Pavērt jaunas durvis uz tēlainību. Intervija ar grupu «Instrumenti»

15. maijā grupa “Instrumenti” prezentēja savu jaunāko divpadsmit dziesmu albumu “Cilvēks”. Jaunais albums turpina grupas albums “Atkala” stāstu. Kā “Instrumenti” būvē savas mūzikas stāstu, par to šajā intervijā.

Albums “Atkala” ieguvis “Zelta mikrofona” titulu “Gada albums” un ir arī komerciāli veiksmīgs, apbalvots ar “Zelta disku”, plašākai klausītāju auditorijai prātā palicis ar spēcīgiem singliem un vēstījumu. Albumā “Cilvēks” šis spēks trīskāršojas, pateicoties viesmāksliniekiem – “Prāta vētrai”, Intaram Busulim un reperim ansim. Albums “Cilvēks”  ir enerģiska un rotaļīga popmūzika, caur ikdienas notikumiem paverot skatu uz vērtībām.

Ar grupas “Instrumenti” kodolu – Jāni Šipkēvicu, Reini Sējānu un Gati Zaķi – tikāmies divas nedēļas pirms trešā singla publiskošanas un albuma prezentācijas, lai aprunātos par grupas ceļu pie sava skanējuma.

Ierasti, lai raksturotu mūziku, vispirms salīdzinājumu meklējam ārzemju mūzikā, bet nu jau tautas sarunās ir iegājies, ka skan vai izskatās "kā "Instrumentiem"".

Jānis Šipkēvics: Paldies par skatījumu! Tas uzmundrina tālāk darboties.

Gatis Zaķis: Mums iekšēji vienmēr ir bijusi vēlme izvairīties no tendencēm, lai mēs varētu būt tieši tādi, kādi mēs esam mūsu labākajā formā.

Jānis Šipkēvics: Lai mēs būtu tuvāk sev! Cilvēks var censties no sevis notīrīt uzslāņojumus, bet tik un tā tu esi ietekmju kopums.

Reinis Sējāns: Bieži vien tu pats nezini, kas ir šie uzslāņojumi.

Jānis Šipkēvics: Ja mēs savā mūzikā konstatējam uzslāņojumu, kas kaut ko atgādina, to uzreiz ļoti rūpīgi ravējam ārā. Protams, ir arī gadījumi, kad citēšana ir ar apzinātu nolūku.

Ja reiz par citātiem, albumā saklausāmas atsauces uz latviešu populāro un par akadēmisko mūziku. Piemēram, dziesma "Straumes" varētu būt tāds mūsdienīgs reveranss Rainim un Emīlam Dārziņam.

Gatis Zaķis: Tu domā, tekstuālā ziņā? Jā, tas ir pamatīgs un masīvs teksts.

Jānis Šipkēvics: Vējš augstākās priedes nolauzis... Es domāju,

tīri asociatīvi šis "Atkalas" dziesmu periods mums ir bijis kā pateicība un reveranss mūzikai, kas ir izveidojusi mūsu izpratni par to, kas ir latviešu mūzikas tīrradnis, radot jaunu izteiksmes formu 70., 80., 90. gados.

Saraksts ir garš ar tiem mūziķiem, kas tik tiešām ir mūsu autoritātes, – ar grupām "Pērkons", "Zodiaks",  Mārtiņu Braunu, Imantu Kalniņu priekšgalā.

Reinis Sējāns: Un arī kora klasiku. Es domāju, tas, kas tevī iekšā mīt un tagad ir kļuvis aktuāls arī man, saistībā ar ģimenes tradīcijām, tas tiešām sakņojas ļoti dziļi kormūzikas klasikā.

Jūs minējāt, ka albumi "Atkala" un "Cilvēks" ir kā brālīši. Vai tas tāpēc, ka "Atkalas" rakstīšanas laikā sapratāt, ka dziesmu ir pārāk daudz vienam albumam?

Jānis Šipkēvics:  Jā, kad aizpagājušā gadā Kuldīgā rakstījām "Atkalu", sapratām, ka dziesmas nu jau “iet pāri malām”, bet arī sapratām, ka katrai dziesmai ir savs laiks.  

Reinis Sējāns: Var teikt, ka šie "albumu brālīši" ir dzimuši vienā laikā, lai gan ir dziesmas, kurām ļāvām nobriest ilgāku laiku, un tas bija ļoti svētīgi.

Jānis Šipkēvics:  Piemēram, abos albumos ir dziesmas no mūsu dziesmu rakstīšanas sesijas Berlīnē – "Visa par daudz" un "Aukstākā līmeņa mīlestība". Tās tapušas laikā, kad strādājām pie albuma "Procrastination", taču dziesmām bija jāpagaida 4–5 gadi.

Interesanti uzzināt, ka dziesmai, piemēram, tai pašai "Aukstākā līmeņa mīlestība", kas tikko kā jaunums bija izskanējis radio, patiesībā ir diezgan sena vēsture.  

Gatis Zaķis: Šīs dziesmas netapa kā smuki, apaļi bērniņi. Berlīnē tapa dziesmu idejiskais fundaments, kuram vēlāk, darba gaitā, tika piešķirta gala jēga.

Jānis Šipkēvics: Abas dziesmas ir Reiņa instrumentālas idejas, bet dziesmu tekstuālais saturs tika radīts pagājušajā vasarā.

Jāsaka, ka man kā klausītājai, dzirdot jaunu dziesmu, kaut kā uzreiz gribas atrast sasaisti ar aktuālo mirkli, vidi un notikumiem.

Gatis Zaķis: Ir tik ļoti dažādi scenāriji, kā top dziesmas. Dažreiz  tik tiešām mūzika ar tekstu ir sakabē. Un tad atkal otrādi – sākumā tev ir melodija, kas kopā ar tekstu attīstās pavisam citā virzienā, un dziesmas pabeigšanai ir vajadzīgs ilgs laiks. Ir reizes, kad katrs atnes savu ideju. Tā ikreiz ir atšķirīga kombinācija.  

Reinis Sējāns: Skaidrs, ka dziesmas galējā forma, kādā to beigu beigās dzird klausītājs, tā ir šodienas sajūta.

Gatis Zaķis: Jā, jo citādi iepriekš sarakstītā mūzika netiktu izmantota, ja tā būtu zaudējusi savu aktualitāti.

Jānis Šipkēvics: Ir arī dziesmas, kas gaida savu īsto brīdi un tā arī nesagaida. Veidojot "Atkala" dziesmu sarakstu, mēs sasaucām draugus un arī nejaušus garāmgājējus, kuri albumam paredzētas dziesmas noklausījās un novērtēja ar plusiņiem un mīnusiņiem. Pēc šīm anketām vadījāmies un dažas dziesmas atlikām uz albumu "Cilvēks". Pienāca laiks, un šīs dziesmas bija kļuvušas par "vecu mūziku", vai, pavisam otrādi, šīs dziesmas vēl tikai sagaidīs savu īsto brīdi.

Gatis Zaķis: Šajā "Atkala" dziesmu aptaujā bija arī atzinīgi novērtētas dziesmas, kuras bijām atlikuši "Cilvēkam", un mēs palikām pie sava nodoma.

Reinis Sējāns: Protams, pašiem sevī arī ir jāklausās! Nevaram paļauties tikai uz aptaujām.

Publika tā arī ir svarīga sastāvdaļa arī mūzikas tapšanas procesā. Ko jums nozīmē publika?

Jānis Šipkēvics: Šo gadu laikā mēs esam iepazinušies ar publiku un nodibinājuši attiecības. Iepriekš tas bija kā flirts un koķetērija, "aiz bizes raustīšana", dažkārt nesaprotot, kurš kuru? Beidzot mēs ar cilvēku, kurš klausās mūsu mūziku, esam sarokojušies. Mēs ļoti cienām savus klausītājus.

Reinis Sējāns: Tā kā tāda atbildība pret savu pieradināto klausītāju. Negribam viņu pievilt. Protams, mums visu laiku gribas izmēģināt, meklēt un dot cilvēkiem kaut ko jaunu, bet svarīgi, lai tas jaunais viņos rada pārsteigumu, nevis izbīli.

Jānis Šipkēvics: Šajā kontekstā labi iederas anekdote par valodnieku Endzelīnu. Viņš ir mājās ar mīļāko, un mājās atnāk sieva. Viņa atver durvis un Endzelīnam saka: "Profesor, es esmu ļoti pārsteigta!" Viņš atbild: "Nē, es esmu pārsteigts, tu esi izbrīnīta." Šī ir maza, bet būtiska nianse.

Gribas to patīkamo pārsteigumu, nevis pieķert publiku brīdī, kurā viņi negrib mūs dzirdēt.

Dzejnieku rakstītās rindas

Pirmie albuma "Cilvēka" singli viens no otra atšķiras. "Aukstākā līmeņa mīlestība" ir niknais, roķīgais, bet otrais "Visā visumā visums ir viss" jautra un rotaļīga spēle ar vārdiem un mūziku.

Gatis Zaķis: Tā ir divdomīga jautrība. "Visā visumā visums ir viss" vārdu autors ir Māris Melgalvs, un viņa dzejā tā jautrība ir stipri sarkastiska, un arī muzikāli mēs pieturējāmies pie šī principa.

Skatoties no vidējās popmūzikas līmeņa, varētu šķist, ka dziesmas vārdi ir ļoti sarežģīti. Kurš gan tos atcerēsies?  Bet tajā pašā laikā šī ir atsauce uz grupu "Pērkons". Mēs taču ar "Pērkonu" un šāda veida tekstiem esam uzauguši!

Reinis Sējāns: Tas ir tas, kas ir nedaudz aizmirsies mūsdienu vidējā meinstrīmā – dziesmu saturiskā jēga. Dzejnieka piesaistīšana mūzikas radīšanai – kādreiz tā bija tik pašsaprotama lieta! Šobrīd tas ir nostati un tāpēc arī liekas jocīgi.

Lasot dzeju, tu jūti, ka tas ir ritms, mūzika, ka tas ir kaut kas vairāk, nekā salikt kopā dzirdētus vārdiņus.

Un tas ir interesanti, ka Melgalvs kaut kādā veidā dod mums jaunvārdus, jocīgas vārdu kombinācijas, kas ir pārsteidzošas un neticami radošas, un tajā pašā laikā pazīstamas un viegli prātā paliekošas, lietojamas.

"Visā visumā Visums ir viss" tekstā bija arī vārds naftalīns. Tagad pajautāsim astoņpadsmitgadniekam, vai viņš zina, kas ir naftalīns?

Reinis Sējāns: Bet naftalīns ir labskanīgs vārds. Sākumā viņš dziedās līdzi un vēlāk noskaidros nozīmi.

Jānis Šipkēvics: Tur tā lieta! Manuprāt, labi dziesmu teksti ir tādi, kuri ar tevi strādā vēl ilgi. Tu dziedi līdzi. Tad pamani vienu vārdu un saproti tā vienu nozīmi. Vēlāk atnāk atklāsme, ka šī nozīme patiesībā nav tā, ko dzejnieks ar to bija domājis. Tu esi redzējis tikai vienu – kā alegorijā par ēnu, bet izrādās, ka dziesma ir par kaut ko citu, turklāt tev ļoti būtisku. Tas, manuprāt, ir ļoti iespaidīgi un patīkami, kad mūzika cauri dzīvei atnes to būtisko.  

Reinis Sējāns: Es esmu visu mūžu dziedājis līdzi "Pērkona" dziesmām. Esmu izgājis visas fāzes – esmu bijis trīsgadīgs puika un dziedājis līdzi ļoti dziļiem, sarežģītiem tekstiem.

Jānis Šipkēvics: Jā, piemēram, "Pie baltas domas kapa", kad šo dziesmu dziedājām "Cosmos", es toreiz pilnīgi kaut ko citu tur dzirdēju. Jā, tas ir izaicinājums, radīt mūziku, kas ir interesanta tagad un arī krietnu laiku pēc tam. Protams, ne vienmēr tas izdodas!

Gatis Zaķis: Lai dziesma būtu gan saturiski, gan formas ziņā daudzslāņaina. Šādi jebkurā brīdī tu varēsi uztvert vienu no slāņiem, kas savukārt neizslēdz arī pārējos līmeņus.

Jānis Šipkēvics: Jā! Un auditorija ir tik atšķirīga savās vēlmēs un vajadzībās.

Reinis Sējāns: Es gribēju turpināt tavu domu par to, ka singli ir atšķirīgi. Jā, tas ir precīzs novērojums. Singlu izvēlē mēs sev atļaujam būt alternatīvākiem, netiecoties ar vienu dziesmu dabūt pēc iespējas vairāk klikšķu. Ņemot vērā albuma "Cilvēks" daudzkrāsainību, mums bija svarīgi ar pirmajiem singliem radīt vienotu stāstu, vienotu dramaturģiju.

Interesanti, kas būs trešais singls?

Jānis Šipkēvics: Tā būs dziesma “Te saule aust” arī ar Melgalva tekstu, kuru ieskaņojām kopā ar "Prāta vētru". Šai dziesmai piemīt zināms himniskums. Tur satiekas divas atšķirīgas pasaules – viena ir ar "šeit un tagad" sajūtu, otrai piemīt “Liepājas dzintara” smarža, kopā radot ļoti spēcīgu sajūtu.

Reinis Sējāns: Manuprāt, Melgalva dzejā ļoti labi ir jūtama tā "šeit un tagad" sajūta. Viņš raksta par konkrētām lietām un konkrētām problēmām, tajā pašā laikā domas sniedzas daudz tālāk par ikdienišķo.

Jānis Šipkēvics: Melgalvs, Imants Ziedonis un citi lielie domātāji spēj ikdienišķajā atrast vislielāko kosmosu. Tevi var iedvesmot ražas novākšana, dabā redzētais kukainītis vai banku krīze, jo tā principā arī ir visa dzīve un poēzija.

Jo vispārinātāka un virspusējāka kļūst tēlainā domāšana, jo vairāk sāk izskanēt tik ļoti daudz dzirdētie "sirdis, spārni" un citas frāzes, kas cilvēku dara piesardzīgu, un viņš mazāk dzirdētajam spēj noticēt. Tāpēc es patiešām ticu, ka runāšana par reālo un tiešām būtisko paver pavisam jaunas durvis uz tēlainību.

 

Iedvesmojošie muzikālie sānsoļi

Ārpus "Instrumentiem" jūs visi esat aizņemti ar cita veida radošajiem projektiem. Reinis un Gatis darbojas ar citām grupām. Tev, Jāni, nav šāda veida sānsoļu?

Gatis Zaķis: Ar citām grupām? Tādā formātā kā mums, tādā viņam vēl nav.

Jānis Šipkēvics: Es labprāt sadarbojos. Man ir savas "šūplādītes", kurās notiek interesantas lietas, kā, piemēram, "Nepāriet" un Imanta Kalniņa mūzikas preparēšana. Tad vēl ir ar mūziku nesaistītās dārzniecība, galdniecība, ornitoloģija.

Kā jūs, Reini un Gati, iedvesmo sadarbība ar citiem mūziķiem, esot producentu amatā?

Reinis Sējāns: Protams, tā ir nemitīga pieredzes bagāžas krāšana. Es nevarētu sevi iedomāties pilna laika producenta ādā. Ir forši atpūsties no sevis un savas mūzikas, iedziļinoties kāda cita cilvēka domās par mūziku un muzikālajās izpausmēs. Bet arī šādam laikam ir savas robežas. Pēc tam ļoti strauji atgriezties pie sevis. Mani ceļi bieži vien aizved filmu mūzikā – kopā ar Vides filmu studiju mēs esam daudz padarījuši. Un šī filmu mūzika mani ir ļoti personīga lieta, neatkarīga no grupas un citiem aspektiem.

Jānis Šipkēvics: "Adreses", "Atslēgas", "Literatūre".

Reinis Sējāns: Filmu mūziku rakstu viens pats, aiz aizslēgtām durvīm un ļoti stipri iedziļinos filmas, raidījuma vēstījumā. Un tad atkal pienāk brīdis, kad man ļoti gribas sev apkārt citus cilvēkus. Sanāk tāda forša viļņošanās līdzi savai sajūtai, un apkārt viss sastājas tā, kā tas tajā brīdī man ir vajadzīgs. Tāpēc no darba nenogurstu un visu laiku turpinu attīstīties.

Jānis Šipkēvics: Tev ir kādi pierādījumi?

Reinis Sējāns: Nu...

Jāapsveic Reinis ar balvu par dejas izrādi “Abas malas”!

Jānis Šipkēvics, Gatis Zaķis: Super! Kolosāli! Liels darbs paveikts.

Gribu nedaudz paturpināt šo producenta tēmu. Tam ir vajadzīga zināma meistarība, lai izslēgtu savu māksliniecisko rokrakstu, strādājot ar citu mākslinieku iecerēm. Vai citi mūziķi pie jums nāk tieši rokraksta vai tomēr tehniskā izpildījuma dēļ?

Gatis Zaķis: Problēma ir tāda, ka producenta jēdziens ir tik ļoti plašs. Tas sevī ietver gan tehnisko zināšanu, gan emocionālo vadību, un vēl psihoterapiju. Katrā kombinācijā viens no šiem aspektiem ņem virsroku, bet es pieļauju, ka rokraksts ir dzirdams tad, kad tev vienam ir jāveic visi šie producenta darbi. Galva kā katliņš vārās! Labi, ka regulāri mēs ar Reini varam strādāt tandēmā.

Reinis Sējāns: Jā, iespējams, tu paliec paviršāks un ātrākas darbības organizēšanā sāc paļauties uz savām iestrādnēm, bet patiesībā tā ir tik forši, kad vari izbaudīt katru producēšanas posmu atsevišķi.

Gatis Zaķis: Ir tāds Riks Rubīns, kurš par šādu jautājumu vispār nesatraucas. Viņš vienkārši sēž studijā, klausās, kamēr viņu dzirdētais apmierina. Viņa uzdevums – atrast visjaudīgāko iespējamo saslēgumu, kuru konkrētais mākslinieks var viņam piedāvāt. Un šādā gadījumā skanējums nav Rubīna rokraksts.

Jā, tā ir zināšana un intuīcija.

Gatis Zaķis: Šajā gadījumā intuīcija ir stiprāka par zināšanu. Dod šī dziesma sajūtu vai nedod?

Jānis Šipkēvics: Piezīme lasītājam – Gatis norāda uz vēderu.

Tad dažādas grupas nesāks skanēt pēc "Instrumentiem"?

Reinis Sējāns: Bet ideju jau pie sevis nevar noturēt, jo īpaši, ja tā ir piemērota tam brīdim vai dziesmai. Tu jau neteiksi, ka ideja ir pārāk laba un tāpēc jāpataupa savam projektam. Tu dari visu iespējamo, lai tas ieraksts vai dziesma būtu maksimāli laba. Tu lieto visus iespējamos līdzekļus, lai šo mērķi sasniegtu, un paviršība tur nekādā ziņā nederēs.

Daugavas stadions nav galamērķis

Mums noteikti jāparunā par lielo koncertu Daugavas stadionā!

Jānis Šipkēvics: Jā, vislielāko! Līdz koncertam Daugavas stadionā būs divas prelūdijas – koncerti Alūksnē un Kuldīgā.

Daugavas stadions šķiet augsts mērķis kur pēc tam tālāk?

Gatis Zaķis: Jā, mēs par to domājam.

Jānis Šipkēvics: Pasaule ir tik brīnišķīga vieta!

Reinis Sējāns: Ne jau skaitļos ir tās uzvaras mērāmas!

Jānis Šipkēvics: Šis koncerts nav  ne galamērķis, ne mūža sapnis. Šobrīd mums ir šāda mūzika, kura vislabāk varēs uzplaukt šādā koncertu vietā. Tā ir viena no uzstāšanās formām, jo tikpat labi 2020. gadā mēs varētu braukt koncerttūrē pa bērnudārziem.

Reinis Sējāns: Protams, nebūtu slikti arī spēlēt vairākus stadionu koncertus pēc kārtas.

Blakus Daugavas stadionam ir leģendārais Deglava tilts.

Jānis Šipkēvics: VIP piknika balkons.

Vai no Deglava tilta var redzēt, kas notiek Daugavas stadionā?

Jānis Šipkēvics: Man šķiet, var redzēt publikas sektorus.

Gatis Zaķis: Iespējams, varam uzlikt speciālu ekrānu.

Reinis Sējāns: Gan jau tur ir viss aprēķināts tā, lai nebūtu kaut kādi žuliki, kas skatās no malas par brīvu.

Gatis Zaķis: Skaidrs, šis ir "Instrumentu" lielākais koncerts, kas no mums pieprasa jaunu iztēles robežu paplašināšanu, lai mēs varētu nonākt līdz tam, kas pārsteidz klausītājus un arī mūs pašus.

Reinis Sējāns: Ļoti labi teikts! Tas papildina sākumā izteikto domu par to, kā mēs veidojam savu mūziku. Tāpat veidojam arī savu koncertu, nesacenšoties, kuram lielāki ekrāni, bet koncentrējoties tieši uz savām vislabākajām spējām.

Saistītie raksti
1 komentārs
Karlis Bruvers
Es personīgi nespēju tik viegli aizmirst kā Jānis Šipkēvics simtgades koncerta ietvaros izšmauca sev 17 tūksošus. Tagad atkal skaista intevija, kurā viņš apgalvo, ka ciena savus klausītājus. Latvijā jau tādiem "maestro" piedod visu. Vienalga vai viņš būtu bijušais čekist, krāpnieks vai okupantu pakaļu bučotājs.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti