkus. Purvītis". Tajā skan Pētera Vaska cikls ''Gadalaiki'' lieliskā pianista Vestarda Šimkus izpildījumā, ko papildina Roberta Rubīna veidotās projekcijas ar latviešu glezniecības klasiķa Vilhelma Purvīša skaistākajām ainavām.
"Cēsu koncertzāle ir īpaša – netālu no Cēsīm ir manas māmiņas dzimtā vieta, Ķempju pagasts, un bez tā, ka tur ir arī mana vasaras māja, kur esmu pavadījis daudzus laimīgus brīžus pie dabas un radoši strādājot, Cēsu koncertzāle spēj aizraut cilvēkus un mūziķus, un ceru – arī klausītājus," teic meistars un neslēpjs sajūsmu par pagājušās svētdienas koncertu, kurā uzstājies viijolnieks Hugo Tičati kopā ar savu orķestri "O/Modernt".
"Tas atkal bija kas ārkārtējs – orķestra enerģētika bija vienkārši izcila! Kā viņi atskaņoja Artura Maskata "Concerto Grosso"... Katrs orķestra mūziķis ar maksimālu atdevi un muzicēšanas prieku.
Varētu teikt, viens no vislabākajiem mana skaņdarba "Viatore" atskaņojumiem. Pat mūsu publika, kas parasti ir diezgan rezignēta un pavēsa, lēca kājās un nelaida projām..."
Dārziņskola, "Lūgšana" un labie vārdi
Nesen izskanējis labdarības koncerts par godu Emīla Dārziņa mūzikas skolas Lielās zāles atjaunošanai, restaurācijai un uzlabošanai. Marta Sudraba tajā atskaņoja Čellkoncertu. Pēteris Vasks šajā skolā par kompozīcijas skolotāju strādā kopš 1989. gada.
"Nupat jau pietiks – apaļa jubileja," pasmaida komponists.
"Tie bija skaisti gadi un man liels prieks, ka varbūt kaut kādā mērā varēju palīdzēt mūsu jaunajiem komponistiem spert pirmos soļus – vienmēr lepojos, ka Andris Dzenītis, Evija Skuķe, Platons Buravickis, Ingmars Zemzaris ir manējie, un nupat arī Aleksandrs Avramecs izšķīries par kompozīciju – viņam tik daudz muzikālu talantu. Vienmēr ar lielu interesi sekoju, kā attīstās mūsu mūziķi un kā viņi veidojas – kas gan var būt skaistāks kā dzīve mūzikā! Lai izdodas Dārziņskolai! Vispirms jābūt sapnim, nauda nāks pēc tam, nevis otrādi."
Visbeidzot, nesen nacionālā skaņu ierakstu kompānija "Skani" klajā laidusi Pētera Vaska mūzikas albumu "Lūgšana". Vaicāts, vai saņemtas jau kādas atsauksmes un vai tās meistaram svarīgas, komponists nopūšas: "Kā lai to pasaka...
Esmu ievērojis, ka latvieši ir ļoti skopi attiecībā uz atsauksmēm. Šad tad ir, protams, bet reizēm liekas, ka tu strādā, strādā – bet vai kāds to ir sadzirdējis?
Aiz muguras protam teikt ne tos pašus labākos vārdus, lai gan ir tāds teiciens – ja nevari to pateikt acīs, tad nedrīksti teikt neko sliktu."
Tātad novēlējums mācīties viens otram teikt labo? "Dzīvojam savā brīvā Latvijā un Dievs mums ir uzdāvinājis tik skaistu zemi. Kāpēc tik bieži ir tā attieksme, ka mums ir traki?! Mums taču dota tikai viena dzīve, kāpēc mēs tā remdeni, īgni, ne tā, ne šitā.
Priecājies par katru dienu, jo ir par ko priecāties. Vai tad nē? Ja nē, tad atveriet acis un paskatieties uz zvaigžņoto Visumu, uz dievišķo brīnumu, kas tur augšā – vai mēs neesam izredzēti?"
