Kopš tā laika pagājis tieši gadsimta ceturksnis. Daudzi, kas redzēja šo izrādi, būs to jau aizmirsuši, savukārt tie, kas jaunāki, neko nebūs pat dzirdējuši par to. Titullomas dziedāja Dita Kalniņa (toreiz Paegle) un Mārtiņš Klišāns, iestudējuma balsti bija Andra Veismaņa un Mārtiņa Klišāna vadītais kamerkoris “Sacrum” un Normunda Šnē vadītais orķestris “Rīgas kamermūziķi”.
Iestudējuma režisors bija Mihails Mamilovs, par kuru Andris Veismanis šodien saka tā: “Tobrīd viņš patiesi bija svarīga personība – “Didona un Enejs” bija viņa ideja.
Mamilovs to vēlējās iestudēt, dabūja sponsorus – taisni neticami, ka viņš to visu dabūja cauri Anglikāņu baznīcā!
Tas bija viņa projekts, viņa idejas. Man mazliet viņš likās tāda mistiska personība – nekā nevarēju izdibināt, ko viņš īsti domā, ko grib darīt. Interesanti viņš sevi "turēja" – it kā bija ļoti draudzīgs, taču uz cilvēkiem viņam bija burvju maga iespaids, kādam droši vien režisoram arī jābūt.”
Interesants ir stāsts par Burves lomu, kurā mirdzēja Sarma Riekstiņa. "Man ļoti patika Sarmas balss – spēcīga, nesoša, spoža,” atceras Veismanis. "Kad jautāju Mihailam, kas varētu dziedāt Burvi, viņš vienkārši pateica – nav nekādu šaubu, ka Burve būs Sarma, un viss! Lielas mākslinieciskas ambīcijas viņā apvienojās ar ekstravagantu talantu. Mizanscēnas Mamilovs uzlika pāris mēģinājumu laikā, ar dejām gāja grūtāk – tās izstrādāja horeogrāfe Daiga Grosmane. Un tas bija fantastiski.”
Gunāra Indrāna skatuves iekārtojums, Māra Mēness gaismas un Daigas Grosmanes kustības, kas kori "Sacrum" padarīja par īsteni dejojošu organismu. Burvei gan deju nebija. "Toties man bija jāsēž ratiņos un arī pa gaisu jālido. Uz deguna – mazās, apaļās Veidenbauma brillītes,” atceras Sarma Riekstiņa.
"Sākotnēji gan biju pret invalīdu ratiņiem, bet tad piekritu. Iespējams, tie bija paši pirmie invalīdu ratiņi uz skatuves Latvijā," spriež Veismanis.
"Didona un Enejs" piedzīvoja deviņas izrādes. Pirmizrāde bija izpārdota, telpā – ap 250 skatītāju, biļešu cena – 50 un 120 rubļu.
"Fantastiski aizgāja "klusie telefoni", tāpēc izrādi redzēja ļoti daudz cilvēku,” atminas Andris Veismanis.
"Kā pēc tam sacīja dzejniece Ieva Rupenheite – mūs uz rokām vajadzētu iznest no baznīcas," smejas Orests Silabriedis.
Sarma Riekstiņa ar Andri Veismani līdz iestudējumam nav bijuši pazīstami. "Mamilovs teica, ka grib mani parādīt diriģentam. Zina, ka varu nospēlēt, bet nezina, kā diriģentam patikšot mana balss. Drebēdama gāju uz pirmo tikšanos ar Andri, paskatījāmies viens otram acīs, bet neatceros, vai būtu kaut ko atdziedājusi… Un vēl joprojām šad un tad man gribas to āriju padziedāt."
Protams, iestudējums saistīts arī ar dažādiem starpgadījumiem.
"Mēģinājumu laikā baznīcas kupolā vēl nebija iekarināta virve, bet izrādēs saskaņā ar režisora ieceri man, virves cilpā kāju ieliekot, bija jādzied ārija un jāšūpojas virs skatītāju galvām. Vienā no izrādēm aizšāvu kāju garām cilpai. Biju izdomājusi uzvilkt sarkanas laiviņas, lai efektīgāk, un aizliku garām. Visu āriju nodziedāju, turoties virvē ar rokām," stāsta Riekstiņa.
"Un mani aiz kājas vilka pāri visai baznīcai!” savs stāsts ir Orestam Silabriedim.
"Kad beidzām iereibušo jūrnieku skatu, vienu "jūrnieku" vajadzēja vilkt – un pa visu baznīcas klājienu, visā garumā Silabriedis tika izvilkts pa durvīm."
Izrāde saņēma ļoti labas klausītāju atsauksmes, un arī kritiķes Ingrīda Zemzare, Ilze Šarkovska un Inese Lūsiņa rakstīja atzinīgi.
Andris Veismanis: "Dita Kalniņa un Mārtiņš Klišāns bija brīnišķīgi – viņi viens otram bija tik ļoti piemēroti uz skatuves. Tā bija ļoti īpaša situācija."
Opera "Didona un Enejs" nepārprotami ir Henrija Pērsela daiļrades esence. "Zinot, ka tā komponēta skolas svētkiem, mēs, studenti, tam visam piešķīrām vajadzīgo auru. Valdīja zināma pieticība – koristiem bija jānāk savās melnajās drēbēs. Nebija ne lielas rocības, ne iespēju. Taču rezultāts bija labs – augstākais punkts "Sacrum" darbībā,” uzskata Veismanis.
Izrādes muzikālais aspekts neraisīja iebildes, Ineses Lūsiņas recenzijās ir norādes uz režijas it kā nekonsekvenci, jaucot ikdienišķo ar skatuvisko, un tomēr – neviens nevarēja noliegt, ka šis bija izcils notikums Latvijas kultūrā, kaut kas līdz tam pilnīgi nebijis, spilgts, kā raksta Ilze Šarkovska, "slaids un monolīts", un arī jauna muzikālās saprašanas pakāpe daudziem no mums.
"Mūsdienās es labāk zinātu, kā šo mūziku uztaisīt, ejot vieglāku ceļu. No tā brīža sāku augt attīstībā, daudz nopietnāk sāku domāt par baroka mūzikas atskaņošanas veidu un paņēmieniem, nekā to darīju pirms "Didonas"," atzīst Veismanis.
